"Te nekas nenotiek": kultūras dzīve apkaimēs antropologu vērtējumā

Janvāra sākumā publicētajā pētījumā par kultūras dzīvi Rīgā viens no galvenajiem secinājumiem bija, ka, pēc iedzīvotāju domām, pēdējo četru gadu laikā tā pasliktinājusies. Secināts arī, ka mazāk apmierināti ir tieši krieviski runājošie. Tas tiek skaidrots gan ar pandēmiju, gan kara radīto robežu slēgšanu, bet vai tas ir viss? Lai palūkotos uz šo problēmu no citiem skatpunktiem, uz sarunu aicinājām divas pētnieces – sociālantropoloģi un Eiropas Universitātes institūta doktorantūras pētnieci Aneti Ušču un Ingunu Potetinovu, kura tikko pabeigusi savu pētniecisko darbu Rīgas Stradiņa universitātē. Abu pētījuma lauks – Rīgas apkaimes un tajā (ne)notiekošais.

Iepazīstoties ar šī pētījuma secinājumiem, par ko jums kā antropoloģēm ir jādomā?

Anete: Atsauces uz Covid-19, kas būtiski ietekmēja kultūras dzīvi Latvijā un citviet, visiem ir zināmas, tomēr tas nepaskaidro, kāpēc tieši krievvalodīgie pauž mazāku apmierinātību par kultūras procesiem. Tāpēc, domāju, šis ir vairāk stāsts par kultūras piedāvājuma daudzveidību, kas uzrunātu visas sabiedrības grupas.

Dzīvojot nācijvalstī, kāda ir Latvija, diezgan liels fokuss ir uz mūsu nacionālajām vērtībām un tradīcijām. Un tad ir jautājums: ja vēlamies plašas sabiedrības iesaisti kultūras procesos, cik izslēdzošs ir šāds fokuss.

Runājot ar saviem informantiem Rīgas apkaimēs, visu laiku parādās noteiktas frāzes – “nekas jau nenotiek” vai “te jau neko nedara”. Esmu secinājusi, ka pastāv atšķirīgas informācijas un kultūras patēriņa telpas, kas viena otrai ir kā neredzamas. Tas ir dziļāks stāsts, kas skar ne tikai valodu un barjeras, bet arī interešu līnijas, estētiskos un ikdienas paradumus, kas neļauj vienam otru ieraudzīt.

Tas, ko tu saki, ir, ka krievvalodīgie īsti neredz tās latviskās telpas piedāvājumu, jo tas nerezonē ar viņu priekšstatiem, preferencēm?

Jā, un arī pretējā virzienā. To labi izskaidro, piemēram, jēdziens 'hegemonija' – ka mūsu pasaules uztvere un izpratne ir limitēta un balstīta kaut kādu vērtību un uzskatu kopumos, kas ir izslēdzoši. Arī Pjērs Burdjē runā par gaumes nošķīrumiem, kas nosaka, ko viens uzskata vai neuzskata par kultūru, piemēram, varam diskutēt par populārās mūzikas radio klausīšanos. Kāds teiks, ka tā nav nekāda mūzika. Attiecīgi, pētot apkaimes un dzirdot frāzes, ka “te nekā nav”, jādomā arī par atšķirīgām interesēm.

Jau pieminētajā ziņā interesants ir Kultūras ministrijas skaidrojums krievvalodīgo neapmierinātībai, proti, sasaiste ar piedāvājuma trūkumu, kas radies saistībā ar kultūras sakaru pārtraukšanu ar Krieviju tās īstenotās karadarbības dēļ.

Inguna: Pārtrūkst sakari, un iestājas tukšums. Kā mēs varam pārmest kādam citas kultūrtelpas lietošanu, ja etnisko minoritāšu interesēm atbilstošs piedāvājums, kā mēs redzam, nacionālajā kultūrplānā nav iestrādāts. Bet šis ir plašāks jautājums par to, ko mēs saprotam ar integrāciju. Vai tā ir tā, kur, aizņemoties Kristofera Hautkampa salīdzinājumu, etniskās minoritātes var justies kā mājās abās kultūrās, vai tā ir tā, kurā majoritāte vēlas minoritāti redzēt iespējami līdzīgāku sev? No šī izriet nākamais lielais jautājums: cik liela vieta nācijvalsts idejās ir dažādībai un tā iekļaušanai. Par to ir rakstījuši daudzi sociologi un antropologi, norādot, ka nacionālās valstīs, par kādām tiek uzskatītas arī Austrumeiropas valstis, tostarp Latvija, atvērtība citādajam varētu būt daudz lielāka. Vēl atcerēsimies, ka jau kuru termiņu pēc kārtas Kultūras ministrija ir nacionālo politisko spēku pārziņā, un atcerēsimies arī daudzu kultūras darbinieku protestus pērnā gada nogalē, kultūras ministram Naurim Puntulim balsojot pret visu ģimeņu aizsardzību. Kāpēc mums ir tik ļoti bail no citādā, vai varbūt pastāv apzināti veidoti diskursi, kas šīs bailes ģenerē un kuriem, iespējams, ir noteikti politiski mērķi…

Anete: Palūkosimies arī uz sociāli ekonomiskajiem faktoriem. Savā topošajā doktorantūras pētījumā esmu iekļāvusi divas apkaimes – Bolderāju un Mežaparku, kurās ir vecākās apkaimju organizācijas pilsētā, bet tās veidojušās dažādos kontekstos. Deviņdesmitajos trimdas latvieši un viņu bērni, kas atgriezās savās mājās, tostarp Mežaparkā, atveda līdzi noteiktu zināšanu un prasmju kapitālu, kas viņiem ļāva diezgan aktīvi un efektīvi pašorganizēties, būvēt apkaimi reprezentējošu organizāciju. Arī bolderājieši jau kopš 90. gadiem ir ļoti aktīvi aizstāvējuši savas intereses, bet forma atšķiras. Tie ir bijuši atsevišķi indivīdi, kas ir spējuši uz akūtu jautājumu risināšanu mobilizēt iedzīvotājus, viņu savstarpējās saiknes varbūt nav tik acīmredzamas. Tas ir svarīgs faktors. Zināšanas un pieredze ir nepieciešamas, lai tu varētu līdzdalīties pilsētas aktivitāšu piedāvājuma veidošanā, jo tās ir organizētas noteiktā formātā, piemēram, piesakoties projektos, uz finansējumu. Mums trūkst pilsoniskās līdzdalības tradīcijas.

Inguna: Šis izskanēja arī manā pētījumā Ķengaragā – lai iedzīvotāji spētu, piemēram, cīnīties par Rīgas līdzdalības budžetu, no viņiem tiek prasītas noteiktas profesionālas iemaņas: sastādīt tāmes, veidot vizuālizācijas u. tml. Ja tu pats to visu nemāki vai nespēj atrast tos, kas māk, tad šī cīņa kļūst ļoti negodīga. Turklāt, organizēties tik lielā apkaimē varētu būt izaicinošāk nekā mazākajās, kā Mežaparks, Bieriņi vai Čiekurkalns.

Pētījumā Lietuvā par Kauņas mikrorajoniem secināts, ka dzīvesvieta nosaka cilvēku dzīvesveidu, viņu ikdienu un aktivitātes. Ja to ignorē, tad ļoti viegli pārmest mikrorajonu iedzīvotāju kūtro iesaisti.

Par to var runāt strukturālās vardarbības kontekstā, kas ir milzīga antropoloģiska tēma. Sistēma strādā tā, ka noteiktas cilvēku grupas tiek atstumtas. Savā pētījumā uzdūros vairākām Rīgas apkaimēs īstenoto aktivitāšu kartēm kopš 2021. gada, un tās vizuāli spilgti parādīja, ka ir noteiktas apkaimes, kurās šīs aktivitātes ienāk no projekta uz projektu, un ir tās, kurās atkal un atkal ir tukšums, vai tās ir svētku eglītes, brīvpieejas ūdens krāni vai saulgriežu pasākumi. Pēc vairāku gadu pārtraukuma beidzot aizvadītajā decembrī, pateicoties aktīvistiem, pašvaldība Ķengaragā uzstādīja egli, to gan atveda bez rotājumiem, bet iedzīvotāju sajūsma gan sociālajos tīklos, gan klātienē bija milzīga. Tikām, atverot gada nogales svētku pasākumu kalendāru vietnē svetki.riga.lv, tajā nebija ieplānots neviens Ķengaragā – otrajā lielākajā apkaimē ar 45 tūkstošiem iedzīvotāju. Tieši tikpat liels tukšums šeit bija pērno Jāņu laikā. Arī Rīgas svētki realitātē šeit ienāca vien vidē izkārto karodziņu formātā, jo tas, kas plakātos bija ierakstīts Ķengaragā, faktiski notika Rumbulā, un cilvēki atzina, ka tas ir daudz par tālu un grūti sasniedzams. Formāla pieeja arī ir viena no strukturālās vardarbības formām. Savā pētījumā es vaicāju, kas tam ir pamatā, jo tie nav izņēmumi, bet sistēma. Mani informanti pauž, ka tukšuma sajūta un apziņa, ka Ķengarags tiek apiets, ir pieņēmusies spēkā īpaši pēdējo gadu laikā.

Pēc vairāku gadu pārtraukuma aizvadītajā decembrī, pateicoties aktīvistiem, pašvaldība Ķengaragā uzstādīja egli. Foto: Jevgeņijs Milovanovs

Jāsecina, ka aktīvākie kļūst par noteicējiem un visi nebūt nav vienlīdzīgās pozīcijās.

Es nenoliedzu, ka pandēmijai bija ietekme uz kultūras piedāvājumu un pieejamību, bet man arī šķiet, ka tas ir gana ērts aizbildinājums, jo ne eglīšu, ne gaismas objektu uzstādīšanai tā netraucēja. Tie ir vienkārši žesti, kas konkrētajā apkaimē dzīvojošajiem ļautu nolasīt vēsti, ka jūs mums arī esat svarīgi. Mani sarunu biedri saka ko citu – mēs esam nevajadzīga Rīgas daļa, par mums ir aizmirsts. Nevar nepieminēt, ka 2022. gada nogales pilsētvides rotājumu kartē beidzot rimbulīši ar objektiem parādījušies tur, kur iepriekš galvenokārt bija tukšums – mikrorajonos. Teicami! Tomēr runājot ar cilvēkiem Ķengaragā, es regulāri dzirdēju tādas atsauces kā “Ušakovs mums izveidoja promenādi”, “Ušakovs atjaunoja skolu sporta laukumus”, “Ušakova laikā…”. Šie izteicieni norāda, ka šajā mikrorajonā dzīvojošie līdz 2020. gadam izjuta lielāku pašvaldības uzmanību, lai arī tajā laikā ir virkne iesāktu projektu, kas vienkārši pazuda – zemās grīdas tramvajs joprojām šeit nekursē, pazuda arī iecere par multifunkcionālo kultūras centru. Pēdējos gados notiekošais iezīmē kādu būtisku transformāciju pieejā, kas šeit dzīvojošajiem liek runāt par tukšumu, pamestību, neieinteresētību.

Būtiski pieminēt, ka iepriekšējā Rīgas attīstības stratēģija bija policentriska, proti, ieguldījumiem bija jāiet vairāk vai mazāk uz visām apkaimēm, pašlaik tā ir monocentriska, primāri resursi tiek ieguldīti pilsētas centrā, bet pat šādā situācijā es redzu, ka pastāv izņēmumi. Tīši vai netīši, bet pašlaik pašvaldības pieejā ir novērojams zināms favorītisms – ir noteiktas apkaimes, kuras aiziet pa priekšu pārējām. Īpaša uzmanība tiek vēsturiskajām apkaimēm, kas veidojušās vēl pirms Otrā pasaules kara un kas, kā secināju, publiskajā diskursā ir kaut kas vērtīgāks. Pašlaik tās ir modernitāte. Iepretī ir mikrorajoni kā padomju mantojums, kas pilsētplānošanas dokumentos ir raksturots kā pelēks, bezpersonisks un zemas kvalitātes. Neviens neapgalvo, ka šī tipveida apbūve būtu apbrīnas vērta vai ļoti kvalitatīva, bet tas paver durvis uz daudz lielāku jautājumu – ko Latvijā nozīmē metafora "padomju". Ja tās ir asociācijas ar milzīgu ievainojumu, kas jāsadziedē, arī nevērtīgais un pelēkais, tad šīs konotācijas pielīp arī telpai, kas šajā kategorijā iekrīt. Attiecīgi, vai nu šī telpa ir jātransformē, kas, manuprāt, ir ielikts apkaimju attīstības idejā vai, ja tam nepietiek līdzekļu, kas arī ir esošā realitāte, tad tā top izstumta un top par tādu neredzamo zonu. Domāju, ka var vilkt korelāciju starp šo un aptaujā minēto krievvalodīgo iedzīvotāju zemo apmierinātību, jo vēstures notikumu rezultātā krievvalodīgie vairāk dzīvo tieši mikrorajonos, kamēr vēsturiskajās apkaimēs – vairāk latviešu.

Anete: Manā skatījumā, apkaimes joprojām ir tāds jauns formāts, kura funkcionēšana vēl tiek testēta. Savā pētījumā es saredzu zināmas varas cīņas starp tām, savas identitātes meklējumus, piemēram, apkaimju iedzīvotāju centra Imantas punktam ir pievienots Iļģuciems, kaut gan viņi sevi vairāk saredz kopā ar Āgenskalnu. Bet, atgriežoties pie tā, ka cilvēki Ķengaragā norāda, ka “te nekas nenotiek”, ko līdzīgu dzirdēju arī Bolderājā. Pēc Rīgas svētkiem daudzi izteicās, ka bijuši ļoti priecīgi, ka beidzot pie viņiem kāds atbraucis un kaut ko uzorganizējis, viņiem visu laiku ir bijusi šī pamestības sajūta. Bija gan arī skepse, ka šis ir esošo politisko spēku mēģinājums pievērst sev uzmanību. Nevar noliegt, ka pilsēta ir ļoti politiska vieta, šeit sastopas ļoti dažādas kultūras, bet skatīsimies, kā apkaimes attīstīsies tālāk, jo, protams, nevar noorganizēt vienlīdz spēcīgus svētkus visās apkaimēs, līdz ar to vienmēr būs izvēles faktors un kā to izlīdzsvarot. Būs arī jau minētie gaumes un estētiskie jautājumi.

Vēl viena būtiska lieta. Esmu secinājusi, ka bieži vien, kad mēs runājam par kultūru, mēs pārāk šauri uz to skatāmies, vairāk mākslas kontekstā. Vietējie pētījumi rāda, ka prioritārajās mākslās, kas ir amatiermākslas un tradicionālo kultūru pārnesošās mākslas, ir zemāka iedzīvotāju iesaiste nekā citās aktivitātēs, piemēram, talkās, ko nesaucam par kultūru. Runājot par cilvēku līdzdalību, ir svarīgi saprast, cik plašs kultūras jēdziens var būt.

Ne vienmēr vajag svētkus un mākslu. Piemēram, teritorijās pie ūdens var raudzīties, ko šeit cilvēki dara, – varbūt zvejo, varbūt nodarbojas ar ūdens sportiem, pavisam noteikti tā bieži ir svarīga iedzīvotāju rekreācijas vieta, un, no tā izejot, attīstīt kultūras piedāvājumu.

Jādomā, kā saslēgt kultūru un pasākumus iedzīvotājiem aktuālā veidā, kas tiešām būtu daudzveidīgas kultūras prakses, par kurām runāts kultūrpolitikas dokumentos.

Inguna: Tu pieminēji politiku, domāju, tai ir būtiska ietekme uz attīstības bremzēšanos mikrorajonos. Sava pētījuma laikā es dzirdēju ļoti tiešu frāzi: “Nu nav Ķengarags mūsu elektorāts”.

Anete: Bet arī Bolderāja nav. Tas ir tāds ļoti stigmatizēts rajons ar blokmājām, bet nav tā, ka tur nekas nenotiktu. Kā tu to skaidrotu?

Inguna: Brīnišķīgs jautājums, jo tas ir vēl viens mana pētījuma secinājums, proti, ka

pastāv idejas par kaut kādu labo vēsturi un slikto vēsturi. Sliktā šajās idejās ir viss, kas ir padomiskais, labā attiecas uz laiku pirms Otrā pasaules kara,

un Rīgas pilsētplānošanas dokumentos to aptver vēsturiskās apkaimes. Bolderāja ir iezīmēta tieši šajā kategorijā un tādējādi iegulstas labās vēstures plauktiņā. Domē man ļoti atklāti piekrita, ka priekšroka, domājot par ieguldījumiem, tiek dota šīm mazajām vēsturiskajām. Ķengaraga biedrība pieliek daudz pūļu, lai izceltu un parādītu šī rajona vēsturi, kas ir datēta kopš 12. gadsimta, bet tā nespēj izlauzties caur šeit esošo masveida apbūvi. Nepalīdz arī tas, ka pašvaldība šo rajonu apraksta izteikti caur padomju prizmu. Ja netiek pārskatīti resursu decentralizācijas principi, tad vēsturiskā diskursa iedzīvināšana, kā secinu, var dot jaudu rajonam izkļūt no iedzinējiem.

Anete: Šis tiešām ir jautājums par to, ko mēs darām ar padomju mantojumu, kuru mēs aktīvi cenšamies izdzēst. Notiek diskusijas par tajā pastāvošo atsvešināto plānojumu un kā tajā cilvēkiem veidot savstarpējās saiknes. Piemēram, Čiekurkalna privātmāju rajonā, kur cilvēki pazīst visus savus kaimiņus, savstarpējās saiknes veidojas vieglāk. Turklāt, ja tu domā, ka šeit varbūt dzīvos tavi bērni un skaties uz šo vidi ilgtermiņā, tad gribas rūpēties. Mani interesē, kas veido drošības un piederības sajūtu konkrētai vietai. Nīderlandiešu pētniece Feneke Wekker runā par familiaritāti, kad, izejot pilsētā, mēs pazīstam tās ielas un cilvēkus. Viņa uzsver, ka piederības sajūta starp svešiniekiem veidojas caur atpazīšanu, kas ietver draudzīgumu, un tieši tas ļauj veidoties dziļākām saiknēm. Tas veido izpratni un tuvību. Svētki pilsētā tiek redzēti kā viens no saliedēšanas instrumentiem, kas liek cilvēkiem ar pleciņiem berzēties kopā un iepazīties, daļēji tāpēc arī tik liels fokuss uz tiem. Un tad atgriežamies pie jautājuma, kurš uz šiem svētkiem aiziet. Pērnajā  vasarā daudzas aktivitātes Rīgas svētkos notika karstās brīvdienās, kad tie, kuriem ir lauku mājas vai savas mašīnas, devās ārā no pilsētas.

Anetes teiktais iezīmē publiskās telpas nozīmi piederības sajūtas veidošanā.

Inguna: Tas ir būtisks jautājums manā pētījumā, proti, kas ir noticis ar publisko telpu mikrorajonos pēc PSRS sabrukuma. Atcerēsimies, ka PSRS bija par publisko un kolektīvo, nevis privāto un individuālo, tāpēc, būvējot šos masīvos dzīvojamos rajonus, pagalmiem tika piešķirta ļoti svarīga nozīme. Dzīvei bija jānotiek tur, nevis šaurajos dzīvoklīšos. Tieši šeit mikrorajonos dzīvojošajiem bija jāsatiekas un jāveido sociālie kontakti, un tam tika radīta vide – apstādījumi, soliņi, rotaļu laukumi, pingponga galdi, lielāki vai mazāki laukumi sporta aktivitātēm utt. Pēc PSRS sabrukuma daudzas šīs zonas kļuva par privātīpašumu, uz kurām esošā infrastruktūra, ap kur cilvēki varētu satikties un parunāties, vienkārši sabrūk. Privātajiem nav intereses tajā ieguldīties, bet pašvaldība neko uz šīs zemes nedarīs, jo tā ir privāta. Bet ja nav piemērota publiskā telpa, tad mikrorajonu iedzīvotāji turpina cits citam iet garām.

Anete: Tajā pašā laikā būs tie, kuri protestēs pret papildu soliņu uzstādīšanu, jo tas varētu nozīmēt tusiņus un trokšņošanu naktīs. Tā ir plaši zināma problēma attieksmē pret kopienām, tā sauktais not-in-my-backyard jeb ne manā pagalmā skatījums uz lietām, nespēja jautājumus redzēt plašākā kontekstā. Bet uzreiz ir vietā vaicāt, cik lielu kopienas daļu tās viedokļa līderi pārstāv, vai tas ir reprezentatīvi. Tas atkal liek domāt par redzamajiem un neredzamajiem ierobežojumiem, kāpēc viens vai otrs iedzīvotājs iesaistās vai ne.

Tad kā virzīties tālāk?

Anete: Satori nesen bija diskusija par alternatīvajām kultūras telpām, skarot jautājumu par finansējuma sadalījumu kultūrai, tostarp pieskaroties nacionālā faktora nozīmei. Nereti šādās sarunās izskan pretnostatījums – vai nu mums ir Dziesmu svētki, vai kaut kas jauns. Manuprāt, runa ir par proporcionalitāti. Ārpus tradicionālās sfēras ir alternatīvas mākslas un kultūras formas, kuras reprezentē un piesaista plašu sabiedrības loku, bet kurām pastāvēt un izdzīvot ir daudz sarežģītāk.

Šīs atšķirīgās formas nav apdraudējums, bet parāda, ka latvietis ir ievērpts mūsdienīgākos un daudzveidīgākos mākslas formātos.

Tam nevajadzētu radīt apdraudējumu ne latviešu kultūrai, ne tradīcijām, bet tieši ļaut uzzināt un iepazīt mūsdienu Latvijas iedzīvotājus.

Inguna: Ieraudzīt, ka latvietis nav kāds konstants lielums ar konstantām kvalitātēm. Ieraudzīt dažādību kā ieguvumu, nevis lūkoties uz to caur apdraudējuma prizmu. Anetes pieminētā proporcionalitāte būtu atslēgvārds. Manuprāt, stratēģiski plānotai resursu decentralizācijai ir jābūt, lai iespējami vairāk cilvēki Rīgā justos iekļauti un piederīgi. Lai veidotos šīs dziļākās saiknes, no kurām tālāk vēlme piedalīties ar savu ieguldījumu.