RSU "Gada docētājs 2014" – Silvija Umbraško

Šogad Rīgas Stradiņa universitātes Gada balvu nominācijā Gada docētājs saņēma Anatomijas un antropoloģijas institūta Morfoloģijas katedras docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško. Viņa 34 gadus ir uzticīga universitātei (savulaik – Rīgas Medicīnas institūts un Rīgas Medicīnas akadēmija). Studentiem aizrautīgi māca anatomiju, minot piemērus no pieredzētā dzīvē un darbā par pediatri, un katru studentu uzskata par personību. Špikošanu docente sauc par necieņas izrādīšanu ne tikai docētājam, bet arī paša studenta špikotāja kursabiedriem. Viņa vada ārstniecisko vingrošanu, auklē mazbērnus un grib iemācīties franču valodu.

Kuras ir trīs svarīgākās lietas, kas līdz šim paveiktas?

Pirmā svarīgākā lieta ir tā, kas es pabeidzu augstskolu – Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti. Studēju sešus gadus – no 1970. līdz 1976. gadam. Iestājos augstskolā uzreiz pēc Aglonas vidusskolas absolvēšanas. Otra lieta ir tā, ka apprecējos un piedzima divi dēli. Trešā – ka es, kaut arī vēlāk, tomēr izstrādāju un aizstāvēju promocijas darbu.

Rīgas Stradiņa universitātes studenti balvai Gada docētājs, aizpildot internetā anketu, bija izvirzījuši 85 docētājus. Par labāko tikāt atzīta jūs. Ko jums nozīmē šī studentu atzinība?

Tas bija negaidīti. Es esmu ļoti pateicīga visiem studentiem, kas mani izvirzīja un kas par mani balsoja. Uztveru šo balvu kā mana darba novērtējumu. Par pedagogu es strādāju jau 34 gadus.

Diemžēl uz Akadēmisko balli netiku, jo biju apslimusi, un par balvas saņemšanu uzzināju tikai pēc tam, kad man kolēģi pēc balles par to pastāstīja.

Jūs esat prasīga docētāja?

Prasīga, bet ar sapratni. Visus jautājumus un problēmas, ja tādas rodas, ar studentu izrunāju. Vismaz cenšos to darīt. Burta kalps gan es neesmu!

Kāda ir jūsu attieksme pret špikošanu?

Man ļoti nepatīk, ka špiko, jo tas mani pazemo. Un es studentiem to atklāti arī pasaku pirmajā nodarbībā. Ja špiko, tā ir necieņa pret mani, pret sevi un kursabiedriem. Turklāt studenti taču universitātē mācās vielu, kas ir jāzina. Anatomija ir pamatzinātne, ja studē medicīnu, rehabilitāciju, fizioterapiju... Pat Kultūras akadēmijas horeogrāfi pie mums mācās anatomiju. Kas tas par mediķi bez anatomijas!? Katrai studiju programmai, protams, ir savas nianses un prasības. Es studentiem stāstu arī par to, ka medicīna stipri komercializējas, un, ja jūs būsiet slikts speciālists, pie jums pacients nākamreiz nenāks.

Jūs esat Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks kopš 1980. gada. Vai studenti kopš tā laika ir mainījušies?

Gan toreiz, gan tagad aptuveni divdesmit procenti studentu ir ļoti cītīgi un mācās. Desmit līdz piecpadsmit procentiem studēt ir ļoti grūti. Daudzi nepilna laika studenti, kas ir gados vecāki, pārtrauc studijas, jo neprot latviešu valodu tādā līmenī, lai iemācītos vajadzīgo un prasīto no mācību grāmatas.

Salīdzinājumā ar laiku, kad es sāku strādāt, studenti tagad vairāk izmanto datoru un internetu, mazāk skatās preparātus, līdz ar to viņiem trūkst telpiskās izjūtas.

Kāpēc jūs savulaik izvēlējāties studēt pediatriju?

Man ļoti gribējās kļūt par bērnu ārsti, jo vienmēr bijis labs kontakts ar bērniem. Man bērni patīk. Viņi ir nesabojāti un godīgi, un naivām acīm skatās un tic visam, ko pieaugušais saka... Sākot ar pirmo kursu, paralēli studijām sāku strādāt – vispirms Stradiņa slimnīcā, pēc tam Bērnu slimnīcā. Nakts dežūras, arī sestdienās un svētdienās. Šī pieredze vēlāk palīdzēja, strādājot par bērnu ārsti.

Pēc četru gadu darba Jēkabpilī par pediatri jūs sākāt strādāt Rīgas Medicīnas institūtā par asistenti Anatomijas katedrā. Kāds bija šis augstskolas mācībspēka ceļa sākums?

Strādāt Anatomijas katedrā anatomikumā mani aicināja docente Aina Visocka, kas savulaik bija mana pasniedzēja Pediatrijas fakultātē. Par bērnu ārsti strādāt bija ļoti grūti, jo man bija divi mazi bērni, tāpēc sāku strādāt katedrā. Pēc tam es kaut kā palaidu garām pediatra resertifikāciju, kad pusgadu vajadzēja iet kursos un tad kārtot eksāmenus, lai varētu tupināt strādāt par pediatri. Tā es paliku katedrā...

Sākumā man anatomikumā studentiem bija jāvada tikai praktiskie darbi. Katrā grupā bija aptuveni sešpadsmit jauniešu. Pirmajās nodarbībās, protams, bija satraukums, taču jebkurā brīdī varēja prasīt padomu vecākajiem kolēģiem – docentei Visockai un docentei Bērziņai. Nodarbībām gatavojos, konspektus taisīju, nekad negāju nodarbībā uz dullo.

Pabeidzu institūtā ārstnieciskās vingrošanas studiju kursu. Kopš 1991. gada Stopiņu pagastā divas reizes nedēļā vadu vingrošanu padsmit dāmām.

Kādam, jūsuprāt, jābūt docētājam, lai par viņu varētu teikt – augstas raudzes?

Pedagogam ir jābūt profesionālim, jābūt profesionālajām zināšanām. Bez ambīcijām. Saprotošam, ar vienādu attieksmi pret visiem studentiem. Lai nav mīluļu! Ar spēju ieinteresēt jauno paaudzi par attiecīgo studiju kursu. Godīgs, atklāts pret studentiem. Ja kļūdās, tad uzreiz tas jāpasaka. Studenti to novērtē.

Kas ir svarīgākais darbā ar jauniešiem?

Jābūt cieņai. Es katru studentu uztveru kā personību.

Ko jūs sagaidāt studiju darbā no studenta?

Lai ir lielāka pašatdeve, lai mācās sistemātiski!

Kādas ir jūsu atmiņas par studiju laiku?

Tajā laikā visas nodarbības notika anatomikumā, Kronvalda bulvārī. Toreiz ēku Dzirciema ielā, kur pašlaik ir Rīgas Stradiņa universitātes centrālā ēka, tikai cēla. Mums – studentiem – logi bija jāmazgā gan Dzirciema ielā, gan Gaiļezera slimnīcas jaunceltnē.

Ļoti draudzīga grupa bijām. Divdesmit trīs meitenes. 1. kursu pabeidza tikai 16. Diezgan liels atbirums!

Bija daudz interesantu pasākumu – ziedu kompozīciju konkurss starp grupām, Katūna balle Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, grupas vakari.

Pašlaik Anatomijas un antropoloģijas institūtā Morfoloģijas katedrā strādāju kopā ar divām grupas biedrenēm – docenti Ilvu Duļevsku un lektori Rutu Žagari.

Vienu gadu 4. kursā braucām uz Saldus rajonu kartupeļus lasīt. Dzīvojām divas nedēļas kādas skolas sporta zālē četras Pediatrijas fakultātes grupas kopā.

Es cītīgi studēju. Bija studiju kursi, kas vieglāk padevās, citi – mazliet grūtāk.

Atceros, reiz 3. kursā nodarbības laikā Stradiņa slimnīcā mums izmuka peles. Visas studentes salecām uz krēsliem, un tad pasniedzējs Romualds Visockis bija ļoti dusmīgs.

Kādas ir jūsu pētnieciskās intereses?

Kopā ar kolēģiem Anatomijas un antropoloģijas institūta Antropoloģijas laboratorijā turpinu pētījumus par cilvēka fizisko attīstību, stāju un pēdām. Braucam uz konferencēm pa visu pasauli.

Tam savulaik veltīju arī savu disertāciju. Apsekoju 1700 skolēnu un jauniešu no 1. klases līdz studijām 1. kursā augstskolā. Pētīju ķermeņa labo un kreiso asimetriju un kājas garuma asimetriju. Pētījumi liecina, ka pasaulē trīs ceturtdaļām pieaugušo ir kāju asimetrija – viena kāja īsāka par otru, un tas ietekmē gan muguras, gan gūžu veselību.

Interese par muguru un stāju man radās jau studiju laikā Rīgas Medicīnas institūtā vienā no vecākajiem kursiem, kad visiem bija jāiet uz ārstniecisko vingrošanu Rīgas Medicīnas institūta Ārstnieciskās fizkultūras katedrā, kas atradās pretī Dailes teātrim. Pagājušā gadsimta 90. gados pati sāku vadīt ārstniecisko vingrošanu.

Kuri ir jūsu dzīves skolotāji?

Studiju laikā Rīgas Medicīnas institūtā tie bija docente Aina Visocka, pediatrijā – docente Medne un docente Strazdiņa, jāpiemin arī profesors Juris Leja. Kad strādāju par pediatri, mani skolotāji bija pediatres Mirdza Brikmane un Gunta Beķere, kas ir RSU profesores Sandras Lejnieces mamma. Dzīves skolotāji ir mani vecāki, brālis, kas ir deviņus gadus par mani vecāks, un mans vīrs, kas ir A klases vieglatlētikas treneris.

Kas jūs iedvesmo?

Iedvesmo daba, mūzika un jaunās ģimenes vai jaunie cilvēki, kas paliek vai pārceļas uz laukiem un tur strādā, veido, rada... Es viņus apbrīnoju, un stāsti par šādām jaunām ģimenēm man dod spēku.

Kur jūs redzat savu vietu Latvijas attīstībā?

Darbā ar studentiem un savos mazbērnos. Esmu bagāta – man ir trīs mazbērni, no kuriem jaunākajam ir tikai mēnesis.

Vai un ko jūs gribētu iemācīties?

Franču valodu un profesionāli iekopt dārzu. Man ir tā sauktā zaļā roka – viss, ko es iestādu, plaukst un zeļ, taču pietrūkst zināšanu par dārza iekārtošanu.