Kāpēc vispār pētīt pētnieku kustību pāri robežām?
2019. gada septembrī aizsāktajā pēcdoktorantūras projektā Mobilizējot zinātni: Pētnieku pārrobežu mobilitāte salīdzinošā skatījumā pievēršos jautājumam, kā dažādu valstu, tai skaitā Latvijas, pētniecības politika tiek iedzīvināta jauno zinātnieku dzīvēs. Var rasties jautājums, kāpēc vispār šādu tēmu vērts pētīt, it īpaši antropoloģiskā leņķī un salīdzinošā skatījumā.
Vispirms jāiezīmē pāris paradoksi. Pirmkārt, nevienā no valstīm, kurās strādājošie pētnieki nonāk mana pētījuma uzmanības lokā, nevar lepoties ar lielu skaitu ārvalstu pētnieku savās zinātniskajās institūcijās. Tam, protams, ir dažādi vēsturiski un sociālekekonomiski iemesli. Tajā pašā laikā, kā rāda zinātnes politikas dokumenti, visās šajās valstīs – Japānā, Latvijā un Melnkalnē – idejas par spēcīgu un drošu valsts nākotni tiek saistītas ar starptautiskās sadarbības tīklu attīstīšanu, un zinātnieku kustība pāri valstu robežām tiek tverts kā viens no šīs sadarbības stūrakmeņiem.
Vēl lielāks paradokss slēpjas faktā, ka zinātnieki un pētnieki, no kuriem tiek sagaidīta stabilas un drošas valsts izveide, dzīvo darba – un līdz ar to arī personīgās – dzīves, kurās trūkst stabilitātes un paredzamības. Sociālo zinātņu pētījumi pēdējās desmitgades laikā rāda, ka visā pasaulē jaunie pētnieki cer, ka starptautiskā mobilitāte – kas nu jau kļuvusi par prasību, ne tikai iespēju – viņiem palīdzēs iegūt stabilu darbu nākotnē. Tajā pašā laikā dažādas zinātniskās publikācijas par akadēmisko darba tirgu (un arī pētnieku pašu pieredze, kas arvien skaļāk izskan populāros medijos) norāda uz to, ka dažādu strukturālu iemeslu dēļ stabilu amata vietu kļūst arvien mazāk un konkurence par tām pieaug.
Šie paradoksi ir mana pētījuma pamatā, jo uzskatu, ka situācijā, kad uz zinātnieku un pētnieku darbu tiek liktas lielas nacionāla, reģionāla (piemēram, Eiropas Savienībā) un arī globāla līmeņa cerības, nedrīkst ignorēt to cilvēku darba apstākļus un dzīves, kam uzticēta stabilas nākotnes veidošana. Arvien pieaug tādu pētnieku skaits, kuri ik pēc pāris gadiem dodas no vienas pētniecības institūcijas uz nākamo, no vienas valsts uz citu. Šādos gadījumos kustība bieži ir nevis brīvība, bet apstākļu radīta nepieciešamība. Un rodas, manuprāt, savstarpēji saistīti un bezgala aktuāli jautājumi: 1) kā pētniecības politika, kas iespējo šo kustību, ietekmē pētnieku darba un personīgās dzīves, un 2) kāda ir pētniecība un zinātne, kas tiek veikta un paveikta šādos principā nestabilos darba un personīgās dzīves apstākļos?
To, ka arī antropologu vidū šie ir aktuāli jautājumi, liecina 2019. gada oktobra beigās Briselē notikušais European Association of Social Anthropologists (EASA) seminārs Europe, knowledge politics and bureaucracy: anthropological perspectives, kurā arī es piedalījos ar ieskatu savā projektā. Divu dienu laikā ar kolēģiem – un Eiropas Savienības institūciju pārstāvjiem! – apspriedām Eiropas Savienības zinātnes politiku, lēmumu pieņemšanu un uz projektiem balstītas pētniecības iezīmes un sekas. Secinājām, ka par šiem jautājumiem jāturpina runāt – un jāatrod arī partneri sarunu tālākai virzīšanai un pētnieku balsu sadzirdēšanas veicināšanai. Ceru, ka arī mans pētījums sniegs savu artavu šajā procesā.
