Profesore Dace Gardovska: katram ir savas kāpnes, kuras jāpieliek pie pareizās sienas

Kad 1919. gada 6. martā no kaujā gūtajiem ievainojumiem mira Oskars Kalpaks, acis Latvijas armijas pirmajam komandierim aizvēra studentu rotā dienējošais Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātes absolvents Nikolajs Daugulis, kurš tur veica ārsta, aptiekāra un sanitāra pienākumus. Viņš bija Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Pediatrijas katedras profesores Daces Gardovskas vectēvs un ģimenē lika pamatus mediķu dinastijai.

Toreiz izglītība nebija tik pieejama kā mūsdienās un vecākiem bija jāpieliek lielas pūles. Mans vectēvs bija dzimis septiņu bērnu ģimenē. Studiju laikā viņš darbojās universitātes Farmācijas institūta latviešu studentu korporācijā Lettgallia. Beidzot augstskolu, ieguva korporācijas filistra nosaukumu. Viņa vārdu korporācija godina vēl tagad.

1914. gadā cara valdība vectēvu atkārtoti iesauca kara dienestā, uzticēja lauku hospitāļa aptiekas pārvaldnieka pienākumus. Par priekšzīmīgu dienestu viņš tika apbalvots ar Staņislava ordeni un Annas ordeni, un viņam tika piešķirta titulārpadomnieka pakāpe. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī jaunajai valstij bija vajadzīgi militāri formējumi, un 20. decembrī tika nodibināta Atsevišķā studentu rota. 1919. gada 2. janvāri mans vectēvs bez kavēšanās tajā brīvprātīgi iestājās, un jau 10. janvārī tika norīkots par rotas sanitāru.

Tā kā Atsevišķā studentu rota frontē pievienojās pulkveža Kalpaka bataljonam, vectēvs piedalījās Latvijas brīvības cīņās. Kā izglītots un jau pieredzējis mediķis viņš veica kara ārsta, aptiekāra un sanitāra pienākumus.

Vectēvam bija sāpīgais uzdevums aizvērt acu plakstiņus gan Latvijas armijas komandierim Oskaram Kalpakam un studentu rotas komandierim, gan citiem Latvijas armijas virsniekiem un ierindniekiem. 1926. gadā, sagaidot Latvijas valsts proklamēšanas svētkus, par ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās valdība no dienesta atvaļināto farmācijas kapteini Nikolaju Dauguli apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.

Turpmāk viņa dzīve bija saistīta ar Mazsalacu, kur nu jau vairāk nekā simts gadu vēsturiski saglabātā aprīkojumā darbojas Dauguļa aptieka.

Man izdevās satikt vectēvu tikai ļoti agrā bērnībā, tomēr stāsti un cilvēku cieņa, kuru vectēvs bija ieguvis kā Latvijas patriots, Mazsalacas pilsētas galva, zinošs farmaceits un dzīvespriecīgs, godīgs cilvēks, mani vienmēr ir iedvesmojuši.

Kā turpinās vectēva iedibinātā tradīcija?

Jāsaka, manā ģimenē ir daudz mediķu. Mans vīrs, vīra māsa, dēls un dēla sieva ir ārsti. Kopā tuvākajos rados ir 12 ārsti trīs paaudzēs. Es šo profesiju sāku iepazīt jau agrā bērnībā.

Dace bērnībā ar vecākiem. Foto no privātā arhīva

Mammu, kura bija bērnu ārste, pēc augstskolas nosūtīja darbā uz Smiltenes slimnīcu. Kā jaunajai speciālistei viņai bija jāstrādā bērnu nodaļā un jādodas arī mājas vizītēs.

Atceros, ka mamma pēc darba slimnīcā bieži bija nogurusi, un ziemas laikā tēvs ar manām bērna ragaviņām veda viņu pie mazajiem pacientiem.

Mamma uzskatīja, ka neviens sasirdzis bērns nevar palikt bez uzmanības. Vēlāk viņa strādāja par ambulances vadītāju Ķemeros. Es bieži gāju līdzi uz vizītēm un agri iepazinu, kādām jābūt ārsta un pacienta attiecībām. Mamma bija ļoti iejūtīga ārste, kura dziļi pārdzīvoja par katru savu pacientu. Raudāja, kad neizdevās glābt kāda bērniņa dzīvību. Tā tas bija, piemēram, difterijas epidēmijas laikā. Bērnībā redzēju arī daudzus bērnus pēc pārslimota poliomielīta ar sekām, kuras nevar izārstēt.

Savukārt mans tētis bija konstruktoru biroja vadītājs, tehnisko zinātņu doktors, ar vairākiem simtiem autoru apliecībām par nozīmīgiem izgudrojumiem. Iespējams tādēļ man bija interese par eksaktajām zinātnēm, piemēram, matemātiku. Ar zelta medaļu pabeidzu Rīgas 1. vidusskolu, un šī panākuma dēļ bija salīdzinoši viegli iestāties Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU).

Man vienmēr ir patikuši bērni, tādēļ iestājos Pediatrijas fakultātē. Uz pediatriju visbiežāk aiziet cilvēki ar izteiktu cilvēkmīlestību.

Manu vectēvu Staļina laikā turēja čekas cietumā kā dzimtenes nodevēju, tēvs tika represēts, un daļa no ģimenes, bēgot no padomju represijām, devās svešumā, tāpēc mani vecāki vienmēr uzsvēra, ka cilvēkam liela vērtība ir zināšanas un prasmes. Mūsu ģimenē kopā ir aizstāvētas astoņas disertācijas, sešas no tām – medicīnā. Izglītība deva iespēju ģimenei izdzīvot grūtos laikos.

Kā sākās jūsu darba gaitas?

Es savu karjeru sāku bērnu intensīvajā terapijā jau 6. kursā, kur tolaik bija nepieciešami jauni ārsti. Tika izveidota grupa ar pieciem labākajiem studentiem, kas mācījās pēc īpašas programmas. Pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas vēl divus gadus mācījos klīniskajā ordinatūrā. Šis laiks pierādīja, ka viss, ko esmu mācījusies, ir ļoti noderīgs un kā ārste esmu augusi, taču emocionāli man šis darbs bija par smagu. Intensīvajā terapijā, ko saucām arī par reanimāciju, tajā laikā ļoti bieži mira bērni, un es to uztvēru ļoti personīgi. Tajā laikā iestājos arī neklātienes aspirantūrā biofizikā un sāku pētīt smadzeņu asinsrites reaktivitāti bērniem.

Pēc klīniskās ordinatūras mani uzaicināja strādāt Pediatrijas katedrā par docētāju, bet ārsta darbu turpināju Bērnu slimnīcas infekciju nodaļā.

Kā jaunai ārstei man bija svarīgi redzēt, ka iegūtās zināšanas un prasmes dod rezultātu un bērns izveseļojas.

Ar ko atšķiras jūsu studiju laiks no mūsdienām?

Es studēju padomju periodā, un skaidrs, ka tā laika vara gribēja augstskolu politiski pārraudzīt. Studijas bija ļoti reglamentētas, taču mums bija lieliski pasniedzēji, kas prata valodas, lasīja ārvalstīs izdotas grāmatas un bija inteliģenti cilvēki. Tajā pašā laikā studentu dzīve bija pietiekami interesanta – dzīvojot aiz dzelzs priekškara, pašiem bija jāizdomā dažādas aktivitātes. Bija studentu vasaras vienības celtniecībā un slimnīcās, bieži rīkojām balles.

Toreiz daudzi ārpus studiju pasākumi notika kopā ar pasniedzējiem, kuri ar prieku piedalījās. Veidojās labas attiecības un kopības sajūta.

Daudzi studenti strādāja, un slimnīcu durvis viņiem bija atvērtas visu diennakti, jo trūka māsu un sanitāru. Studenti arī daudz voluntēja. Katrā dežūrā bija kāds brīvprātīgais asistents. Tādējādi profesijas praktiskās iemaņas tika nostiprinātas jau pirms augstskolas noslēguma, jo pēc absolvēšanas jaunie speciālisti jau devās strādāt patstāvīgi.

Kā vērtējat slimnīcu un augstskolu sadarbību?

Kad sāku strādāt katedrā, izjutu, ka katra slimnīcas nodaļa uzskata par prestižu, ja tajā strādā kāds no mācībspēkiem. Piemēram, nodaļā, kurā es uzsāku darbu, sākotnēji pat nebija mācību telpas. Toreiz man iedeva vecākās māsas kabinetu. Katra nodaļa lepojās par sadarbību ar Rīgas Medicīnas institūtu.

Pediatre Dace Gardovska kopā ar bērnu ķirurgu Aigaru Pētersonu, tagadējo RSU rektoru un profesoru, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā 20. gs 90. gados. Foto no RSU muzeja krājuma

Pirms vairākiem gadiem biju Spānijā, Astūrijā, kur ir uzbūvēta jauna slimnīca. Skaistākās telpas ir atdotas studentiem. Es jautāju slimnīcas vadošajiem speciālistiem, kādēļ tam ir veltīta tik liela uzmanība. Viņi ļoti lepojas, ka var būt universitātes sadarbības partneri. Tas ir gan starptautiski prestiži, gan lietderīgi, jo studenti ir nākamie kolēģi. Mūsu spāņu partneri skaidroja, ka grib, lai studenti atgrieztos tieši viņu slimnīcā jau kā jaunie speciālisti.

Pediatrijas katedrai ir izveidojusies laba sadarbība ar Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu.

Gan universitātei, gan slimnīcai ir līdzīgas vēlmes, tomēr, manuprāt, šobrīd nav skaidrs pats universitātes slimnīcas modelis, kas balstītos ne tikai uz vēlmi strādāt kopā, bet arī uz valsts finansiālo atbalstu un radītu vienlīdz labvēlīgāku vidi izglītībai, zinātnei un ārstniecībai.

Tas dotu papildu iespējas studējošiem uzturēties, mācīties un praktizēt slimnīcā gan dienu, gan nakti, jo ikviens slimnīcā strādājošais to uztvertu kā universitātes slimnīcas procesu.

Vai ir kāds notikums jūsu karjeras laikā, kas atstājis ietekmi ne tikai uz pašas izaugsmi, bet arī medicīnas attīstību Latvijā?

Savā uzrunā pastāstīju par tā laika grūtībām un trūkumiem bērnu ārstniecībā Latvijā. Nesen bijām atguvuši neatkarību, un mums trūka gan Rietumvalstu pieredzes, gan moderns aprīkojums.

Pastāstīju, cik svarīga ir pieredze un cik nepieciešami ir sadarbības projekti. Vēlāk pat uzklausīju mūsu puses pārstāvju komentārus, ka mans stāstījums īsti nav atbildis sākotnējiem norādījumiem.

Tūlīt pēc tikšanās pie manis pienāca Klintones kundzes asistente un lūdza noformulēt ierosinājumus rakstiski. Es nosūtīju vēstuli uz Balto namu un saņēmu atbildi, ka Klintones kundze ir nolēmusi uzsākt sadarbības programmu, iesaistot ASV Starptautisko veselības aprūpes aliansi (American International Health Alliance, AIHA). Sadarbības projektā iesaistījās Sentluisas slimnīcu apvienība no ASV puses un Bērnu klīniskā universitāte slimnīca, Dzemdību nams un Ebreju slimnīca no Latvijas. Projekta sākumā liela Latvijas delegācija devāmies uz Sentluisu, no kurienes ar īpašu lidmašīnu kopā ar vietējiem ārstiem tālāk lidojām uz Vašingtonu. Tur Baltajā namā parakstījām sadarbības līgumu. Sentluisas ārsti teica, ka, pateicoties mums, viņiem ir iespēja būt Baltajā namā.

Kā jūs raksturotu šā sadarbības projekta devumu Latvijai?

Tas bija ļoti interesants un Latvijas veselības aprūpei nozīmīgs projekts daudzu gadu garumā. Draudzība ar Sentluisu ir saglabājusies līdz mūsdienām. Dažādu specialitāšu ārsti no Latvijas devās uz ASV, savukārt amerikāņu mediķi brauca uz Latviju. Bija arī kopēji zinātniskie projekti. Mans interešu loks ir infekcijas slimības, un Latvijā toreiz bija salmonelozes uzliesmojums. Daudz ko paveicām kopā ar amerikāņiem. Tajā laikā man kā jaunai Pēcdiploma izglītības fakultātes dekānei bija jāizveido rezidentūras sistēma. Iepazinos ar ASV partneru piemēriem un programmām, kas palīdzēja straujiem soļiem doties uz priekšu.

Pirmie Baltijā izveidojām dažādas pediatrijas subspecialitātes, par ko Lietuvas un Igaunijas kolēģi mūs apbrīnoja.

Var teikt, ka mana visai drosmīgā uzstāšanās, tiekoties ar ASV prezidenta kundzi, strauji veicināja gan mūsu universitātes, gan bērnu ārstniecības pāreju uz Rietumu modeli.

Daudz esat paveikusi pētniecībā. Kas visvairāk interesējis?

Pacientu problēmas mani ir rosinājušas meklēt atbildes. Kāpēc ir tā, un ko mēs varam izdarīt labāk? Piemēram, mana otrā disertācija bija par imūndeficītiem. Pneimoniju rezultātā bērni mira, un es uzskatīju, ka tas pamatā saistīts ar imūndeficītu. Disertācijas pētījumā atklāju, ka ne vienmēr. Arī īpašs mikroorganisms, stafilokoks, var izraisīt ļoti smagu pneimoniju. Šo tēmu turpināja pētīt mana doktorante un pierādīja, ka tādos gadījumos toksīns, ko izdala stafilokoks, izraisa plaušu bojājumu.

Atceros citu gadījumu, kad kāds pusaudzis, labs sportists, bija sasitis kāju sacensībās. Sāpes nepārgāja. Pēc trim dienām puisis nonāca slimnīcā un dažu dienu laikā nomira ar sepsi un smagu pneimoniju. Tā bija liela traģēdija. Zēna mammai stāstīju, ka katrs pacients uz infekciju reaģē citādi. Vienam ir iesnas, bet citam infekcija skar visu organismu. Prognozēt, kā katram noritēs infekcija, ir ļoti grūti. Mamma toreiz ļoti lūdza, lai mēs šo problēmu pētītu, jo tas nākotnē varētu novērst līdzīgas traģēdijas. Pēc vairākiem gadiem šo sievieti nejauši satiku, un viņa jautāja, vai es to daru. Biju jau uzrakstījusi vairākus priekšlikumus, centusies, izmantojot labdarības atbalstu, pētījumiem piesaistīt finansējumu. Tas toreiz īsti neizdevās, jo zinātne visos laikos netiek finansēta pietiekami.

Laimīgā kārtā sekoja valsts pētījumu programma, kurā uzsākām pilnvērtīgu dzīvībai bīstamo infekciju pētniecību. Tagad par to ir aizstāvētas vairākas disertācijas.

Pašlaik kopā ar kolēģiem jaunā valsts pētījumu programmā esam pievērsušies jaundzimušo veselības problēmām. Ir ļoti grūti paņemt asins paraugu smagi slimiem jaundzimušajiem, it īpaši neiznēsātiem, tāpēc meklēsim jaunu informāciju citos bioloģiskajos materiālos.

Tuvojas lielākais zinātnes notikums RSU – Zinātnes nedēļa. Kā to vērtējat?

Esmu piedalījusies visu Zinātnes nedēļu pediatrijas sekcijas organizēšanā. Tā ir laba platforma, kurā varam uzzināt, ko paši darām dažādās struktūrvienībās.

Mēs uzaicinām arī ārvalstu partnerus pastāstīt par viņu sasniegumiem un pieredzi. Šogad mūsu sekcijā piedalīsies pieci vieslektori no Nīderlandes, Spānijas, ASV. Katrs mēs strādājam savā jomā, un ir svarīgi, ka par to protam pastāstīt citiem. Informācijas aprite par dažādiem pētījumiem rosina veidot kopējus, starpdisciplinārus projektus. Ļoti atbalstu šādas konferences organizēšanu.

Esat bijusi viena no RSU Absolventu asociācijas dibinātājām un valdes locekle daudzu gadu garumā. Esat arī Inteliģences akadēmijas idejas autore. Kāpēc tas jums bija svarīgi?

Tiecoties uz zināšanām orientētas sabiedrības modeli, kurā svarīgas ir tehnoloģijas, tai skaitā vadības tehnoloģijas, mēs nedrīkstam aizmirst par to, kas būs tie cilvēki, kuriem sabiedrība ticēs un kuru idejām sekos. Ļoti gribu, lai mūsu absolventi uzrakstītu daudzus jaunus veiksmes stāstus.

Ko novēlat studentiem?

Katram cilvēkam ir savas kāpnes, kuras jāpieliek pie pareizās sienas. Ne vienmēr zinām, kas būs tur augšā, kad uzkāpsim. Ikdienā pa laikam jāapstājas un jāpārdomā, vai siena ir pareizā.

Neatkarīgi no specialitātes svarīgi ir dzīvot kā godīgam un līdzjūtīgam cilvēkam. Izturēties pret ikvienu kā personību un mēģināt otru saprast.

Jaunie cilvēki sastapsies ar lietām, kuras manas paaudzes pārstāvji uzskata par nepaveicamām. Viņu uzdevums ir pierādīt, ka mēs kļūdāmies.

Par ko jums ir lielākais gandarījums?

Kad man izdodas motivēt sevi un citus par to, ka katru dienu varam būt labāki nekā vakar, ka nekas nav nokavēts.

Kad esat pamodušies, padomājiet, ko varat izdarīt labāk jau šodien. Kāpnēm vienmēr jāiet uz augšu. Tad dzīve ir interesanta. Piemēram, mēs ar vīru profesoru Jāni Gardovski nu jau trešo gadu mācāmies spāņu valodu.

Kopā ar dzīvesbiedru – RSU profesoru un ķirurgu Jāni Gardovski

Ikdienas darbā tas it kā nav ļoti nepieciešams, tomēr atklāj jaunu kultūru, domāšanu un pasaules uztveri. Tas ļauj paraudzīties arī pašiem uz sevi. Nevajag grimt pesimismā. Mēs esam maza, stipra tauta. Mazs nav vājš.