Students Ernests Mednis par darbu COVID nodaļā: “Nebija svarīgs ne atalgojums, ne oficiālie aicinājumi”
Savējais. Tā par Ernestu Medni, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 4. kursa studentu, varētu teikt Alūksnes slimnīcā strādājošie. Ernests atsaucās aicinājumam palīdzēt mediķiem un pieteicās darbam COVID nodaļā savā dzimtajā pusē, Alūksnē. Viņš saka, neesot pat apsvēris citu variantu. Mūsu saruna notiek rītā pēc nakts dežūras. Neticēsiet, bet Ernests jau ir paspējis atbraukt uz Rīgu, jo studiju process ir ļoti intensīvs un garāki brīvie brīži tik bieži neiekrīt.
Ierindā no pirmās dienas
Vakardien mana dežūra iekrita Uzņemšanas nodaļā. Jāsaka, ļoti bagātas pieredzes man vēl nav, dežūru nav bijis tik daudz, bet darbs slimnīcā man arī nav kas pilnīgi jauns. Jau pēc pirmā kursa pieteicos darbā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, strādāju tur vasarā par māsas palīgu. Darba pienākumi gan bija pilnīgi citādi, vairāk sagatavot, padot. Tikai, kad iekaroju pieredzējušo kolēģu uzticību, man ļāva arī mazo pacientu apkopt, bet neko vairāk. Šajā vasarā praksē biju Liepājā, kur varēju darboties vairāk.
Vēl pirms saņēmu oficiālo aicinājumu no universitātes, biju izlēmis, ka Alūksnes COVID nodaļa būs tā, kur iesaistīšos. Pandēmija ir ietekmējusi medicīnas studentu iespējas doties pie pacientiem un iegūt praktisko pieredzi, gan apgūt vienkāršu komunikāciju, gan reāli darboties.
Man nebija svarīgs ne atalgojums, ne oficiālie aicinājumi. 1. novembrī Alūksnē tika vērtas COVID nodaļas durvis, pirmajā novembrī arī oficiāli sākās manas darba gaitas.
Netīrā zona
Es strādāju kā medicīnas asistents pieredzējuša kolēģa uzraudzībā. Mana maiņa sākas astoņos. Ap deviņiem ir laiks, kad pirmo reizi ejam iekšā netīrajā zonā. Līdz tam sagatavojam visus nepieciešamos medikamentus, sistēmas, šļirces u. tml. Šie, protams, nav ne Stradiņi, ne Gaiļezers, kur daudz smago pacientu; Alūksnē kopumā ir 20 gultas vietu – divas smagākiem pacientiem, 18 tādiem, kuri nevar ārstēties mājās. Šeit ieved pacientus no tuvākās apkārtnes, arī no Gulbenes un Madonas.
Vitālo rādītāju kontrole un medikamentu ievadīšana ir pirmie uzdevumi. Pacienti ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas pēc piecām minūtēm skābekļa maskas norauj nost – viņš labāk piecelsies no gultas, paelpos pie loga un pavingros. Un tiešām, rādītāji uzlabojas. Tātad ir no svara, kā pacients spēj nostādīt sevi un uzturēt šajā situācijā. Drošības apsvērumu dēļ pie viena pacienta netīrajā zonā drīkstam pavadīt maksimums 15 minūtes, un tas nozīmē, ka nevaram bezgalīgi stāvēt klāt pie šiem nost rāvējiem un piespiest viņus elpot.
Cenšos par vakcinācijas jautājumu ar pacientiem nerunāt, jo uzskatu, ka tas ir personiski: katrs pats atbild par tālākām sekām. Nevakcinēto slimnīcā ir vairāk, tomēr slimo arī vakcinētie. Kopumā manā praksē visi ir atveseļojušies.
Plecu pie pleca
Manu pirmo priekšstatu veidoja ziņās redzētais lielajās COVID slimnīcās – liela pacientu plūsma, darbinieku pārslodze un trūkums. Negaidīju, ka darbs būs viegls. Alūksnē nav izteikti smago pacientu un arī pacientu plūsma nav tik liela, tāpēc emocionāli arī nav tik liela spiediena. Biju iedomājies, ka darbs šajā nodaļā būs intensīvāks, bet maiņas ir dažādas. Nevar salīdzināt tās, kad neieved nevienu COVID pacientu, ar maiņām, kad ieved vairākus.
Mēs esam cilvēki, un, redzot otru, kurš lielākā vai mazākā mērā cīnās par dzīvību, nevaru palikt vienaldzīgs.
Es nenožēloju savu lēmumu. Man patīk būt slimnīcā, darīt savu darbu. Alūksnē ir fantastisks kolektīvs, ir motivācija braukt un darboties. Esmu ļoti pateicīgs, ka man arī to atļauj.
Darbs man rada ļoti lielu, bet patīkamu nogurumu. Izaicinošākais sākumā bija fiziski izturēt aizsargekipējumā – nākot ārā, esi slapjš no galvas līdz kājām. Bija jāpierod. Iepriekš likās, ka parastā sejas maska ir traucējoša, bet pēc netīrās zonas ir jāpaņem piecas desmit minūtes, lai savāktos un sakopotu savus spēkus nākamajam raundam.
Vai pēc studijām es varētu šeit atgriezties? Es daudz par to domāju. Man ļoti svarīgas ir izaugsmes iespējas, tāpēc ir jautājums: vai tik mazā slimnīcā – ne tikai Alūksnes, bet jebkurā citā mazākā – tādas vispār ir? Es zinu, ka neesmu Rīgas cilvēks, un, iespējams, ka karjeras izvēle mani tomēr piespiedīs šeit palikt, tomēr, ja redzēšu, ka ir perspektīvs piedāvājums reģionā, drīzāk došu priekšroku tam.
