Par nedrošības slāņiem
2019.gada decembrī – tieši pirms gada nogales svētkiem – Rīgas Stradiņa universitātē divu dienu garumā notika Baltijas Antropoloģijas doktorantūras (Baltic Anthropology Graduate School) seminārs, kura virstēma bija Kapitāls, rituāls un trauma (Capital, Ritual and Trauma – angļu val.).
Pasākuma ietvaros Rīgā viesojās un ar savu prezentāciju uzstājās arī Asli Vatansevera (Aslı Vatansever) – pētniece, kura šobrīd strādā Humbolta Universitātē Berlīnē. Tur viņa lielā mērā nonākusi savas pētnieciskās darbības un aktīvisma dēļ.
Kā Turcijas pilsone un socioloģijas pasniedzēja kādā Turcijas universitātē 2016. gada janvārī Asli parakstīja Academics for Peace petīciju, kurā Turcijas akadēmiķi aicināja Turcijas valdību pārtraukt uzbrukumus kurdu apdzīvotajām provincēm. Kā daudzi citi petīcijas parakstītāji (tostarp arī kāds mans doktorantūras kursabiedrs Pitsburgas Universitātē), Asli ātri sajuta Turcijas valdības aso pretreakciju: viņa zaudēja darbu universitātē, un drīz viņai tika atņemta arī Turcijas pilsonība. Asli nācās pamest valsti, un kopš tā laika viņa strādā kā pētniece uz īstermiņa līgumiem dažādās Eiropas Savienības universitātēs. Viņa nezina, kurp dosies pēc tam, kad būs beidzies pašreizējais līgums Humbolta Universitātē.
Asli piemērs – un arī citu izraidīto Turcijas akadēmiķu stāsti, ko viņa pati ir analizējusi salīdzinoši nesen publicētā rakstā – norāda uz vēl kādu svarīgu dimensiju akadēmiskās mobilitātes kontekstā. Tas ir, pētnieki, kas strādā valstīs un institūcijās, kurās tiek ierobežota runas un akadēmiskā brīvība, mūsdienu globālajā zināšanu radīšanas sistēmā atrodas divkārši nedrošā situācijā. Viņu sociālekonomisko nedrošību, ko principā varam dēvēt par strukturāla rakstura nedrošību (precarity)1 un kas skar arvien vairāk pētnieku visā pasaulē, vēl dziļāku padara nedrošība, kas saistīta ar viņu brīvību un tiesību ierobežošanu. Un, no otras puses, kā arī norāda A. Vatansevera savā rakstā, šo pētnieku – piemēram, Academics for Peace petīcijas parakstītāju – situāciju nevar skatīt tikai cilvēktiesību un to ierobežošanas leņķī; par viņu pieredzēm jādomā un jārunā arī globālās zināšanu radīšanas kontekstā, ko raksturo īstermiņa darba līgumi, projektos balstīts finansējums un citas neoliberālās akadēmiskās vides iezīmes.
Protams, Academics for Peace petīcijas parakstītāji nav vienīgie pētnieki, kuru dažādas brīvības tiek ierobežotas, kuriem nākas pamest savas darbavietas un kuriem jāmeklē jauns darbs – parasti īstermiņa līgumos balstīts – ārpus valstīm, kur viņu darbība, brīvība un reizēm arī dzīvība ir apdraudēta. Tā, piemēram, 2019. gadā pasaulē skaļāk izskanēja informācija par Ķīnas Tautas Republikas represijām pret uiguru zinātniekiem, žurnālistiem un māksliniekiem valsts Siņdzjanas (Xinjiang) provincē un šo cilvēku ieslodzīšanu “pāraudzināšanas nometnēs” un pat nāvessoda draudiem. Tāpat arī nevar aizmirst, ka dažāda veida draudi pētniekiem nav tikai “nedemokrātisko” valstu problēma. Galu galā, pēdējo gadu laikā arvien vairāk izskan bažas par sistemātisku akadēmiskās brīvības ierobežošanu, piemēram, Ungārijā.
Šajā kontekstā arī mana projekta ietvaros ir svarīgi atcerēties un kā faktoru paturēt prātā dubulto nedrošību, ar ko saskaras pētnieki, kam dažādu risku dēļ nākas pamest savas darbavietas, valstis, ģimenes un draugus. Manos līdzšinējos pētījumos, kas saistīti ar akadēmisko mobilitāti, dubultā nedrošība neiezīmējās kā atsevišķa spēcīga līnija manu pētījuma dalībnieku stāstos. Tajā pašā laikā, atskatoties uz sarunām ar dažiem no pētniekiem, ko satiku, veicot disertācijas pētījumu Japānā, rodas jautājums par to, cik ļoti lielā mērā viņu esamību Japānā noteica arī vēlme izbēgt ierobežojošu režīmu savā dzimtenē un, no otras puses, cik lielā mērā viņu darba asptākļus Japānā noteica arī ierobežotās iespējas atrasties citur, piemēram, “nepareizas” pases dēļ.
Apdraudēto pētnieku dubultā nedrošība un tās dažādi aspekti ir jautājums, kam akadēmiskās mobilitātes kontekstā noteikti pievērsīšu pastiprinātu uzmanību arī savā pēcdoktorantūras pētījumā. Galu galā, katra pētnieka individuālā pieredze ne tikai iezīmē ne tikai viņa vai viņas personīgo izaicinājumus, bet arī atspoguļo politiskus, sociālekonomiskus un citus procesus, kas lielā mērā nosaka, cik tālu un kurā virzienā individuālais ceļš maz var aizvest. Un esmu pārliecināta, ka sociālā anropoloģija ir disciplīna, kas ir vispiemērotākā, lai šos procesus izzinātu un pēc tam par tiem arī stāstītu tālāk.
