Pārdomas par mobilitāti un migrāciju
2019. gada novembrī man bija lieliska iespēja pavadīt vairākas dienas Honkongā, kā vienam no uzaicinātajiem runātājiem piedaloties nesen izveidotā Justice, Arts, and Migration pētniecības tīkla pirmajā simpozijā.
Simpozijā pulcējās fantastiski dažādas disciplīnas pārstāvoši pētnieki no vairākām pasaules universitātēm, lai domātu un runātu par to, kā pētnieki, kas strādā augstākās izglītības iestādēs, var komentēt un atspoguļot piespiedu migrācijas procesus pasaulē. Ieskicētās atbildes – vai, pareizāk sakot, sarunu pavedieni – bija dažādi: par pētnieku kā sociālo procesu komentētāju; par pētnieku kā aktīvistu; par pētnieku kā mākslinieku, kura radošā darbība sasaucas ar viņa pētnieciskajām un teorētiskajām atziņām; par pētnieku saskarsmē ar māksliniekiem, kas kādā brīdī politiskās situācijas dēļ ir nonākuši bēgļa kurpēs.
Lielākā daļa prezentāciju un sarunu skāra piespiedu patvēruma meklētāju dzīves kritiskos punktus dažādās pasaules vietās, galvenokārt Lielbritānijā un Austrālijā. Tās lieliski parādīja, cik niansētu un empātisku skatījumu uz bēgļu jautājumu – un piespiedu migrāciju kopumā – var sniegt pētniecībā balstīti secinājumi un viedokļi.
Mana prezentācija par to, kā pārrobežu kustību iedzīvina un dzīvo ārvalstu pētnieki Japānas zinātniskajās institūcijās, kā arī starptautiski orientēti jaunie pētnieki Melnkalnē, skāra priviliģētāku ļaužu grupu – tos, kuru kustība pāri robežām parasti tiek dēvēta par mobilitāti un vērtēta kā pozitīva norise. Tajā pašā laikā mana prezentācija norādīja – un rezonēja arī ar pārējiem simpozija dalībniekiem –, ka savā ziņā arī pētnieku pārrobežu kustība, kaut nenoliedzami privilēģiju pilna, reizēm nemaz nav tik brīvprātīga un ir dažādu saspīlējumu pilna. Piemēram, mana disertācija pētījuma laikā gūtie dati rāda, ka lielai daļai ārvalstu pētnieku Japānā šī valsts nebūt nebija sapņu mērķis, taču viņi tur nokļuva, jo neizdevās atrast citas pētniecības iespējas un finansējumu. Savukārt Melnkalnes jaunie pētnieki, kas strādā savas valsts institūcijās, izvairās doties garākos pētniecības braucienos uz ārvalstīm, jo ir norūpējušies par savu finansiālo situāciju un baidās zaudēt savu esošo darbavietu.
Šie piemēri parāda, kā globāli uz pieaugošu pārrobežu kustību orientētā pētniecības politika tik iedzīvināta dažādās valstīs. Sava pēcdoktorantūras pētījuma gaitā atgriezīšos gan Japānā, gan Melnkalnē, lai jaunā līmenī turpinātu iepriekš aizsākto datu vākšanu, kā arī pirmo reizi uzsākšu pētījumu Latvijā, apzinot Latvijas pētniecības politiku caur šeit dzīvojošo ārvalstu pētnieku prizmu. Honkongas simpozija sarunas atgādināja, cik svarīgi ir skatīt dažāda veida pārrobežu kustību – to, ko dēvējam par migrāciju, un to, ko saucam par mobilitāti – kā saistītus procesus, ko iedzīvina dažādi globāli un lokāli sociālekonomiskie un politiskie procesi. To savā pēcdoktorantūras pētījumā arī apņemos darīt.
