RSU EKSPERTA VIDEO PADOMS: Kā ar bērnu runāt par drošību?

Bērnu drošība ir aktuāls jautājums sabiedrības dienaskārtībā – ir svarīgi atpazīt bīstamas situācijas un attiecīgi reaģēt, ja kaut kas noticis. Tikpat svarīgi ir arī prast izskaidrot bērnam, kas nav drošas situācijas. Kā ar bērnu runāt par drošību? Kā izaudzināt drošu bērnu, tajā pašā laikā pasargājot viņu no briesmām? Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts un RSU docētājs Artūrs Miksons uzskata, ka ar bērnu par drošību jārunā jau no viņa pirmās dzīves dienas, nebiedējot un nemoralizējot, bet gan akceptējot bērna izjūtas un skaidrojot situāciju.

Artūra Miksona viedoklis pieejams šeit: https://youtu.be/tgua9eE1uJg (video garums 3 min. 24 sek.).

“Drošība var būt gan fiziskā, piemēram, vai bērns ir siltumā, paēdis un viņam nedraud fiziskas briesmas, gan arī emocionālā – vai bērns ir uzklausīts, pieņemts, mīlēts. Fizisko drošību ir vieglāk nodrošināt, attiecīgi reaģējot, piemēram, ja mazs bērns ir pārāk tuvu gultas malai vai sunim, kurš var uzbrukt. Par emocionālo drošību reizēm nezinām vai nesaprotam, kuras var būt situācijas, kad bērns jūtas nedroši. Piemēram, situācija, kad bērnam nekas nedraud, bet viņš tāpat nevēlas spert soli un iet kaut ko izmēģināt un darīt – bieži vien tā ir vecāku iemācīta realitāte. Bērnu ietekmē arī dažādi dzīves notikumi, piemēram, regulāri vecāku strīdi mājās, potenciāla šķiršanās, tuvinieka zaudējums, kuriem netiek pievērsta pietiekama uzmanība no vecāku puses, jo “nekas traks taču nav noticis”,” stāsta A. Miksons.

Kādā vecumā ar bērnu sākt runāt par drošību?

A. Miksons uzsver, ka nav viena vispiemērotākā vecuma, kad sākt runāt par drošību. “Bieži vien vecākiem šķiet, ka bērnam jau no dzimšanas vajadzētu saprast, kas ir bīstamas situācijas, bet bērns ienāk pasaulē ar interesi par visu apkārt notiekošo, nevis ar briesmu un baiļu izjūtu. Līdz ar to vecāku uzdevums ir jau no pirmās dzīves dienas stāstīt par apkārtējo pasauli un to, kā izvairīties no bīstamām situācijām. Svarīgi ir nepārspīlēt, jo tad bērns izaugs trauksmains un pārliecināts, ka pasaulē ir tikai ienaidnieki,” uzsver A. Miksons.

Kā runāt ar bērnu par drošību?

“Dažādos vecuma posmos bērnu uztvere un uzvedība atšķiras, bet ir jāievēro viena kopīga pieeja, stāstot bērnam par drošību – runājot par jau notikušu vai iespējamu situāciju, vecākiem sākumā ir jāpieņem bērna izjūtas tajā brīdī. Piemēram, ja bērns ir izskrējis uz ceļa, tad pēc bērna nogādāšanas drošībā vecākiem ir jāakceptē tas, ka to viņš darīja, jo viņu ieinteresēja mašīna vai kaķis uz ceļa. Sarunā ar bērnu ir jāpieņem viņa interese, jāizskaidro sekas un jāierosina pareizās rīcības modelis: “Jā, es saprotu, tev bija interesanti, tu gribēji redzēt mašīnu, bet tā rīkoties nevar, jo mašīna var uzbraukt virsū. Mēs vēlāk varam abi pieiet klāt stāvošai mašīnai un aplūkot to.” Šajā brīdī bērns jūtas vecāku saprasts un redz risinājumu, kā var apmierināt savu interesi par pasauli. Ja bērnu norāj, bet nepasaka, ko viņam darīt, tad bērns nesapratīs, kas ir izdarīts nepareizi.”

Ko nevajadzētu darīt, lai negatīvi neietekmētu bērna uztveri par drošību?

A. Miksons uzsver, ka noteikti nevajadzētu bērnu biedēt ar situācijām, kurās viņš ir nonācis vai varētu nonākt, piedraudot, ka tad, piemēram, atnāks policisti vai sveša tante, kas aizvedīs projām. Pirmajā brīdī vecākiem tas var šķist lielisks un efektīvs situācijas risinājums, jo bērns nobīstas un klausa. Taču tas rada nepatiesu priekšstatu par realitāti, kā arī rada neuzticēšanos vecākiem, jo vecāku prognozētais nenotiek.