"Tiklīdz izkāpu no lidmašīnas, uzvilku siltas drēbes"
Rošika Fernando (Roshika Fernando) ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) studiju programmas Medicīna 5. kursa ārvalstu studente. Jau vairākus gadus viņa aktīvi darbojas RSU Ārvalstu studentu asociācijā (International Students Association – ISA) un pēc RSU absolvēšanas plāno kļūt par dzemdību speciālisti un ginekoloģi.
5. kursa medicīnas studente Rošika Fernando palīdz bērniem mazināt bailes no "baltajiem halātiem" RSU ISA organizētajā akcijā "Lācīša Ķepainīša slimnīca". Foto: Nilss Rudniks (Niels Rudnik)
No kuras valsts tu esi? Kur mācījies skolā?
Patiesībā es mācījos vairākās skolās – pamatskolā mācījos Šrilankā, savukārt vidusskolu pabeidzu Parīzē, Francijā. Tad devos atpakaļ uz Šrilanku, lai Kolombo pilsētā pabeigtu mācības.
Kāpēc izvēlējies studēt medicīnu – vai tev vienmēr ir bijusi interese par šo jomu?
Kad biju maza un spēlējos ar rotaļlietām, atceros, ka vectēvs iedeva man stetoskopu un citus instrumentus un jau tajā brīdī nolēmu – būšu ārste. Likās, ka ar laiku atteikšos no šīs domas, bet interese auga, un izvēlējos tieši šo profesiju.
Vai nāc no mediķu ģimenes?
Mans vectēvs no mammas puses ir ājurvēdas ārsts, kurš praktizēja Austrumu medicīnu Šrilankā, tomēr es izvēlējos studēt Rietumu moderno medicīnu.
Tu absolvēji skolu Kolombo. Pastāsti, lūdzu, par to laiku, kad bija jāizvēlas augstskola!
Tā kā kārtoju Kembridžas A līmeņa eksāmenus, mana pirmā izvēle bija Apvienotā Karaliste. Kad meklēju universitāti, atklājās, ka Šrilankā uzņemšana notiek divas reizes gadā, savukārt Apvienotajā Karalistē – tikai vienu, tādēļ pēc eksāmenu nokārtošanas man bija jāgaida astoņi mēneši. Pa to laiku izlēmu iestāties kādā citā augstskolā, tāpēc devos atpakaļ uz Franciju. Kādā ballītē dzirdēju par RSU. Tad man iedeva RSU mājaslapas adresi un es sazinājos ar Ārvalstu reflektantu nodaļu. Tolaik Māris [Ginters – red.] bija atbildīgs par imigrācijas jautājumiem, un jau tobrīd šķita, ka tā ir laba izvēle. Tajā pašā laikā es pieteicos studijām arī LU, taču vispirms saņēmu pozitīvu atbildi no RSU, un biju apmierināta ar šādu iznākumu.
Pastāsti par uzņemšanas procesu RSU!
Daži dokumenti bija jālegalizē divreiz, jo mana dzimšanas apliecība ir izdota Šrilankā un bija jātiek galā ar dažiem juridiskajiem jautājumiem, bet process nebija sarežģīts. Lielāko daļu eksāmenu kārtoju angļu valodā, jo tie bija starptautiskie eksāmeni.
Kā tev veicās ar aklimatizēšanos, dzīvesvietas atrašanu, pierašanu pie dzīves Latvijā, tai skaitā laikapstākļiem?
Mani jau brīdināja par Latvijas laikapstākļiem, bet nodomāju: "Tas jau nekas, nav tik traki – arī Francijā ir ziemas!" Tāpēc ieteikumam nodrošināties ar siltu apģērbu nepievērsu īpašu vērību, jo koncentrējos uz citām lietām – mācību grāmatām u. tml. Pēc uzstājīgiem atgādinājumiem iegādājos dažas siltas drēbes. Ierados nedēļu pirms RSU Iepazīšanās nedēļas, līdz ar to paguvu pierast pie vides – Ārvalstu reflektantu nodaļa man noorganizēja dzīvošanu studentu viesnīcā.
Kad lidmašīna jau grasījās nolaisties, visvairāk mani pārsteidza skats lejā. Jautāju tēvam, kurš sēdēja man blakus: "Kā tu domā – vai tā ir jūra? Jo tā viscaur bija balta… Mēs abi izdomājām, ka tā ir jūra, jo Rīga atrodas pie jūras. Taču tad aptvērām, ka tā gluži nav… Pamanījām sniega un ledus grēdas uz skrejceļa. Todien temperatūra bija -35° C. Pirmā lieta, ko izdarījām, tiklīdz nolaidāmies, – uzvilkām siltas drēbes. Pirmo reizi redzēju tik daudz sniega pilsētā, kas nav slēpošanas kūrorts. Turklāt tā bija viena no Latvijas aukstākajām ziemām!
Rošika Fernando (centrā) ar citiem Ārvalstu studentu asociācijas valdes locekļiem medicīnas simpozijā – "Diagnostikas pamatprasmes medicīnā"
Vai sākotnēji novēroji citas atšķirības, pastaigājoties pa pilsētu un cenšoties šeit iedzīvoties?
Kad ierados, nesastapu daudz studentu no Āzijas. Bija nelielas grūtības orientēties pilsētā, varbūt tāpēc, ka nāku no lielpilsētas. Pirmā lieta, kas mani pārsteidza, – kāpēc šeit nav metro, bet tad sapratu, ka pilsēta ir diezgan maza. Bija grūti atrast dažas vietas, un saskāros ar nelielām valodas grūtībām, jo tolaik – pirms pieciem gadiem – tik daudzi cilvēki nemaz nerunāja angliski. Pēdējo piecu gadu laikā tas ir mainījies. Tolaik ievēroju, ka vecākā paaudze nerunā angliski. Šodien, kad uzrunāju cilvēkus, viņi cenšas un nedaudz runā angliski.
Varbūt viņi ir spiesti censties, tāpēc ka ikdienā sastop arvien vairāk ārvalstu studentu un tūristu…
Tā varētu būt, jo ārvalstu studentu skaits Latvijā pieaug. Kad sāku studijas, mēs bijām 100 – 120. Tagad vienā uzņemšanā jau ir 300 – 350 studentu. Kopā ārvalstu studentu skaits pārsniedz 2000.
Kā ir mainījusies pilsēta pa šiem gadiem?
Kad ierados Rīgā, es dzīvoju Āgenskalnā, kur nebija daudz lielveikalu. Tagad pāri ielai atrodas lielveikals, un tas ir lieliski, jo tas ir ērti. Tagad ir vairāk restorānu un ir tik daudz ātro uzkodu ēstuvju. Attiecībā uz studentu izmitināšanu – bez divām RSU studentu viesnīcām bija tikai viena privātā studentu viesnīca, bet tagad jau ir četras. Manuprāt, šī joma ir ievērojami attīstījusies, salīdzinot ar laiku, kad ierados.
Kā tev veicās ar iekārtošanos studentu dienesta viesnīcā?
Toreiz visi bija ļoti pretimnākoši. Tiklīdz ierados, viesnīcas dežurante taujāja, no kurienes nāku, un nekavējoties iepazīstināja mani ar dažiem studentiem un izstāstīja, kurās istabās, viņasprāt, dzīvo studenti no Šrilankas vai Indijas… Man bija mentors – latviešu studente, kura studēja programmā Rehabilitācija. Viņa apciemoja mani nākamajā dienā un aizveda uz tirdzniecības centru, lai varu iegādāties virtuves piederumus.
Kā tu vērtē RSU Iepazīšanās nedēļu?
Kad es pati to apmeklēju, piedāvāto aktivitāšu skaits bija mazāks nekā tagad, kad esmu iesaistīta šīs nedēļas organizēšanā. Aptuveni trīs dienu garumā iepazinām universitāti gan formālākos pasākumos, gan dažādās izklaidējošās aktivitātēs. Studējošo pašpārvalde organizēja socializēšanās pasākumu kopā ar latviešu studentiem, jo tolaik vēl nebija nodibināta neviena ārvalstu studentu organizācija. Piedalījāmies ekskursijā pa Rīgu, taču es, godīgi sakot, nevarēju koncentrēties, jo bija ļoti spēcīgs sals.
Cik ilgi darbojies ISA? Kāds ir tavs amats valdē?
Sākumā es neiesaistījos asociācijā, mani draugi bija aktīvāki par mani. Man bija nepieciešami aptuveni divi gadi, līdz sāku tur ko darīt. Ceturtajā semestrī, tiklīdz "smagie studiju gadi" bija gandrīz garām, nolēmu sākt darboties. Nodomāju, ka tādējādi varu darīt labas lietas studentu un universitātes labā, tādēļ nolēmu kandidēt, un 2013. gada beigās mani ievēlēja.
Jau divus gadus esmu sabiedrisko attiecību speciāliste. Pirms tam darbojos Āzijas studentu asociācijā: vispirms – par kasieri, bet tad – par prezidenti.
Kādi ir tavi kā sabiedrisko attiecību speciālistes pienākumi?
Lielākoties administrēju ISA sociālos medijus – Facebook, Instagram, Snapchat, Twitter – un atbildu uz jautājumiem. Mēs arī iesaistāmies informācijas par ISA aktualizēšanā RSU mājaslapā. Esmu aizsākusi informatīvo vēstuļu sagatavošanu. Tās izsūtām katra mēneša pirmajā nedēļā, iekļaujot tajā informāciju, ko sniedz visas ārvalstu studentu organizācijas, ne tikai ISA.
Kādas vēl aktivitātes organizē ISA?
Pamatā organizējam akadēmiskus un sabiedriskus pasākumus. No akadēmiskajiem pasākumiem vērienīgākais ir medicīnas simpozijs. Aicinām viespasniedzējus lasīt lekcijas par dažādām tēmām. Ja kādam ir interese par konkrētu tēmu, viņi var ar mums sazināties, un mēs cenšamies to noorganizēt. Organizējam praktiskās nodarbības, kurās studentiem ir iespēja strādāt ar aprīkojumu. Bijām noorganizējuši lekciju par USMLE (United States Medical Licensing Examination – Amerikas Savienoto Valstu Ārstu licencēšanas eksāmens) – tiem, kuriem ir interese strādāt ASV, bija iespēja uzzināt par pieteikšanās procesu.
Mēs rīkojam arī sabiedriskus pasākumus, piem., Worldwide, kur pulcējam studentus no visām studentu organizācijām un piedāvājam iespēju prezentēt savu kultūru, rādīt priekšnesumus un iepazīstināt ar katrai valstij raksturīgajiem ēdieniem. Ziemassvētku balle arī nav aiz kalniem.
Rošika Fernando izpilda tradicionālo šrilankiešu deju 2018. gada RSU pasākumā "Worldwide"
Turpinot par studijām... Pirmajos trīs gados apguvāt preklīniskos studiju kursus. Ko tu domā par šiem studiju kursiem? Kuri docētāji palikuši atmiņā visspilgtāk?
Tolaik pirmie divi studiju gadi bija nedaudz atšķirīgi. Pašlaik sesijas laikā studenti kārto tikai eksāmenus, savukārt mēs līdztekus eksāmeniem kārtojām vairāk kolokviju. Tolaik mums lielākoties bija izvērsti jāatbild uz jautājumiem, bet tagad studentiem jāatbild uz jautājumiem ar atbilžu variantiem. Pirmajos studiju gados slodze bija liela.
Man atmiņā palikušas divas docētājas: ķīmijas pasniedzēja doc. Agnese Brangule un anatomijas pasniedzēja doc. Ilva Duļevska. Atminos, ka pirmajā studiju gadā viņas bija ļoti izpalīdzīgas. Runājot par docenta Ingus Skadiņa mācību metodēm, sākumā viņš bija stingrs, bet pakāpeniski atmaiga. Kopš tā laika viņš mums palīdz it visā!
Kuri preklīniskie studiju kursi bija vienkāršāki, kuri – sarežģītāki?
Ķīmija bija vienkārša – tas bija viens no maniem mīļākajiem studiju kursiem. Grūtākie bija anatomija un latīņu valoda. Es nekad neizvēlētos latīņu valodu, īpaši smagi man gāja ar gramatiku, ar galotnēm. Šim studiju kursam veltīju tik daudz laika, ka pārāk maz laika palika dažiem citiem studiju kursiem. Anatomijā grūtības sagādāja vārdi latīņu valodā.
Kuri brīži akadēmiskajā gadā tev radīja vislielāko satraukumu?
Man visgrūtākie bija trešais un ceturtais semestris, jo bija daudz jāmācās. Runājot par laiku, kad apguvām klīniskos studiju kursus, – trešais un ceturtais gads. Šos studiju kursus sākām apgūt piektajā semestrī, un kopš tā brīža sākās interesantākais, jo mums bija iespēja strādāt ar pacientiem. Tajā brīdī kļūst skaidrs, kāpēc bija jāapgūst preklīniskie studiju kursi. Es bija ļoti saviļņota, kad satiku savu pirmo pacientu...
Vai klīnisko studiju kursu apguves laikā jums bija jānovēro konkrētu ārstu darbs?
Kursa Komunikācijas prasmes apguves laikā mums bija iespēja strādāt ar pacientiem. Vispirms apspriedām, kādai ir jābūt komunikācijai ar pacientiem, jo katrs pacients ir atšķirīgs. Propedeitikas kursā apguvām pamatprasmes auskultēšanā, palpēšanā un tad pamazām arī citas prasmes.
Kā veicās saziņa ar pacientiem slimnīcā? Vai pirmajos studiju gados noteikti bija jāapgūst arī latviešu valoda?
Latviešu valoda bija obligāts studiju kurss pirmajos trīs semestros. Pēc tam tas tika piedāvāts kā izvēles priekšmets – es izvēlējos apgūt latviešu valodu līdz 9. semestrim, pēc tam šis studiju kurss vairs netika piedāvāts. Tas lieti noderēja, komunicējot ar pacientiem. Tomēr esmu sagatavojusī jautājumu sarakstu, jo bieži vien apjūku situācijās, kad pacients latviešu valodā detalizēti izklāsta simptomus. Šie jautājumi ir formulēti, lai uz tiem varētu atbildēt "jā" vai "nē". Tā nonāku līdz diagnozei.
Tomēr vispirms jautāju, vai pacients runā angliski. Es cenšos runāt latviski, jo tā ir vieglāk pacientam. Ja viņš runā angliski, tas atvieglo manu darbu, pat ja pacients var pateikt tikai atslēgas vārdus. Tad jautāju: "Vai jūs domājāt to?" Ja tas nelīdz, izmantoju automātiskās tulkošanas rīku un parādu pacientam tulkojumu telefonā.
Tu darbojies ISA. Vai esi iesaistījusies arī citās ārpusstudiju aktivitātēs?
Darbojos Latvijas Samariešu apvienībā – tur nokļuvu caur Āzijas studentu asociāciju. Tā atrodas tuvu manai dzīvesvietai. Organizācijas nosaukums ir Māras centrs – krīzes centrs mātēm un bērniem, kuri nonākuši dažādās krīzes situācijās. Šis centrs piedāvā arī senioru aprūpi – mēs ar grupu tur dodamies dažas reizes mēnesī un gatavojam nacionālos ēdienus, prezentējam savu valsti, cienājam ar ēdienu un organizējam dažādas aktivitātes. Esmu pārsteigta, ka viņi labprāt klausās un uzdod jautājumus. Kad prezentēju Šrilanku, viņi bija ļoti zinātkāri. Prezentācija ilga vairāk nekā pusotru stundu, jo bija daudz jautājumu.
Ar ko nodarbojies brīvlaikā starp semestriem un vasarā?
Vasarā visbiežāk dodos uz Franciju, kur strādāju dažādos sezonas darbos. Ar ģimeni brīvdienās dodos uz kādu valsti. Ja pēc eksāmeniem ir laiks, nedēļu dodos uz Franciju, bet, ja nav, palieku šeit un gatavojos nākamajam semestrim.
Vai daudz esi ceļojusi Latvijā ārpus Rīgas?
Esmu bijusi lielākajās pilsētās: Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā u. c. Kopš pirmā semestra ar draugiem esam daudz ceļojuši.
Vai vairākums tavu draugu ir ārvalstu studenti? Vai esi sadraudzējusies arī ar latviešu studentiem?
Man ir daži latviešu draugi. Lielāko daļu no viņiem esmu iepazinusi dažādās organizācijās. Mana pirmā latviešu draudzene ir mana dzīvokļa biedrene. Joprojām esam draudzenes, lai gan viņa jau ir absolvente. Jāpiemin arī mans mentors un daži Latvijas Samariešu apvienībā iegūtie latviešu draugi.
Izskatās, ka esi labi iekļāvusies Latvijas sabiedrībā...
Man patīk dažas vietējās tradīcijas. Patiesi izbaudu Jāņus – man patīk saposties, rotāt matus ar ziediem. Cenšamies to nepalaist garām. Jāpiemin arī Lāčplēša diena – mēs dodamies pie Rīgas pils, lai aizdegtu svecītes. Šo tradīciju pārņēmām jau studiju sākumā, lai gan sākotnēji tur devāmies aiz ziņkārības.
Rošika Fernando (1. rindā centrā) RSU Ārvalstu studentu asociācijas (ISA) septiņu gadu jubilejā
Kāds ir tavs iespaids par universitāti kopumā – telpas, mācībspēki, atbalsta personāls?
Viss neapšaubāmi ir attīstījies kopš dienas, kad šeit ierados. Personāls ir kļuvis draudzīgāks, tagad visi ir ļoti atvērti. Man patiešām patīk, ka universitāte vēlas noskaidrot, ko īsti mēs gribam. To patiesi novērtēju, ka varam izteikt viedokli, katra studiju kursa noslēgumā aizpildot novērtējuma anketu. Un esmu pārliecinājusies, ka tas darbojas. Mūsu viedoklis tiek ņemts vērā, un izmaiņas notiek!
Jāpiemin Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrs – tas ir nozīmīgākais sasniegums. Kad ierados, tas vēl nebija atvērts. Iesākumā man bija bail strādāt ar pacientiem, savukārt centrs piedāvā iespēju trenēties, izmantojot simulatorus. Jaunais bloks Stradiņa slimnīcā ir ļoti labs. Viss ir mainījies… Tagad bibliotēka ir atvērta visu diennakti!
Sākot ar 7. semestri, lielākā daļa lekciju ir videolekcijas. Klātienes lekcijas notiek Linezerā un Gaiļezerā, kas tagad ir galvenās studiju bāzes. Kad sāku šeit studēt, vecāko kursu studenti neko par videolekcijām nebija dzirdējuši.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Vēlos doties uz valsti, kur runā angļu valodā, tāpēc izvēlēšos Apvienoto Karalisti vai ASV. Ceru, ka viss izdosies un varēšu vismaz dažas nedēļas strādāt Apvienotajā Karalistē un specializēties ginekoloģijā un dzemdniecībā. Tas ir mans bērnības sapnis.
Kā tagad sadzīvo ar Latvijas ziemu?
Kad pienāk ziema, es nedaudz pasūdzos, taču kopumā esmu pieradusi. Kad dodos mājās, vecāki jautā, vai man nav auksti, un es atbildu: "Ak, te jau nemaz nav auksti!"
