Sociālā darba maģistra studijas ļauj sasniegt jaunus mērķus un tikt pie iecerētā darba
Valkas Grupu mājas vadītāja Indra Krūkliņa (attēlā) Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) sociālā darba maģistrantūrā iestājās tad, kad aiz muguras viņai bija jau padsmit pieredzes gadu sociālajā darbā. Kaut arī apvienot studijas ar darbu un ģimenes dzīvi neesot bijis viegli, jo bieži vien studiju darbu rakstīšana un uzdotā apgūšana prasījusi arī nakts stundas, tas viss “bija pārejoši.
Foto no privātā arhīva
Rezultātā ir gandarījums par iegūto izglītību, profesiju un darbu, uz kuru dodos ar prieku,” atzīst Indra, kura sociālā darba jomā strādā 19 gadu.
Biedrības Latvijas Sarkanais Krusts Vidzemes komitejas Grupu dzīvokļos viņa strādā kopš 2021. gada jūnija. Pirms tam bija Valmieras pilsētas pašvaldības Sociālo lietu pārvaldes Ģimenes atbalsta nodaļas sociālā darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem.
Sociālo darbu izvēlas kā alternatīvu medicīnai
Savulaik pēc vidusskolas Indra sāka studēt medicīnu, taču pēc anatomijas nodarbībām morgā saprata, ka šis darbs viņai nederēs, tāpēc, draudzenes mudināta, apguva sociālā aprūpētāja profesiju. Tā kā bija radusies plašāka interese par sociālā darba jomu, Indra turpināja mācīties un 2006. gadā ieguva sociālā rehabilitētāja diplomu. Pēc lielāka pārtraukuma seko studijas RSU bakalaura studiju programmā Sociālais darbs, ko viņa absolvē 2016. gadā.
Kāpēc pēc bakalaura diploma iegūšanas turpinājāt studijas RSU maģistra studiju programmā Sociālais darbs?
Es esmu tāds cilvēks, kuram ik pa laikam paliek garlaicīgi, jāizvirza un jāsasniedz kāds nozīmīgs mērķis, kas saistīts ar interesēm, profesiju vai hobijiem. Strādājot par sociālo darbinieku ar ģimenēm un bērniem, apjautu, ka gribu ko vairāk, un sapratu, ar kuru mērķgrupu man patīk strādāt vislabāk, – ar personām, kurām ir garīga rakstura traucējumi.
Turklāt zināšanu nekad nevar būt par daudz! Tieši pēc maģistra diploma saņemšanas mani uzrunāja un tiku darbā, kuru klusībā vēlējos strādāt.
Kāds bija lielākais ieguvums no studijām maģistrantūrā?
Ieguvums bija zināšanas un prakse, turklāt studijas bija ne tikai vērtīgas, bet arī interesantas. Katrā studiju kursā uzzināju ko jaunu, bet īpaši man patika prakse lekciju kursā Sociālās institūcijas: teorija un vadība, kurā devāmies uz dažādām iestādēm, klātienē iepazinām sociālās jomas pakalpojumus, sociālas politikas veidotāju darbu Labklājības ministrijā, apmeklējām Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, Nodarbinātības valsts aģentūru u. c.
Es regulāri sekoju līdzi sociālās politikas aktualitātēm, bet, studējot RSU, par jaunāko nozarē varēja uzzināt padziļinātāk un ātrāk nekā presē.
Kādai tēmai bijāt pievērsusies savā maģistra darbā?
Mana maģistra darba tēma bija Sociālā uzņēmējdarbība – alternatīvs risinājums pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātībā Vidzemes reģionā. Gribēju izpētīt iekļaujošas nodarbinātības politikas īstenošanu Latvijā un noskaidrot, kā sociālā uzņēmējdarbība varētu būt alternatīvs risinājums pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātībā Vidzemes reģionā.
Viens no mana darba secinājumiem, kas joprojām ir aktuāls un ko redzu arī savā ikdienas darbā, ir tas, ka pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, sākot darba gaitas, ir nepieciešams atbalsts: individuāla pieeja (darba laiks, darba režīms, ritms, kolektīvs vai individuāls darbs, atpūta darba laikā, vieta atpūtai) un sociālā darba speciālista, radinieka vai mentora, vai darba instruktora atbalsts darba procesā, darba atrašanā, kontaktu veidošanā ar darba devēju. Starp citu, tikai pavisam neliela daļa personu ar garīga rakstura traucējumiem spēj integrēties normālā darba tirgu. Uzsveru – mazākā daļa!
2020. gads. Indra Krūkliņa pie RSU, saņemot profesionālo maģistra diplomu sociālajā darbā un sociālā darbinieka kvalifikācijas diplomu. Foto no privātā arhīva
Vai taisnība, ka sociālā darbinieka darbs ir emocionāli smags? Kā tiekat galā ar ikdienas darba smagumu?
Emocionāli sociālais darbs ir smags, jo darbinieki nemitīgi risina citu cilvēku problēmas, uzvedības, rīcības sekas, krīzes, veic psihosociālo darbu, domā, kur un kā piesaistīt resursus klienta problēmsituācijas risināšanai u. tml. Bieži sociālais darbinieks nonāk lūdzēja lomā, lai rastu kaut mazāko risinājumu klienta problēmai.
Faktiski mēs esam unikāli, jo dienā veicam vairāku profesiju pienākumus. Mums jābūt klienta aizstāvim – advokātam –, nereti skolotājam, atbalsta personai, mammai, grāmatvedim –
piemēram, jāsniedz palīdzība, kad klients vēršas ar lūgumu no bruto algas izrēķināt neto, uzsākot darba attiecības. Un laukos sociālajam darbiniekam jāprot pat gotiņu izslaukt, kad tās saimniece ievietota slimnīcā un cita neviena nav. Vai nav unikāli?
Domāju, ka sociālais darbs neatkarīgi no amata un jomas nav viegls, jo tas ir darbs ar cilvēkiem, viņu dzīvi, kurā sociālais darbinieks kādu posmu kļūst par klienta dzīves līdzgaitnieku.
Man reizēm ir ļoti skumji, ka sociālā darba profesija netiek novērtēta un saprasta ne politiķu vidū, ne sabiedrībā. Man šķiet, ja veiktu sabiedrības aptauju, ko dara sociālais darbinieks, dominētu atbilde, ka viņš tikai dala pabalstus.
Sociālais darbs būtu jāceļ saulīte! Piemēram, ASV sociālā darbinieka profesija ir novērtēta līdzvērtīgi ārsta profesijai.
Foto no privātā arhīva
Kas jums savā darbā sniedz vislielāko gandarījumu?
Lielāko gandarījumu sniedz pateicīgs klients. Klients, kurš atguvis spēju patstāvīgi funkcionēt sabiedrībā, klients, kuram ar manu un manas komandas palīdzību ir sakārtojusies dzīve. Viņš atnes ziedus, pasaka paldies un ir laimīgs. Gandarījums, kad mērķis ir sasniegts un klienta lietu, kā saka, var nodot arhīvā. (Smaida.) Jāpiebilst, ka šādi gadījumi gan ir retums, īpaši darbā ar ģimenēm un bērniem.
