Par rakstīšanas procesu
Diena, kad top šis ieraksts, ir īpaša. Tikko esmu iesniegusi prasītās izmaiņas zinātniskam rakstam, pie kura strādāju daudzus mēnešus. Raksta pirmo versiju iesniedzu akadēmiskam žurnālam 2021. gada rudenī, janvārī saņēmu atsauksmes un mēneša laikā domās un darbos tiku galā ar ieteiktajiem “nelielajiem labojumiem”.
Par raksta saturu šobrīd neko neminēšu – vien turēšu īkšķus, lai process tālāk aiziet bez aizķeršanās. Reizēm gan pamostos nakts vidū ar domu – un ja nu šoreiz recenzentiem viss, ko esmu uzrakstījusi, galīgi neiet pie sirds un viņi liek man rakstu pārstrādāt vēl pāris reizes?
Taču rakstīšana nudien ir īpašs process. Neesmu no tiem akurāt produktīvākajiem cilvēkiem zinātnisko publikāciju gatavošanā, un katrs vārds un teikums parasti nāk lēni un diezgan mokoši, tādēļ nudien ļoti novērtēju iespēju pagājušā gada rudenī un arī tagad ziemā piedalīties Hallie Wells un Karīnas Vasiļevskas-Dāsas vadītajā rakstīšanas darbseminārā. Šķiet, kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem to jau pieminēju, taču tiešām gribētu izcelt šā darbsemināra atbalstošo un uz radošu rakstīšanas procesu vērsto atmosfēru. Gribētos domāt, ka šis darbseminārs ir kā neliels, taču svarīga posms, lai mainītu to, kā akadēmiskajā vidē tiek domāts par rakstīšanu, kādas cerības mēs šajā procesā investējam un kā sniedzam un saņemam atgriezenisko saiti par saviem rakstu darbiem.
Savu lēnīgo rakstīšanu un reizēm ieilgstošās aiztures tekstu darināšanas procesā (pazīstamu arī kā writer’s block) parasti tveru kā savu personīgo neveiksmi, skarbākos brīžos reizēm aizdomājoties arī par to, vai pētniecība – tieši pētījumu rezultātu “izrakstīšanas” ziņā – ir joma, kurā darboties. (Kā, līdzīgu pārdomu skarta, kādā brīdī minēja kolēģe – kāpēc nevarētu būt darbs, kas prasa pētījumu veikšanu un domāšanu, bet neprasa izdomātā un rezultātu uzlikšanu uz papīra?) Šīs pārdomas īpaši pārņem brīžos, kad šķiet, ka citiem pētniekiem ar rakstīšanu iet vieglāk, ātrāk un ražīgāk – kad, piemēram, pētnieka mājaslapā ieraugi garum garu sarakstu ar publikācijām vai kad redzi kādu citu zinātnieku sociālajos tīklos lepojamies (un pilnīgi pelnīti!) ar jauna raksta vai grāmatas iznākšanu. Protams, lielā mērā šis ražīgums ir skaidrojams ar nežēlīgo publish or perish sistēmu pētniecībā. Ar katru gadu tā kļūst skarbāka, liekot runāt par to, ka zinātnē arvien vairāk sāk dominēt publish and perish princips – tas ir, pat “pareizās” publikācijas vajadzīgajā skaitā nepalīdzēs pētniekam iegūt patstāvīgu darbu un stabilu darba vidi. Vide, kurā publikāciju ražīgums ir tiešā veidā saistīts – vismaz kā ideāls, ja ne kā realitāte – ar darba stabilitāti, ir trauksmi radoša sistēmiskā līmenī. Par šiem jautājumiem esmu rakstījusi jau iepriekš projekta blogā (un plānoju izvērst arī pētnieciskajos rakstos).
Tomēr noteikti ir arī kaut kas pašā rakstīšanas procesā, kas pētniekiem liek justies satrauktiem, nomāktiem un iestrēgušiem – un par to nudien ir jārunā vairāk, lai katrs apzināmies, ka neesam šajās sajūtās vieni. Antropologs Orin Starn šim jautājumam pieskaras nupat iznākušā rakstā Anthropology and the misery of writing, ko publicējis žurnāls American Anthropologist. Šajā rakstā Starn runā par to, ka grūtības ar rakstīšanu humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir gluži vai visiem zināms noslēpums – daudzus tas skar, taču par to maz tiek spriests publiski. Daloties savā un paziņu pieredzē par trauksmi, kas saistīta ar rakstīšanu, viņš ieskicē dažādus rakstīšanas procesa elementus, kas tiešā veidā ietekmē to, ko un kā mēs rakstām – disciplināros pieņēmumus, spiedienu, kas saistīts ar noteiktiem karjeras soļiem (piemēram, disertācijas tapšanu), izpratni par autorību, pētnieka veselību (fizisko un mentālo) un tā joprojām. Aicinu visus, kas iestrēguši kādā rakstīšanas projektā un jūtas bezgala vieni, Starn rakstu izlasīt un noslēgšu šo nelielo ierakstu ar viņa vārdiem: There may still be some value or at least solace in knowing how easy it can be to lose your way in the wilderness of words and expectations. You are in the company of many others, even if it so often feels like you are all alone.
