Vajadzīgs vesels atbalsta tīkls! RSU profesors par efektīvu atveseļošanos no pēcdzemdību depresijas

Autore: Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa

Mūsu kultūrā pieņemts, ka sieviete gaidībās tiek lolota un sargāta. Taču, kad piedzimst bērniņš, visas acis pievēršas viņam un par jauno mammu regulāras rūpes, ieinteresētība nav mums tik ierastas. Tomēr iejūtīgs zīdaiņa mātes atbalsts daļā gadījumu varētu neļaut attīstīties pēcdzemdību depresijai. Citreiz arī mīlestības pilnas rūpes nevar pasargāt sievieti no slimības “pēcdzemdību depresija”. Lai atveseļotos, visefektīvākais pārbaudītais veids ir vesela atbalsta tīkla nodrošināšana – psiholoģiskā, medicīniskā, sadzīviskā, ģimeniskā. 

Katrs var palīdzēt savā veidā, savu prasmju robežās: ārsts, psihoterapeits, psihologs, dūla, sociālais darbinieks, pašpalīdzības grupas u. c. 

Grūtniecības laiks ir palielināta emocionālā un fiziskā slodze sievietei, un tas var ietekmēt pēcdzemdību depresijas attīstīšanos. Tāpat grūtniecības laikā var būt depresija vai paaugstināta trauksme. Tādēļ mūsdienīga pieeja ir – jau grūtniecības laikā sākt īpaši pieskatīt ne tikai sievietes fizisko, bet arī emocionālo veselību un turpināt rūpīgi to novērot līdz bērna gada vecumam. Šo garo periodu sauc par perinatālo periodu.

Latvijā ir labi sakārtota grūtnieces un jaunās mammas fiziskās veselības aprūpe līdz sestajai nedēļai pēc dzemdībām, taču to pašu nevaru teikt par emocionālo aprūpi. Par to aizdomājas un rūpējas atsevišķās iniciatīvās, bet nav kopējas sistēmas – pieejamas ikvienai jaunajai mammai.

Eiropā un ASV psihiskajai veselībai grūtniecības un pēcdzemdību periodā pievērš aizvien lielāku uzmanību, saprot un apzinās, ka aprūpes sistēmai jābūt integrētai. Eiropā un ASV ir bijuši vairāki projekti par to, kā būtu jāorganizē psihiskās veselības aprūpe perinatālajā periodā, lai mazinātu pēcdzemdību depresijas slogu un atveseļotu sievietes.

Piemēram, mūsu jaunā pētījuma sadarbības partneri – Masačūsetsas štata Medicīnas universitātes pētnieki – jau pirms desmit gadiem būtiski pārkārtoja sievietes emocionālās veselības aprūpi grūtniecības un pēcdzemdību laikā. Tagad viņu ieviestā sistēma ir pierādījusi efektivitāti un to īsteno vairāk nekā 24 štatos ASV.

Šajā un citos efektīvos modeļos perinatālajā periodā ir vesels atbalsta tīkls, medicīniskais, psiholoģiskais un arī sociālais. Dažādo speciālistu komandu pārrauga (un konsultē) psihiatri. No reglamentētajām profesijām tajā ir ginekologi, dzemdību speciālisti, vecmātes, ģimenes ārsti, psihiatri. Tāpat komandā vajadzīgi psihoterapeiti, klīniskie psihologi un citi speciālisti – sociālie darbinieki, dūlas, PEP mammas, pašpalīdzības grupas. Jāgradē tikai nepieciešamās palīdzības līmeņi un kompetences robežas.

Kad pietiek ar dzīvesveida pārmaiņām, kad nepieciešama ārstēšana

Šādā modelī fokusā ir gan māte, gan bērns – viņi abi ir vienlīdz svarīgi. Nevis tikai bērns!

Nozīmīgs posms šajā pieejā ir izglītošanās. Psihiatrs apmāca citu specialitāšu ārstus (ginekologus, vecmātes, ģimenes ārstus) par perinatālā perioda psihisko traucējumu veidiem, iespējamiem simptomiem, palīdzības formām. Tādēļ kolēģi jau labāk atpazīst depresiju un trauksmi, un zina, kādu palīdzību sievietei piedāvāt.

Šobrīd visi speciālisti Latvijā ir izkliedēti, nav sadarbības. Un nepietiek zināšanu. Tādēļ ir dzemdību speciālisti, kas nepamana sievietes psihiskās veselības grūtības. Vai, ja pamana, nezina, kā palīdzēt vai kur ieteikt vērsties.

Arī ģimenes ārsti mēdz baidīties no jaunās mammas ar pēcdzemdību depresiju un uzreiz sūta tālāk, pie psihiatra. Rindas pie valsts apmaksātiem psihiatriem mēdz būt garas, un var gadīties, ka sanāk gaidīt nedēļām, lai gan grūtnieces un jaunās māmiņas vienmēr tiek pieņemtas prioritārā kārtā. 

Jaunajā modelī izglītotie ginekologi un ģimenes ārsti drošāk paši sāktu psihisko traucējumu menedžmentu savu kompetenču ietvaros. Es nesaku uzreiz – ārstēšanu. Ne vienmēr sievietei ar emocionāliem traucējumiem vajag izvērstu kompleksu ārstēšanu.

Ir gadījumi, kad pietiek ar dzīvesveida pārkārtošanu, praktisko un emocionālo atbalstu, psihoterapiju, ja tā ir pieejama. 

Avots: Depositphotos.com

Ja tomēr ir neskaidra situācija, modelis paredz, ka ārstam ir iespēja operatīvi telefoniski konsultēties ar psihiatru, jautāt ieteikumu konkrētajā situācijā – nav vienmēr ir uzreiz jāsūta pie psihiatra. Kopīgi būs vieglāk izvērtēt, kas konkrētajai sievietei vajadzīgs – psihoterapeitiska palīdzība, atbalsta grupa vai izglītošana… Ja stāvoklis ir sarežģītāks, psihiatrs pieņem šo sievieti pie sevis, konsultē, sniedz ieteikumus ģimenes ārstam vai ginekologam turpmākai ārstēšanai. Ja tas tomēr ir nepieciešams, psihiatrs vai nu ņem pacienti savā paspārnē, vai iesaka ārstēties dienas stacionārā/ stacionārā, kur strādā multidisciplināra komanda. Līdzās psihoterapijai un psihiatriskajai ārstēšanai vai tikai psihiatra palīdzībai, nozīmīgu atbalstu var sniegt mazāk intensīva psiholoģiskā, praktiskā un sociālā palīdzība. Piemēram, ja sievietei nav ģimenes un radu atbalsta, varbūt ir pieejama sociālā palīdzība vai pašpalīdzības grupas. Par brīvu vai par nelielu samaksu. Māmiņu klubi, kur sievietes cita citu atbalsta. Sniegt zemas intensitātes psiholoģisko atbalstu un palīdzēt izkopt pašaprūpes prasmes var psihologi, dūlas un PEP mammas. 

Ir daudzi jautājumi un situācijas, kas mammu var satraukt vai radīt neizpratni, bet tajā nav nepieciešams ārsts, pietiek ar citu zinošu cilvēku padomu vai atbalstu. Svarīgi, ka visi šie speciālisti ir vienotā tīklā un uzticami.

Piemēram, nesludina, ka antidepresanti ir kaitīgi, rada atkarību – pētījumi to neapstiprina. 

Un vēlreiz – depresijas atpazīšana

Ideālā situācijā līdzās izglītotiem ārstiem valstiski būtu jānodrošina speciālists, kas pēcdzemdību periodā pieskata sievietes emocionālo veselību, pamanot iespējamās pēcdzemdību depresijas pazīmes. Vislabāk, ja viņš ir pieejams arī mājvizītēs. Ne vienmēr sieviete būs iespēja uzticēt kādam pieskatīt bērnu vai iet ar viņu kopā. Vai viņai būtu jāskrien uz pieņemšanu kopā ar bērnu? Šim speciālistam nav jābūt ārstam – ārsts izmaksās dārgāk. Tā var būt, piemēram, speciāli apmācīta māsa, vecmāte vai cits aprūpes speciālists. Kāds, kuram ir zināšanas, sapratne un kvalifikācija. Ja viņa uzdevums, piemēram, ir svērt bērnu, konsultēt par krūtsbarošanu, kādēļ nevarētu arī pajautāt par sievietes emocionālo veselību? Regulāri kādā noteiktā periodā – jo pēcdzemdību depresija var attīstīties arī vēlāk nekā ceturtajā līdz sestajā nedēļā, bet pat vairākus mēnešus pēc dzemdībām.

Izglītošanās svarīga arī pašām jauno vecāku ģimenēm. Būtu svarīgi apgūt pašaprūpi – iemācoties pārkārtot dzīvesveidu, var mazināt daļu no riskiem, kas var izsvārstīt pēcdzemdību depresiju.

Tās ir elementāras lietas – kā regulāras ēdienreizes, pastaigas, iespēja reizi pa reizi izgulēties u. c. Varbūt jāpārskata ģimenes vai kopienas atbalsta iespējas – to plānot jau var pirms dzemdībām. 

Tāpat būtu labi, ja sieviete ir informēta par vienkāršo depresijas pašnovērtēšanas testu, kura aizpildīšana aizņem vien piecas minūtes. To var aizpildīt, kaut vai barojot mazuli. Jāatbild tikai uz deviņiem jautājumiem! Tajā uzreiz tiek sniegts depresijas smaguma novērtējums un rekomendācijas. Pie speciālista var doties jau ar testa rezultātiem. 

Kas svarīgi tieši sievietēm Latvijā

Latvijā līdz šim veikti tikai atsevišķi nelieli pētījumi par pēcdzemdību depresiju, kuru rezultātus nevar attiecināt uz plašāku populāciju. 3. jūnijā sākām pirmo vērienīgāko pētījumu Latvijā.

Proti, sadarbībā ar lielāko dzemdību iestādi Latvijā, Rīgas Dzemdību namu, prof. Daci Rezebergu, gada ietvarā veiksim pēcdzemdību depresijas skrīningu visām sievietēm, kas tajā ieradīsies pēcdzemdību vizītē 4.–6. nedēļā pēc dzemdībām. Intervēsim sievietes, lai noskaidrotu pēcdzemdību depresijas attīstības riska faktorus. Latvijas apstākļiem pielāgosim starptautiski atzītus pēcdzemdību depresijas smaguma novērtēšanas instrumentus – Edinburgas pēcdzemdību depresijas skalu (Edinburgh Postnatal Depression Scale) un Pacientu veselības anketu–9 (Patient Health Questionaire–9). Tas nodrošinās iespēju turpmāk efektīvi atpazīt un novērtēt depresiju jaunajām māmiņām.

Tālāk mēs sekosim, kāda veida standarta aprūpi saņems sievietes, kurām konstatēsim pēcdzemdību depresiju. Un tad ar sievietes atļauju mēs sazināsimies ar viņas aprūpētāju ģimenes ārstu, psihiatru vai psihoterapeitu, nepieciešamības gadījumā sniegsim atbalstu un pēc četriem mēnešiem izvērtēsim sniegtās palīdzības efektivitāti. 

Daļu no mammām, kurām tiks konstatēta pēcdzemdību depresija, aicināsim uz padziļinātām intervijām, lai noskaidrotu iespējamos depresijas riska faktorus,

iemeslus, kuri traucē vērsties pēc palīdzības, kāda veida atbalsts viņām būtu nepieciešams, viņu viedokli par pašlaik pieejamo palīdzību. Intervijas veiks RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras vadītājas Kristīnes Mārtinsones klīnisko psihologu komanda. 

Pamatojoties uz labāko citu valstu pieredzi, esam izstrādājuši Latvijas apstākļiem pielāgotu pēcdzemdību depresijas aprūpes integratīvu modeli. Pētījuma noslēgumā mēs gribēsim uzzināt gan pašu sieviešu, gan viņu aprūpētāju viedokli par šī jaunā, integratīvā modeļa atbilstību visu pušu vēlmēm un vajadzībām. Lai nesanāk tā, ka mēs “uzšujam kleitu” sievietei tikai pēc mūsu priekštatiem un idejām, nesaskaņojot to ar dāmu, kurai tā būs jānēsā. 

Mūsu šogad uzsāktais pētījums ir tikai pirmais posms kopējā perinatālās psihiskās veselības aprūpes uzlabošanas plānā.

Turpmākajos gados plānojam novērtēt mūsu jaunā integratīvā aprūpes modeļa efektivitāti Latvijas apstākļos, integrēt psihiskās veselības biežāko simptomu (depresija, trauksme) regulāru skrīningu grūtniecības un pēcdzemdību aprūpes sistēmā.

Esmu pārliecināts, ka, sadarbojoties visām iesaistītajām pusēm – ginekologiem, dzemdību speciālistiem, psihiatriem, vecmātēm, ģimenes ārstiem, psihoterapeitiem, psihologiem, dūlām, PEP mammām un citiem –, mums izdosies tuvākajā laikā būtiski uzlabot grūtnieču un jauno māmiņu aprūpi Latvijā.