Par padarīto, darāmo un datubāzēm
Novembris ir bijis saspringts mēnesis, kas pagājis dažādu izaicinājumu zīmē. Sākās viss ar lauztu atslēgas kaulu bērnam, turpinājās ar COVID-19 saslimšanu visai ģimenei, un pa vidu tam visam, protams, arī darāmie darbi... Padarīto tad nu arī īsi ieskicēšu šajā ierakstā.
Pirmkārt, 17.–21.novembrī piedalījos Amerikas Antropologu asociācijas (American Anthropological Association) rīkotajā gadskārtējā konferencē, kuras temats šogad bija Truth and Responsibility. Daļa konferences pasākumu notika klātienē Baltimorā Merilendas štatā, taču liela daļa sesiju, tai skaitā tā, kurā piedalījos arī es, notika attālināti. Panelis, kurā kā dalībniece tiku aicināta piedalīties jau pirms gada (taču, protams, pandēmijas dēļ visi plāni nojuka), aicināja pārdomāt pārsteigumu un izbrīna nozīmi antropoloģiskajos pētījumos un antropologu domāšanā. Tā nosaukums – Wonder, Surprise and 'Othering' in Anthropological Encounters. Savā prezentācijā Surprises in the Proximity of Power: Anthropological Encounters in Latvia gan vairāk koncentrējos uz citu saistītu emociju – nemieru, kas saistīts ar pētnieciskā darba veikšanu kopumā, un to, kādas formas šī trauksmes sajūta var ieņemt Latvijā. Tiešā tekstā to neminot, mēģināju risināt jautājumu par akadēmisko brīvību, tas ir, cik lielā mērā pētnieki – it īpaši jaunie zinātnieki – var kritiski runāt par saviem nodarbinātības apstākļiem, institucionālajām hierarhijām, praksēm, ko varētu uzskatīt par akadēmiski negodīgām, u. tml. salīdzinoši tik mazā vidē kā Latvija. Atbildes gan man īsti joprojām nav, taču AAA paneļa organizētāji plāno arī kāda žurnāla speciālizdevumu, un tajā sakarā arī domāju turpināt risināt jautājumu par attiecībām starp antropoloģisko izbrīnu un nemieru akadēmiskajā vidē.
Otrs lielais notikums bija projekta ietvaros tapuša zinātniska raksta sagatavošana un iesniegšana publicēšanai. Šis process arī kārtējo reizi daudz lika aizdomāties par pēcdoktorantūras programmas noteikumiem – un zinātnes izvērtējuma procesiem Latvijā kopumā. Šobrīd jau kā pašsaprotams tiek tverts fakts, ka tikai Scopus un Web of Science (WoS) datubāzes iekļauj sevī izdevumus, kuros pētnieks drīkst publicēties, ja vēlas, lai viņa paveiktais vispār skaitītos universitāšu un zinātnes pārvaldības iestāžu acīs. Tā, piemēram, kolēģa nesens raksts cienījamā un starptautiski atpazīstamā antropoloģijas žurnālā, kas gan neatrodas ne Scopus, ne WoS datubāzēs, netika tverts ne kā projekta nodevums, ne arī kā universitātes atzīts sasniegums. Viena no problēmām, kas saistīta ar šo datubāžu uztveršanu kā kvalitātes garantiju, protams, ir fakts, ka tās pieder privātiem uzņēmumiem – milzīgām korporācijām, kuras pamatā darbojas peļņas gūšanas nolūkos. Tas nozīmē, ka publiskais finansējums pētniecībai principā aiziet šo korporāciju peļņas radīšanai. Lai gan ir saprotama vēlme nodrošināt – kā Latvijas gadījumā – zinātniskās publikācijas atpazīstamos un starptautiski lasītos žurnālos, divu privātu datubāžu izvirzīšana par kvalitātes kritēriju nudien ir problemātiska. Un gan pētnieki, gan augstākās izglītības institūcijas, gan arī politikas veidotāji pasaulē to arvien vairāk apzinās. Tāpat ir arī zinātniski žurnāli, kuru redaktori un komandas ir pieņēmušas apzinātu lēmumu – kas principā ir arī politiska nostāja – nepievienot savus izdevumus Scopus un WoS datubāzēm.
Pētniekiem Latvijā, protams, tas uzreiz mazina interesi šajos izdevumos iesniegt savus rakstus, piedalīties dažādās debatēs un, jā, arī pretoties konglomerātizdevniecību uzstādītajiem akadēmiskās spēles noteikumiem. Arī pati līdz šim jau esmu apzinājusi vairākus žurnālus, kuros tematiski manis izpētītais un aprakstītais labi iekļautos, taču kuri principiāli izvairās no sadarbības ar Scopus un WoS. Lai gan šajā reizē rakstu esmu iesniegusi (un turu īkšķus par laipniem recenzentiem!) žurnālā, kas ir gan Scopus datubāzē, gan brīvpieejas un bez papildu izmaksām autoram, šis izdevums ir izņēmums. Tāpēc mums nudien skaļāk ir jārunā par to, kā izvirzām kvalitātes kritērijus pētniecībā un vai privāti starptautiski konglomerāti tiešām ir tie, kam jānosaka tonis un kur jānovirza arī Latvijas publiskais finansējums.
