In memoriam: Aija Žileviča (1940–2023)

Dzimusi tālajā 1940. gadā, Aija bija pārāk maza, lai redzētu iebraucam Latvijā krievu tankus. Kara laiks un pēc tam visas bērnības un pusaudzības vasaras pavadītas Iecavas pagasta Pīlēs – lauku mājā, kuru uzbūvējuši vecvecāki Jānis un Marija Aberbergi-Augškalni. Vienas no pirmajām bērnības atmiņām ir, kad visi paslēpušies kartupeļu pagrabā un bažīgi klausās, kā tur augšā, virs zemes, kauc un sprāgst aviācijas bumbas. 

Vecmāmiņa Marija, ģimenē saukta par Pīļu vecmāmiņu, kā dzīves centrs, un vecāki – ārsti Valda un Valentīns Būmeisteri – kā tās pamats. Vecmāmiņa deva intelektuālu skatu uz dzīvi un pareizu valodu – kā nekā starp pirmajām latvietēm ar augstāko izglītību, kas iegūta jaunajā Latvijas Universitātē, Endzelīna studente. Savukārt no vecākiem nāca manieres un izsmalcinātība. Taču tam visam līdzās arī zaļās vasaras Pīlēs kopā ar māsu Ilzi un māsīcām Dzintru un Maiju, vēlāk arī mazo Baibu, sienaugšā aizgūtnēm lasot pirmskara grāmatas, skrienot peldēties uz upīti un sēņojot. Tas bija kā skābekļa malks pēc ziemas padomju pelēcības un pliekanuma apzīmogotajā pilsētā. Taču pirmskara Latvijas gars ģimenē bija dzīvs. Vēl gadus desmit Alberta ielas dzīvoklī (nevienam mute nevērās lietot jaunās varas doto nosaukumu Friča Gaiļa iela) tika uzturēts pirmskara "veco ģimeņu" kultūras gars, sākot ar visvienkāršākajām ikdienas sarunām un beidzot ar ikgadējām masku ballēm. Kungi frakās, dāmas vakarkleitās, sarunas, muzicēšana – katram inteliģentam cilvēkam taču jāmāk spēlēt vismaz klavieres – un dejas. Mazā Aija pa durvju spraugu noskatījās pieaugušo dzīvē, jo bērni aizsūtīti gulēt.

Šajā vidē Aija izauga tāda, kādu viņu atceramies: mūžam dzīvespriecīga un enerģijas pārpilna, ar ārkārtīgi augstām prasībām pret sevi un lielu iecietību pret citiem. No vienas puses, apzinoties savu piederību pirmskara veco ģimeņu latviskajai "aristokrātijai", no otras – nekad nelika otram sarunā justies slikti pat tad, ja sarunu biedru intelektuālā atšķirība bija milzīga. 

Mācības Rīgas 1. vidusskolā (sākotnēji – Rīgas 1. septiņgadīgajā skolā). Skaidrs, ka Aija bija teicamniece. Skolu beidza ar zelta medaļu. Medicīnas studijas pēc vidusskolas bija pašsaprotamas. No 1958. līdz 1964. gadam studijas Rīgas Medicīnas institūta (RMI; tagad – RSU) Vispārējās ārstniecības fakultātē, no 1964. līdz 1967. gadam aspirantūra Latvijas ZA A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas institūtā (tagad – RSU Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts). Tad zinātniskā līdzstrādniece, zinātņu kandidāta grāda iegūšana 1968. gadā. Kaut visi apkārtējie centās atrunāt – kur tu dzīvē kādu dzīvu angli satiksi – Aija pašmācībā apguva angļu valodu. Kopš 1976. gada RMI Mikrobioloģijas katedras docente. 1980. gadā medicīnas zinātņu doktora grāds – PSRS rekords medicīnas zinātnē, vēl neviena sieviete tik jaunos gados nebija kļuvusi par doktori.

20. gadsimta 80. gadi. Aija Žilēvica (labajā malā) Rīgas Medicīnas institūtā kādā no topošo mediķu eksāmeniem. Foto no RSU Vēstures muzeja krājuma

Kopš 1982. gada RMI mikrobioloģijas profesore, 1992. gadā – nostrificēts medicīnas habilitētā doktora grāds. Daudzus gadus profesore vadīja Mikrobioloģijas katedru, kas bija kļuvusi gandrīz par otrajām mājām. No 1994. gada LZA korespondētājlocekle, Latvijas Medicīnas akadēmijas (LMA; tagad – RSU) mācību prorektore.

1992. gada decembris. Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagad – RSU) Studentu zinātniskās biedrības konference. 1. rindā no kreisās: Aija Žilēvica, Leons Blumfelds, Jānis Vētra un Juris Leja. Foto no RSU Vēstures muzeja krājuma

Akadēmiskā vide nav rozēm kaisīta, bet gan intrigu pārpilna – 1998. gadā Aija pameta LMA un kļuva par profesori jaunizveidotajā (atjaunotajā) LU Medicīnas fakultātē, kurā ieguldīja visu savu enerģiju un prasmes darbā ar studentiem. Šeit profesore strādāja gandrīz līdz mūža beigām. Viņa mīlēja studentus, nekad neatteica konsultācijas arī savā brīvajā laikā. 

Ārkārtīgi plašs interešu loks, sākot no onkogēno vīrusu ietekmes uz šūnām, adenovīrusiem, baktēriju rezistences ģenētiskajiem mehānismiem, patogēnu virulences faktoriem, riska stratifikācijas metodes izstrādes kuņģa vēža un pirmsvēža stāvokļiem utt., beidzot ar sev mīļo impresionistu dzīvesstāstiem un operām – Aija zināja visus libretus un ārijas no galvas (pusaudžu gados Aija ar māsu Ilzi gandrīz katru vakaru apmeklēja operu). 209 publikācijas zinātniskos žurnālos, 220 konferenču tēzes, sešu mācību grāmatu autore. Un, protams, visdažādākie amati zinātniskajās organizācijās: Latvijas Medicīnas Mikrobiologu asociācijas prezidente, LZP medicīnas ekspertu padomes priekšsēdētāja, Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisijas locekle, Eiropas Klīniskās mikrobioloģijas asociācijas valdes locekle, LU Medicīnas un bioloģijas nozares Habilitācijas un promocijas padomes priekšsēdētāja un locekle u. c. – visus nav iespējams un nav vērts uzskaitīt. Etalons mērķtiecībai un izcilībai.

Visaugstākās prasības profesorei Aijai Žilevičai bija pašai pret sava darba kvalitāti. Līdz pēdējam brīdim viņa neatļāvās negatavot lekcijas un paļauties uz esošo materiālu – kamēr vien redze ļāva, profesore uzmanīgi sekoja līdzi visām novitātēm zinātnē, koriģēja un papildināja savu kursu tā, ka tas nekad nezaudēja aktualitāti. Vadīja Studentu zinātnisko biedrību, kurā darbojās zinātnē ieinteresēti jaunieši, no kuriem daudzi pašlaik ir vadoši profesionāļi. Turpināja draudzību ar vairākiem studentiem visa mūža garumā. Bijušie studenti šodien atceras: “Profesores lekcijas bija tik vērtīgas un aizraujošas, ka visu kursu noklausījos vēlreiz, kad jau kā pilntiesīga ārste strādāju infektoloģijā. Pirmajā lekcijā viņa teica: es jūs lūdzu mikrobus uzlūkot ar mīlošām acīm.” Profesore spēja pārvērst mikrobioloģiju, kas var būt visgarlaicīgākais priekšmets, par aizraujošu intelektuālu piedzīvojumu. Nav brīnums, ka viņa gadiem ilgi bija RMI studentu iemīļotākā pasniedzēja. Turklāt intelektuālo priekšnesumu papildināja sievišķīga elegance, pateicoties kurai Aija kļuva par daudzu studenšu modes ikonu. Pat dziļākajos deficīta gados studentes ar apbrīnu novēroja, ka ik lekcijā viņai mugurā jaunas pievilcīgas detaļas. Ne tikai izcila lektore, bet arī laba cilvēku pazinēja, pārredzēja laukumu un bija ļoti laba vadītāja.

Spožā akadēmiskā karjera nekavēja Aiju izveidot ģimeni, apprecoties ar jaunu, perspektīvu neiroķirurgu Eduardu Žileviču, ģimenē sauktu par Žilu. Pasaulē nāca divas meitas, Tija un Zane, kuras viņai devušas piecus mazbērnus un vienu mazmazbērnu. Kaut pirmā laulība izrādījās neveiksmīga, brieduma gados Aija sastapa profesoru Uldi Viesturu, ar kuru izveidojās ideāla savienība. Abi bija kopā ne tikai kā ģimene, jo darbojās Latvijas zinātnē, ļoti daudz mācījās pie ārzemju kolēģiem. Uldis bija izcils intelektuālis, Aijas gara radinieks, draugs. Uldis bija Aijas kaislība. Saskaņa. Kā rociņa ar cimdiņu. Tas gan netraucēja pašai koķeti pasmieties, kad jauni puiši uz ielas no muguras svilpuši, jo noturējuši par savu vienaudzi un gribējuši iepazīties. Aija bija ļoti sievišķīga, un tas labi sadzīvoja ar viņas garīgo un fizisko spēku. 

Pat ar vismazākajiem pašas un radu bērniem Aija sarunājās kā ar sev līdzvērtīgiem, neuztiepa savu viedokli vai gribu. Ravēt dobes Lielvārdes vasarnīcas dārzā meitām nelika – viņas pašas ar laiku saprata, ka jānāk mātei palīgā. Aijas ceptos brīnumgardos vaniļas radziņus, magoņmaizītes un kanēļmaizītes meitu draudzenes atceras vēl šodien. Māte gan spēja nesaudzīgi kritizēt, bet, ja bija vajadzīgs atbalsts, tad tas bija nesatricināms un pilnīgi uzticams. Vienmēr atrada laiku Džokera spēlēšanai, kas mācīja bērniem rēķināt un stratēģiski domāt, kopīgi interesējās par Latvijas sportistu panākumiem un nedienām. Līdz ar mazbērnu ienākšanu Aija kļuva par Omci, kas lasīja viņiem priekšā pasakas, stāstīja garus stāstus par vēsturi, valsti un politiku. Omces neviltotā cieņa pret Latvijas valsti tika ieaudzināta bērnos un mazbērnos. Viņi ar siltumu atceras garās sarunas ar savu mīļo Omci Kolkasraga ielas mājā uz terases ar iecienīto itāļu vīnu par mākslu, zinātni, sportu, par valsti, par karjeru, galu galā – par dzīvi. Ar māsīcām un jaunības draudzenēm Aija tikās līdz pēdējai stundai, un tās bija gluži ģimenes locekles. Ikreiz, kad palaimējās ar Aiju sastapties sarunā, viņas intelekts un nerimstošā interese par visu jauno pasaulē padarīja to par intelektuālu piedzīvojumu. Aijai piemita izcils talants bez piepūles atrast sarunu tematu ar jebkuru. 

Piemita... Viņas vairs nav mūsu vidū. Ar Aiju Žileviču aiziet vesels laikmets. Piemērs, kādam jābūt Cilvēkam.

Mīlot un pieminot –
ģimene