Noslēdzot lauka darbu Melnkalnē. Kas īsti ir “ārvalstu pētnieks”?
Lai gan pāris gadus vēlāk un daudz īsākā posmā, nekā sākotnēji tika plānots (ak, pandēmija!), pirms pāris dienām noslēdzu lauka darbu Melnkalnē un no turienes karstās vasaras atgriezos sutīgajās Latvijas ārēs. Antropologiem datu un iespaidu pārsmadzeņošana vienmēr prasa laiku, mēģinot šķetināt redzēto un dzirdēto, kā arī izprast uzzināto plašākā kontekstā.
Kopainas saskatīšana prasa laika distanci, tādēļ arī par savu lauka darbu šajā bloga ierakstā mēģināšu rakstīt, iezīmējot jautājumus, nevis atbildes – pārdomas un saskatītos izaicinājumus, nevis sparīgus secinājums.
Rakstot šā pēcdoktorantūras projekta pieteikumu, kā galveno pētījuma mērķi es izvirzīju ārvalstu pētnieku pieredžu apzināšanu un to samērošanu ar zinātnes un pētniecības politikām trīs lokālos kontekstos – Latvijā, Melnkalnē un Japānā. Viens no vienojošajiem elementiem šajās valstīs ir salīdzinoši zemais ārvalstu akadēmiskā un pētnieciskā personāla skaits – par spīti tam, ka visos šajos kontekstos zinātnes politika postulē starptautisko sadarbību un iesaisti starptautiskos zinātnes procesos kā pašsaprotamas vērtības. Šis bija uzstādījums, kura ietvaros veicu lauka darbu Latvijā un ar kādu ierados Melnkalnē.
Taču, kā ļoti bieži gadās, lauks paver arī jaunus jautājumus, un šajā ierakstā es fokusēšos tikai uz vienu no tiem – to, kas tad skaitās “ārvalstu pētnieks” Melnkalnes kontekstā. Kad ierados Melnkalnes galvaspilsētā Podgoricā un sāku apzināt iespējamos pētījuma dalībniekus, savos iepazīšanās e-pastos ieskicēju sava pētījuma lielo tēmu un aicināju cilvēkus – galvenokārt Melnkalnes universitāšu akadēmisko personālu – uz sarunu par Melnkalnes akadēmisko vidi un to, kā tajā tiek saredzēta ārvalstu pētnieku un docētāju loma. Uzreiz gan jāpiebilst, ka, sazinoties ar potenciālajiem pētījuma dalībniekiem, man, protams, bija pašai sava – pat ja nerakstīta – izpratne par to, kas tad skaitās “ārvalstu pētnieks.” Pavisam vienkārši runājot, “ārvalstu pētnieku” sev definēju kā cilvēku, kurš dzimis un ieguvis izglītību ne tajā valstī, kurā attiecīgajā brīdī strādā.
Taču Melnkalnes konteksts izaicina šo šķietami pašsaprotamo pieņēmumu. Jāatceras, ka Melnkalne kļuva par neatkarīgu valsti tikai 2006. gadā – pirms tam tā bija Dienvidslāvijas sastāvā (līdz 1992. gadam) un pēc tam valstu savienībā ar Serbiju, tādējādi gan piedaloties Dienvidslāvijas karos, gan pieredzot karadarbību un sankcijas savā teritorijā pagājušā gadsimta 90. gados. Šis laiks cilvēkiem Melnkalnē ir ļoti spilgtā atmiņā (iespējams, sarunās tas vairāk izskanēja arī pašreizējā kara Ukrainā kontekstā, uzjundot nedaudz piemirstas atmiņas), un vairāki no maniem pētījuma dalībniekiem identificēja sevi kā piederīgus gan Melnkalnei, gan Dienvidslāvijai. Ļaudis reģionā vieno arī pamatā kopīga valoda, lai gan par to būtu atsevišķs stāsts.
Ņemot vērā šo vēsturisko kontekstu, jautājums par to, kas ir “ārvalstu pētnieks”, kļūst bezgala interesants. Vai, piemēram, Belgradā dzimis, audzis un strādājošs zinātnieks, kurš ir afiliēts arī ar universitāti Melnkalnē, ir ārvalstu pētnieks vai docētājs? Vai, piemēram, docētāja no Sarajevas, tas ir, Bosnijas un Hercegovinas? Šis jautājums man arvien spilgtāk sāka iezīmēties pēc sarunas ar pētnieku kādā Melnkalnes institūcijā. Pārstāstot savu dzīves gājumu, viņš pieminēja studijas Belgradā šā gadsimta pirmajā desmitgadē un tajā laikā iepazīto dzīvesbiedri, ar kuru kopā viņi tās pašas desmitgades vidū (bet vēl pirms tam, kad Melnkalne kļuva par neatkarīgu valsti) pārcēlās uz dzīvi Podgoricā. Arī šā pētnieka sieva strādā akadēmisku darbu, taču nevienā brīdī mūsu sarunā neizskanēja doma, ka viņa varētu skaitīties no “ārvalstīm” un, piemēram, pati piedalīties manā pētījumā ar savu skatījumu.
Tāpat arī vairākās citās sarunās parādījās plūstoša izpratne par to, kas ir vai nav “ārvalstu pētnieks” un, piemēram, arī “starptautiskā sadarbība”. Skaidrs, ka formāli tiek aktīvi instrumentalizēts fakts, ka Melnkalne, Serbija, Bosnija un Hercegovina ir atsevišķas valstis (piemēram, pozicionējot dažādu institūciju sadarbības līgumus). Tajā pašā laikā, lai gan vārdos līdz galam neizteikti, par “ārvalstu pētniekiem” tiek uzskatīti ļaudis, kurus nevieno kopīga reģionālā vēsture un valoda – saiknes ar, piemēram, Belgradu tiek tvertas kā tik pašsaprotamas, ka to nav vērts pat atsevišķi pieminēt.
Tikai viens cilvēks, kad īsi pārstāstīju savu pētījuma ideju, viegli sarauca pieri un man pārjautāja, ko tad es īsti domāju ar “ārvalstu pētniekiem” Melnkalnē. Kad ar aizrautību pateicos savam sarunu biedram par šo jautājumu un uzreiz pajautāju viņam, kā viņš saprastu šo kategoriju, viņš sāka uzskaitīt dažādus iespējamos veidus, kā to problematizēt. Piemēram, vai Serbijā dzimis, audzis, dzīvojošs un strādājošs cilvēks, kuram ir ļoti spēcīga melnkalnieša identitāte, skaitās “ārvalstu pētnieks”? Mans sarunu biedrs, vēloties man palīdzēt, atvēra telefonā savas universitātes mājaslapu un sāka caurskatīt tur strādājošo akadēmisko darbinieku sarakstu. Katrs trešais cilvēks šajā sarakstā bija no Serbijas vai Bosnijas un Hercegovinas. Tāpat, vēloties man palīdzēt, mans sarunu biedrs ieteica, viņaprāt, labāko veidu šo cilvēku uzrunāšanai manam pētījumam – lai šie docētāji neapvainotos, ka dēvēju viņus par “ārvalstu pētniekiem”, es varētu sākt saziņu ar to, ka nevaru atrast īstus ārvalstu pētniekus, tāpēc vēršos pie viņiem kā docētājiem no ārvalstīm formālā izpratnē.
Diemžēl mans lauka darbs Melnkalnē noslēdzās, pirms paspēju pašķetināt šo jautājumu tālāk, tāpēc ļoti ceru, ka varēšu tam vēl pievērsties ar tiešsaistes interviju un sarunu starpniecību. Taču pat salīdzinoši īsais lauka darbs bija tas, kas iezīmēja man jaunus jautājumus un komplicētāku skatījumu uz tādu šķietami pašsaprotamu kategoriju kā “ārvalstu pētnieks”, izceļot to, cik ļoti izpratne par šo jēdzienu ir balstīta noteiktā vēsturiskā, lingvistiskā, ekonomiskā, birokrātiskā un citos kontekstos, kur šis apzīmējums tiek liekots un instrumentalizēts. Ir ko rakt!
