RSU viesdocētājs Maikls Strmiska: Latviešu pagānisms pašlaik ir ļoti interesantā, radošā fāzē

Maikls Strmiska (Michael Strmiska) no ASV veic pētījumus Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), būdams Fulbraita stipendiāts. Viņam ir doktora grāds teoloģijā, un Latvijā Maikls ir ieradies, lai docētu studiju kursus par reliģiju un medijiem, kā arī par reliģijas antropoloģiju. Interese par Eiropas pagānismu pētniekam radās pēc uzturēšanās Islandē 1996. gadā, kas arī tika organizēta Fulbraita stipendijas ietvaros. Islandes rudens saulgriežu rituāla pieredzēšana un tā garīgā spēka izjušana vairoja pētnieka interesi par pagānismu, kas kļuva par viņa galveno akadēmisko pētījumu objektu.

Kā nokļuvāt RSU?

2004. gadā man bija iespēja piedalīties ASV finansētajā Fulbraita programmā, kuras ietvaros biju pasniedzējs Šauļu Universitātē Lietuvā. Tā kā es gribēju atgriezties šajā reģionā, Latvija šķita piemērota izvēle. Katru gadu Fulbraita programmā tiek piedāvātas noteiktas iespējas konkrētās universitātēs, un pirms pāris gadiem radās izdevība darboties antropoloģijas jomā RSU. Es izmantoju šo iespēju un iepazinos ar RSU doc. Klāvu Sedlenieku un pasn. Ievu Puzo.

Kāpēc nolēmāt palikt Latvijā koronavīrusa pandēmijas laikā?

Godīgi sakot, gribēju palikt šeit un turpināt savu darbību pat pandēmijas laikā, taču daļēji paliku arī tāpēc, ka man būtu jādodas uz Ņujorkas apgabalu, ja es atgrieztos ASV, kur pašlaik ir ļoti nelabvēlīga situācija.

Ko docējat RSU?

Lasu lekcijas un vadu nodarbības divos studiju kursos. Vienu no tiem apspriedām pēdējā sapulcē, kas norisinājās pēdējā dienā, pirms ārkārtas situācija sāka ietekmēt universitātes darbu. Tas ir studiju kurss par reliģiju un medijiem maģistra studiju programmas Komunikācija un mediju studijas ietvaros Komunikācijas fakultātē. Otrs kurss ir par reliģijas antropoloģiju.

Pēdējā nodarbība RSU 10. martā pirms COVID-19 ierobežojumu noteikšanas. Foto: Linda Klusa

Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkus saista pagānisms?

Pavadot laiku ar dievturiem vai līdzīgas kustības pārstāvjiem, novērojams, ka reizēm viņiem būtiskāks šķiet nacionālās identitātes jautājums, un citkārt viņi izjūt ļoti dziļu saikni ar dabu. Viņi mēdz pārspriest dainas un teiksmas, saredzot tur daudz dziļāku nozīmi. Gluži tā, kā tas vērojams saistībā ar latviešu zīmēm. Latviešu valodā ir ļoti bagātīgs simbolisko vārdu krājums, tāpēc cilvēki tajā iedziļinās un rod tam savu skaidrojumu. Pagānisms sniedz dažādas iespējas un ir piemērots daudzveidīgu interešu un vajadzību īstenošanai.

Vai tādēļ rodas strīdi un šķelšanās?

Tas ir iespējams, taču konfliktu iemesls var tikpat labi būt saistīts ar privātiem jautājumiem. Runājot par iekšējo šķelšanos – lai gan Baltijas pagānismā tas parādās retāk, skandināvu valstīs vai Skandināvijā balstītās pagānisma kustībās (piemēram, seno skandināvu pagānismā) mēdz parādīties sava veida rasisma iezīmes. Un tas jau noved pie galēji labējiem un neonacistu grupējumiem. Parasti šīs iezīmes nav ļoti izteiktas, bet tas ir sākums, kas veicina interesi par šādām kustībām. 

Vai esat pētījis pagānisma politiskos aspektus?

Patiesībā apmēram pirms desmit gadiem gribēju izpētīt skandināvu pagānisma politisko pusi Amerikā, bet secināju, ka pētniecības kontekstā tā ir diezgan bezcerīga ideja, jo cilvēki vienkārši negribēja ar mani komunicēt. Viņi mani uzskatīja par ekstrēmistu, kam pārlieku interesē rasisms un tamlīdzīgi jautājumi. Tāpēc kopš tā laika man nav izdevies nekur tālāk tikt saistībā ar skandināvu pagānisma piekritējiem Amerikā. Šajā jomā man durvis ir, tā sacīt, slēgtas. Protams, ka temats ir ļoti sensitīvs. Tomēr aizvien vairāk pievēršos tieši politiskajam aspektam, jo labējā nacionālisma popularitātes pieaugums, kas vērojams tik daudzās valstīs Eiropā, ASV un citur, atspoguļojas arī pagānismā. Pirms četriem gadiem organizēju konferenci Masarika Universitātē Brno, Čehijā, jo 2015. gadā vienu semestri tur lasīju vieslekcijas. Konferences tēma bija politika un pagānisms. Konferencē prezentētie referāti tika publicēti izdevumā The Pomegranate. Mana referāta pamattēma bija Pagan Politics in the 21st century: Peace and Love, or Blood and Soil (Pagānisma politika 21. gadsimtā: miers un mīlestība / asins un zeme?), kurā aplūkoju daudzus no šiem jautājumiem.

Kā tiek organizētas pagānisma reliģijas?

Uzbūves ziņā tās ir organizētas struktūras ar vēlētu vadību. Tām ir noteikumi par tikšanās reizēm un finansēm, kam piekritēji seko. Lai kustība tiktu reģistrēta oficiāli, jāizpilda noteikti nosacījumi.

Savukārt paši reliģiskie principi nav tik stingri definēti. Kopumā valda uzskats, ka piekritēji ievēro senlatviešu tradīcijas, pielūdz senlatviešu dievus un dievietes, godā folkloru un, protams, tautasdziesmas. Dainas ir šīs kustības centrālais aspekts.

Brīvāka struktūra pat var būt saistošāka, jo mūsdienās Rietumvalstu iedzīvotāji ir lielāki individuālisti. Viņiem nepatīk, ja ir noteiks, kā jādomā vai kam jātic. Tātad, ja kāds veiksmīgi prezentē konkrētas idejas un kādam citam ir nedaudz atšķirīgas domas, kas tomēr pārklājas, šādu pārklāšanos uztver samērā pozitīvi.

Kādas, jūsuprāt, ir galvenās zviedru (skandināvu) un latviešu, lietuviešu pagānisma atšķirības?

Lielākā atšķirība saistīta ar avotiem, ar kuriem viņi strādā. Skandināvijas valstīs kopš senajiem pagānisma laikiem ir saglabājušies rakstītie avoti. Viņiem ir ļoti daudz tekstu, kas lielākoties rakstīti Islandē (lai cik tas būtu dīvaini, to darījuši kristiešu mūki). Šie rakstiskie avoti sniedz ļoti daudz informācijas par dieviem un pastāsta par cilvēkiem, kam bijusi šī reliģija, bet viņiem nav nekādas informācijas par mūziku. Senos mūzikas veidus aizliedza tā laika vara, īpaši kristīgā vara. Baltijas valstu gadījumā situācija ir gandrīz pretēja. Šeit jums nav bagātīgas mitoloģiskās literatūras, vai, citiem vārdiem sakot, jūs neesat noformējuši informāciju ļoti saistošā un pieejamā formātā. Skandināvu rakstītie materiāli ir ļoti saistoši, baudāmi, pieejami un acīmredzami raisa interesi pasaulē. Savukārt Baltijas valstīm nav bagātīgas rakstīto avotu bāzes, bet ir mūzika, tautasdziesmas. Šīs tradīcijas ir ļoti spēcīgas un rada interesi. Aplūkojot abus reģionus, šķiet, ka vienam reģionam piemīt tas, kas pietrūkst otram.

Kristietības ieviešana ietekmēja gan Skandināviju, gan tagadējās Latvijas un Lietuvas teritoriju – kā, jūsuprāt, atšķiras kristietības ietekme Skandināvijā un Baltijas valstīs?

Lai gan ir skaidrs, ka Lietuvā dominē katoļticība, savukārt Latvijā izteiktāks ir luterisms, abos gadījumos aizvien tiek ievērotas arī senās pagānisma tradīcijas. Patiesībā tas daļēji skaidrojams ar ārvalstu kundzību. Pagānisma tradīcijas bija izplatītākas lietuviešu un latviešu zemnieku vidū, bet valdošā šķira – poļi, krievi, vācieši vai zviedri – īpaši neaizrāvās ar vietējo ieražām. Tas viņiem ļāva turpināt šīs tradīcijas.

Cik lielā mērā pagānisms cenšas atveidot idealizētu pagātni? 

Protams, tajā ir sava daļa idealizēšanas un romantisma, tomēr daudzi pieturas pie akadēmiskiem pētījumiem, tāpēc viņu skatījums, manuprāt, ir pietiekami niansēts un precīzs. Viedokļi par konkrētu lietu skaidrojumu vai izpildījumu var atšķirties. Zinu, ka ir bijuši gadījumi, kad cilvēki ir pametuši šāda veida kustības, jo viņiem šķitis nepieņemami, ka kaut kas tiek kļūdaini interpretēts vai, piemēram, tiek nepareizi atveidota kāda galvassega.

Tāpēc emocionālā līmenī varam runāt par romantismu, kam vienlaikus ir pretstatīta intelektuāla izpratne, ka zināšanas par pagātni ir ļoti nepilnīgas. 

Agrāk tā bija reāla doktrīna, reliģija vai arī vienkārši tā laika dzīvesveids saimniecībās, dzīvojot līdzi gadalaiku maiņām?

Pēdējais no minētā.

Tad kur ir robeža starp vēstures atveidošanu un dzīvošanu saskaņā ar tikumiskiem, garīgiem principiem?

Šis ir jautājums par to, kā definēt reliģiju, jo, pieņemot, ka kristīgā baznīca ir reliģijas paradigma, varētu likties, ka jebkas cits, kas neatgādina kristīgo baznīcu, nav uzskatāms par reliģiju. Tāpēc

man vienmēr ir licies, ka labāk definēt reliģiju plašākā skatījumā kā pielūgsmi vai attieksmi pret svēto, tostarp uzskatus, mītus un organizēšanos, kas ar to saistīti.

Bet būtībā jūs aizskārāt ļoti svarīgu jautājumu, jo tas, ka pirms kristietības cilvēki neapzinājās, ka seko kādai reliģijai, šķiet atbilstam patiesībai. Tikai krietni vēlāk mēs atskatāmies uz viņu darbībām un nospriežam: "Jā, viņiem upe ir svēta, viņiem saule un koki ir svēti, viņi tos apdzied, dejo saules rakstos, izskatās taču pēc reliģijas." Tomēr tā ir mūsdienu interpretācija, tāpēc, manuprāt, cilvēki ir sapratuši, ka seno tradīciju un to garīgā satura nodēvēšana par reliģiju ļauj to visu nosargāt mūsdienās.

Tātad mums ir tieksme citas reliģijas pielāgot kristietības struktūrai?

Jā, bet īpaši amizanti ir tas, ka Ernests Brastiņš, kurš tālajos pagājušā gadsimta 20. un 30. gados radīja dievturību, šo kustību šķietami veidoja pēc kristietības parauga. Viņa izveidotā sanāksmju struktūra maz atšķīrās no luterāņu dievkalpojumiem, un šķiet, ka viņš pat telpā gribēja ierīkot ērģeles. Viņš arī piedāvāja sava veida latviešu dievību trīsvienību – Dievs, Māra un Laima. Un kristietībā trīsvienība ir viens no pamatjēdzieniem. Tomēr es neteiktu, ka tas būtu kas negatīvs. Manuprāt, laika gaitā pielāgojot reliģijas, ir saprotams, ka tiek izmantoti tie apkārt redzamie elementi, kuri šķiet veiksmīgi. Tādēļ varētu teikt, ka dievturu kustība nedaudz atgādina baznīcu, bet kas par to? Ja baznīcai līdzīga darbība ir veiksmīga un ja kāds to vēlas piemērot savām tradīcijām, es tur nekā slikta nesaskatu.

Savā ziņā pagānisma reliģijas cieš, lai kurš variants tiktu izvēlēts. Ja tās pārāk atšķiras no kristietības, cilvēki tās neuzskata par reliģijām, bet, ja tajās tiek aizgūti kristietības elementi, tās netiks uzskatītas par pagāniskām.

Varat pastāstīt vairāk par latviešu simboliem?

Man jāatzīst, ka šajā tēmā neesmu tik ļoti iedziļinājies. Visvairāk manu uzmanību saistījis pērkonkrusts jeb ugunskrusts, kas asociējas ar 19. gadsimta 30. gadiem un Pērkonkrusta kustību, kā arī, iespējams, labējiem fašistiem, jo šai zīmei ir līdzības ar svastiku. Šo tēmu neskaitāmas reizes esam apsprieduši ar studentiem, kuri man jautājuši, vai, manuprāt, tas ir netaisnīgi pret Latviju, ka šis simbols tiek saistīts ar nacistu svastiku, jo latviešu pērkonkrusts ir kas atšķirīgs. Apgalvoju, ka viss atkarīgs no konteksta.

Ja runājat par pērkonkrustu Latvijā, kur cilvēki izprot šo simbolu, manuprāt, nerodas nekādas problēmas, ja tas tiek izmantots. Savukārt problēmas rodas tad, ja to saistāt ar cilvēkiem no citām valstīm, kuri pazīst tikai svastiku. Ja šo simbolu lietosiet starptautiskā kontekstā vai ārvalstnieki tam pievērsīs uzmanību, jums būs rūpīgi jāizskaidro situācija.

Godīgi sakot, es ieteiktu šo simbolu izmantot tikai ļoti īpašās situācijās, kad esat pārliecināti, ka apkārtējiem ir pieejama identiska un patiesa informācija par šo simbolu. Pretējā gadījumā tas viegli var tikt pavērsts pret Latviju, un tā būtu liela neveiksme. Simbols kā tāds nav pie vainas, taču jūs nevarat izvairīties no tā vēsturiskā konteksta vai ignorēt to. 

Kā jūtaties saistībā ar situāciju, ka visas pavasara un, iespējams, arī vasaras saulgriežu tradicionālās svinības daudzviet šogad izpaliks, īpaši Jāņi?

Esmu riska grupā mana vecuma (nupat pašizolācijā nosvinēju 60 gadu jubileju) un dažu veselības problēmu dēļ. Sākumā šķita, ka man vajadzētu izvairīties no Līgo, bet, kad sazinājos ar kolēģiem un studentiem, meklējot ierosinājumus par to, kur es varētu doties, lai piedalītos tādos "sociāli distancētos" Jāņos, tagad domāju, ka esmu atradis vietu, kur varētu svinēt, – brīvdabas muzejā Vītolnieki, netālu no Liepājas. Nezinu, vai tiks atļauti vērienīgāki pasākumi Rīgas apkaimē.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Man šobrīd ir problēmas ar vīzu, jo ir apturēta Fulbraita programma, bet patiesi izbaudīju docēšanu RSU, un esam pārrunājuši iespēju šeit docēt tiešsaistes kursu par reliģijas antropoloģiju. Man bija lieliski studenti, un tas man ir liels stimuls. Ja tas būs iespējams, es gribētu RSU atgriezties katra semestra beigās uz nedēļu vai divām, lai tiktos ar studentiem un apspriestu pētniecības projektus, kā arī veiktu nelielus pētījumus. Tā vai citādi, bet plānoju atgriezties Latvijā.

Viena no Covid-19 pandēmijas sniegtajām priekšrocībām ir lielākas tiešsaistes apmācības iespējas. 

Viena no lietām, ko vienmēr esmu centies paveikt, ierodoties Latvijā un Baltijas valstīs, un par ko esmu priecīgs, ir iespēja dibināt kontaktus ar pētniekiem, palīdzēt viņiem publicēt savus pētījumus un iegūt vairāk iespēju starptautiskā mērogā, ciktāl tas ir manos spēkos. Arī es esmu ieguvējs, ierodoties šeit. Patiesi ticu, ka abām pusēm jābūt ieguvējiem un mums cits citam jāpalīdz.

Kas mainījies Latvijā pa šiem gadiem, kopš ieradāties šeit pirmo reizi?

Šoreiz, ierodoties Latvijā pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, novēroju, ka jauniešu attieksme ir mainījusies – viņi kļuvuši atvērtāki, atbrīvotāki. Jauniešiem tagad nav jāsadzīvo ar atmiņām par bailēm, kas saistās ar padomju laiku, toties ir skumji, ka tagad jaunieši lūkojas nākotnē, ko aptumšo Covid-19, un valda neziņa par nākotni. Vēl mani uztrauc tas, ka piedzīvosim ekonomisko lejupslīdi, kas ietekmēs ceļošanas iespējas.

Maikla Strmiska iecerētie projekti

• Maikls Baltijas valstīs pēta Āzijas reliģijas, piemēram, Krišnas un budisma tempļus. Viņš plāno intervēt aizvien pieaugošo skaitu studentu, kas uz Latviju atbraukuši mācīties no Āzijas, par mijiedarbību, kāda veidojas, viņu redzējumam par savu reliģiju sastopoties ar rietumnieku interpretāciju par austrumu reliģijām, kā arī par to, ar kādām problēmām viņi sastopas, t. i., ar rasismu vai diskrimināciju.

• Pašlaik Maikls veido nodaļu ceļvedī par Latvijas un Lietuvas tautas reliģijām un gadskārtu ieražām, kas tiks iekļauta Oxford Handbook of Slavic and East European Folklore (Oksfordas ceļvedis slāvu un Austrumeiropas folklorā).

• Viņš strādā pie grāmatas Unchristian Eastern Europe: Pagans, Jews, Gypsies and Muslims (Nekristītā Austrumeiropa: pagāni, ebreji, romi un musulmaņi), ko publicēs izdevniecība Springer Publishing. Grāmatas pamatdoma ir apstrīdēt vispārpieņemto uzskatu, ka Eiropa ir vienīgi kristietības civilizācija, izceļot nosaukto grupu pienesumu Austrumeiropas dzīvei, kultūrai un tradīcijām.