Liepājas NMC vadītājs Mihails Dolguševs: topošie ārsta palīgi novērtē reģiona pievilcību un iespējas

Vieni dara visu, lai studētu un dabūtu darbu Rīgā, savukārt citi brauc uz mazpilsētu un izmanto tur pieejamās plašās un bieži vien nenovērtētās studiju un karjeras iespējas.

“tas ir iespējams daudziem, taču bez stipras vēlmes un uzņēmības jābūt arī patikai un patiesai interesei par medicīnu un misijas apziņai palīdzēt cilvēkiem”.

“Ārsta palīga darbs nav no vieglajiem, taču galvenais, lai izvēlētā darba joma patīk un interesē – kad dodies uz darbu ar prieku, savukārt mājās – ar gandarījumu par padarīto. Turklāt darbs, kas patīk, mazina izdegšanas sindroma risku,” piebilst Mihails.

Medicīnu jūs studējāt RSU Rīgā, bet Liepājā nokļuvāt rezidentūras laikā. Tā bija nejauša vai mērķtiecīga izvēle braukt tik tālu no galvaspilsētas?

Jāteic, ka sākotnēji tā bija nejauša nokļūšana Liepājā. Jau no 2. Medicīnas fakultātes gada sāku strādāt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) stacionāra Gaiļezers Intensīvās terapijas klīnikā. Sākotnēji sestdienās par sanitāru, vēlāk par ārsta palīgu, sertificētu ārsta palīgu, ārstu rezidentu un visbeidzot kā sertificēts anesteziologs reanimatologs.

RAKUS kolēģes – ārstes Inese Rinkeviča un Inga Orleāne – tolaik braukāja uz dežūrām Liepājas reģionālajā slimnīcā. No savām kolēģēm par slimnīcu – tās darbiniekiem, organizāciju un attīstības potenciālu – dzirdēju tikai tos labākos vārdus. Pienāca brīdis, kad Liepājas reģionālajai slimnīcai bija nepieciešami anesteziologu reanimatologu papildspēki dežūrās, un dakteres toreiz slimnīcas vadībai sniedza rekomendāciju par manu kandidatūru. Tolaik nolēmu – kāpēc gan ne!? Pāris reižu mēnesī var uz dežūrām aizbraukt. Tā tas viss sākās. Pēc gada pieņēmu lēmumu mainīt rezidentūras klīnisko bāzi un kļūt par pirmo reģionālo anestezioloģijas reanimatoloģijas specialitātes rezidentu. Tā pamazām vairāk un vairāk Liepājas slimnīca piesaistīja un no Rīgas darbiem esmu prom.

Kas jums bija svarīgākais, lai izlemtu par labu darbam reģionā?

Es skatījos, vai šeit ir iespējams kvalitatīvi strādāt, vai te ir izaugsmes iespējas, pozitīva darba vide un draudzīgi kolēģi, un ne mazāk svarīgi – konkurētspējīgs atalgojums. Tas viss bija un ir atrodams Liepājas slimnīcā.

Savu pieredzi jūs nododat tālāk topošajiem ārsta palīgiem. Ko jūs docējat RSU Liepājas filiālē?

Trešā studiju gada studentiem lasu lekcijas un vadu nodarbības intensīvajā terapijā.

RSU Liepājas filiāles students, topošais ārsta palīgs Markus Stebļinskis intensīvās terapijas nodarbībā. Foto no Mihaila Dolguševa privātā arhīva

Svarīgākais, ko jūs gribat iemācīt topošajiem ārsta palīgiem?

Galvenais ir attīstīt klīnisko domāšanu, spriestspēju, kaut kādā ziņā arī spēju atrast nestandarta risinājumus kādai situācijai. Medicīnā nav divu vienādu gadījumu, turklāt, ja darbs ir pirmshospitālajā etapā, t. i., Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), – bieži vien kopā ar kolēģiem jāmāk rast risinājumu arī pacientu sadzīviskajām un dažādām organizatoriskajām problēmām.

Kādam, pēc jūsu domām, jābūt labam ārsta palīgam?

Viņam jābūt augstai atbildības sajūtai, labām komunikācijas prasmēm, spējai sastrādāties komandā, kā arī jāprot uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. 

Savā ziņā jāmāk arī izrādīt iniciatīvu, jābūt proaktīvam jaunu zināšanu un iemaņu apguvē, jo medicīna – pieejas, tehnoloģijas – nemitīgi attīstās.

Īpaši gribētu izcelt komunikācijas prasmes, par kuru nozīmīgumu studenti nereti aizmirst, koncentrējoties uz tehniskajām prasmēm un iemaņām. Savulaik manu studiju gados RSU profesore Māra Pilmane teica, ka ārstam jāprot atrast kontaktu ar jebkuru cilvēku. Un tā tiešām ir – 

ārstam vai ārsta palīgam jābūt teicamām komunikācijas prasmēm, kuras savas profesionālās darbības laikā jāturpina izkopt. Lielākā daļa sūdzību no pacientiem un to radiniekiem medicīnā ir tieši par komunikāciju, nevis par ārstēšanas procesu. 

Cik liela darba ikdienā ir ārsta palīga atbildība? Vai tā ir mazāka nekā ārstam, ja jau viņš ir tikai palīgs?

Profesijas nosaukumā esošais vārds “palīgs” noteikti nemazina atbildību par savu darbu – tā ir tikpat liela, cik ārstam. Katrs speciālists veic darba pienākumus savas kompetences robežās un atbild par savām darbībām. Arī ārsta palīgs, iegūstot sertifikātu neatliekamajā medicīnā vai ambulatorajā praksē, kļūst par īstenu speciālistu savā jomā un ir gana neatkarīgs savas kompetences robežās. Piemēram, strādājot NMPD par brigādes vadītāju, pašam jāmāk diezgan detalizēti un augstā kvalitātē ievākt anamnēzi, objektīvi izmeklēt pacientu un noteikt darba diagnozi, kā arī nodrošināt nepieciešamo neatliekamo ārstēšanu, turklāt viss jāizdara pietiekami ātri.

Vai reģionā varu iegūt tādas pašas kvalitātes izglītību kā Rīgā?

Reģiona iespējas ir plašas, un ir arī savi plusi, ko min esošie un topošie ārsta palīgi. 

Liepājas reģionālajā slimnīcā, kas ir RSU mācību bāze un kur studenti iziet daļu prakses, ir plašākas iespējas veikt manipulācijas un profesionāli kontaktēties ar pacientiem – attiecība medicīnas darbinieks-students-pacients ir mazāka nekā universitātes klīnikās. Ārstiem ir nedaudz vairāk laika studentiem izstāstīt, parādīt, ieinteresēt. Studentos ieinteresēti ir arī paši ārsti, māsas, esošie ārsta palīgi, jo vairākums studentu pēc universitātes absolvēšanas kļūst par pilntiesīgiem kolēģiem. Liela daļa savas darba gaitas sāk jau studiju laikā, tādējādi vēl vairāk papildinot savas zināšanas un iemaņas medicīnā. 

RSU Liepājas filiāle. Foto no Mihaila Dolguševa privātā arhīva

Vienmēr atgādinu studentiem, ka

vispirms ir jāiemācās studēt, lai studiju process būtu kvalitatīvs un katrs iegūtu iespējami labāko izglītību. Universitāte vairs nav skola,

kur skolotājs daudz konkrētāk pasaka, kas jāzina. Universitātē, protams, ir studiju programma, definēti sasniedzamie rezultāti, taču studentam jāprot sevi motivēt, izzināt studiju jomu iespējami plašāk, diskutēt, uzdot jautājumus docētājam un aktīvi līdzdarboties mācību procesā, tādā veidā attīstot domāšanu, spriestspēju un gatavību veiksmīgu darba attiecību uzsākšanai savā specialitātē, absolvējot universitāti.