RSU sociālantropologi pēta, kā Latvijā ievēro ar COVID saistītos ierobežojumus

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedras docents Klāvs Sedlenieks kopā ar komandu, kurā darbojas sociālās antropoloģijas programmas absolventi, veic plašu pētījumu, lai noskaidrotu, kā Latvijas iedzīvotāji vērtē un ievēro ar COVID izplatību saistītos ierobežojumus. Pētījums ir daļa no Latvijas Zinātnes padomes apstiprinātā valsts pētījumu programmas projekta Dzīve ar COVID–19. Cilvēku uzvedība un attieksme, kā arī dati tiek vākti un analizēti gan klātienē novērojumu laikā, gan veicot socioloģiskās aptaujas. Aicinājām doc. Klāvu Sedlenieku uz sarunu, lai noskaidrotu, kā pētījums norit un kādi ir tā sākotnējie secinājumi.

Kā radās ideja par šo pētījumu?

Jau pandēmijas sākumā ar kolēģiem secinājām, ka būtu ļoti svarīgi dokumentēt to, kas notiek sabiedrībā COVID laikā, piemēram, noskaidrot, kā cilvēki reaģē uz valdības noteiktajiem ierobežojumiem un epidemiologu ieteikumiem par to, kā nepieciešams uzvesties un rīkoties sabiedriskajā telpā.

Rīcībpolitikas līmenī ir maz informācijas, kas patiešām ikdienā notiek sabiedrībā, kā iedzīvotāji uztver COVID ierobežojumus. Bieži politikas lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz lēmumu pieņēmēju subjektīvajiem uzskatiem, kas bieži vien ir virspusēji, jo radušies komunikācijā tikai ar apkārt esošajiem cilvēkiem bez jebkāda sistemātiska rakstura.

Ko darīt, lai situāciju mainītu?

Lai veiktu plašāku pētījumu, mēs izveidojām īpašu etnogrāfu pulciņu, kurā ir 14 cilvēki, pārsvarā sociālās antropoloģijas programmas absolventi. Grupas dalībnieki COVID pandēmijas aktīvākajā posmā no marta līdz jūnijam dažādās Latvijas pilsētās un novados novēroja, kā iedzīvotāji ievēro vai neievēro noteikumus. Pētījumi notika Rīgā, Liepājā, Bauskā, Valmierā, Cēsīs, Vecpiebalgā, Madonā u. c. Etnogrāfiem nebija īpaši noteikti maršruti un izpētes ģeogrāfija, jo katram pētniekam bija sava dienas kārtība, kas saistīta ar nepieciešamību atrasties tajās vai citās publiskajās vietās, piemēram, apmeklēt kādu iestādi vai uzņēmumu, iepirkties veikalā vai atpūsties pludmalē. Izmantojot viņu nepieciešamības un iespējas, etnogrāfi pēc vienotas metodoloģijas veica kvalitatīvos novērojumus. Nebūtu pareizi mums epidēmijas uzliesmojuma laikā zinātnes vārdā veicināt un paplašināt sociālos kontaktus, tādēļ novērojumi bija pasīvi, neiejaucoties notikumu gaitā.

Kādi ir pirmie secinājumi?

Pie savāktās un apkopotās informācijas analīzes turpinām strādāt, tomēr pašlaik galvenais secinājums liecina, ka cilvēkiem ir grūti ievērot abstraktas prasības.

Piemēram, noteikums ievērot divu metru distanci ir grūti saprotams bez skaidriem piemēriem vai vadīklām, pēc kurām orientēties. Divi metri veidojas, ja blakus stāvoši cilvēki nevar aizsniegt viens otru, abiem izstiepjot rokas. Ļoti labi strādā atzīmes pie veikalu kasēm, ko joprojām ievēro gandrīz visi veikalu apmeklētāji. Tāpēc svarīgi ir ne tikai noteikumi, bet arī to skaidrojums un vides dizains, kas mazina nepieciešamību cilvēkiem pašiem interpretēt noteikumus vai pieņemt lēmumus.

Jūs veicāt ne tikai novērojumus, bet arī divas aptaujas: vienu – aprīļa sākumā, otru – maija sākumā. Ko gribējāt noskaidrot, un ko uzzinājāt?

Mēs vērtējām iedzīvotāju attieksmi pret valdības noteiktajiem COVID ierobežojumiem. Daļēji to darījām tāpēc, ka pastāvēja uzskats: cilvēkiem ir ļoti nosodoša attieksme pret ierobežojumiem, ka viņi ar nepacietību gaida, kad tie tiks atcelti, un dažkārt vērtē tos kā pārspīlētus. Jāsaka, rīcībpolitikas diskusijas, no kurām izrietēja valdības lēmumi turpināt, mīkstināt vai varbūt pastiprināt ierobežojumus, savā ziņā balstījās uz sociālo mediju sakāpināto attieksmi. Tas noteikti nesakrita ar datiem, kurus mēs redzējām vai nu etnogrāfiskajos novērojumos vai aptaujās.

Aprīļa beigu aptaujā 93 % iedzīvotāju uzskatīja, ka ierobežojumi ir vai nu adekvāti, vai nepietiekami stingri. Tikai 7 % uzskatīja, ka tie ir pārāk stingri. Arī mēnesi vēlāk aptuveni 80 % uzskatīja, ka ierobežojumi ir adekvāti.

Cits aptaujas virziens bija noskaidrot respondentu viedokli par kontaktiem, no kuriem būtu jāizvairās, domājot par iespējamo inficēšanos. Novērojām, ka pastāv tendence domāt: jo tuvāks un pazīstamāks ir cilvēks, jo mazāk no viņa būtu jābaidās. Savukārt – jo persona ir nepazīstamāka, jo saslimšanas risks lielāks. Tātad imigranti, iebraukušie un svešinieki tika uzskatīti par bīstamiem, savukārt ģimenes locekļi un draugi – par samērā vai pavisam drošiem, kas, protams, neatbilst patiesībai, jo mēs zinām, ka inficēšanās pārsvarā notiek, kontaktējoties ar tuviem un pazīstamiem cilvēkiem.

Vēl mūsu pētījuma sākotnējie rezultāti liecina, ka cilvēki, kuriem ir augstāks sociālais statuss sabiedrībā, dažkārt uz sevi šos ierobežojumus attiecina retāk un domā, kas tie vairāk attiecas uz "vienkāršajiem cilvēkiem". Piemēram, daļa vadītāju uzskata, ka viņiem noteikumi nav jāievēro tik stingri kā darbiniekiem, kas, protams, nav pamatoti.

Kā jūs raksturotu etnogrāfu komandas un socioloģiskās aptaujas rezultātu devumu tālāko lēmumu pieņemšanā? Kā šos datus varētu izmantot rīcībpolitikas veidotāji?

Mēs šos datus jau esam prezentējuši ministriju pārstāvjiem un komunikācijas speciālistiem. Turklāt COVID pētījumu programmā savāktos datus pašlaik turpinām apkopot un analizēt. Gribam saprast, kā šādu novērošanas instrumentu varētu izmantot līdzīgās situācijās, piemēram, kādas citas slimības uzliesmojumā. Izstrādājam labās prakses principus un metodoloģiskos norādījumus, kā šo darbu veikt un kā turpmāk komunicēt.

Minējāt, ka sociālajos medijos izplatītais viedoklis nesakrita ar jūsu aptaujas secinājumiem. Tas nozīmē, ka valdībai, ministrijām nevajadzētu izmantot sociālajos medijos paustos viedokļus, lai izdarītu apkopojošus secinājumus, uz kuru pamata pieņemtu lēmumus?

Runājot ar valdības un ministriju pārstāvjiem, secinājām, ka viedoklis, protams, neveidojas, tikai balstoties uz sociālajiem medijiem, tomēr amatpersonas tos ņem vērā, kaut arī medijos paustais viedoklis bieži ir neobjektīvs un ļoti sakāpināts. Piemēram, sociālajos tīklos komunicē kāda interešu grupa, kam ir savas intereses, un viņu balsis izskan ļoti skaļi. Neapmierinātajiem ir iespēja pacelt savu balsi, kamēr tie, kuri ierobežojumu nepieciešamību atbalsta, sakāpinātā balsī par to neziņo.