Uzdāvināt cilvēkiem svētkus! RSU svinību rīkotāja Roberta Vītola atklāj izlaidumu aizkulises
Autore: Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa
Vēl tikko Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) absolventi, docētāji un darbinieki baudīja pacilātu gaisotni, jo ziedu un meiju smaržā piedzīvojām tradicionālo vasaras izlaidumu laiku. Lai svētki noritētu kā pa diedziņu, ir padomāts par visu – kā tevi sagaida, kāda ir mūzika un iespējas ērti skatīties pasākumu, profesionāli tiek saglabātas atmiņas fotogrāfijās un video, rakstīts scenārijs, kad un kurš teiks pateicības un apsveikuma vārdus. Ir simts un viens darbs un darbiņš, kas uzbur svētkus, lai, gluži kā baletā, tas izskatītos viegli un organiski. RSU par izlaidumu norisi, tāpat kā par citu lielo svētku rīkošanu, atbild RSU Komunikācijas departamenta Sabiedrisko attiecību nodaļas iekšējās komunikācijas projektu vadītāja Roberta Vītola.
No viņas arī ik nedēļu saņemam svarīgāko ziņu apkopojumu darbiniekiem “Pulss”, un viņa rūpējas par dažādiem labbūtības un izglītojošiem pasākumiem kolēģiem. Piemēram, pavasarī visi kopā apguvām kārtošanas trikus gan fiziskajā darba vietā, gan digitālajā vidē.
Sarunā Roberta atklāj dažas izlaiduma aizkulises, rīkošanas neredzamos darbus un savu sajūtu par būšanu daļai no RSU.
Roberta Vītola. Visi intervijas foto no RSU un privātā arhīva
Kolēģe Roberta, šķiet, ir burbuļojošas enerģijas un ideju pilna – vienmēr viņai padomā ir kādas ierosmes, ko īstenot, kāda asprātīga piebilde vai veselīgs, dažreiz pamelns, humors, bet jo īpaši izlaidumu laikā – tāds pamatīgums “saslēgt visus vadiņus pareizi”. Tomēr, kad jārunā par sevi, – parādās mulsums.
Protams, sākam sarunu ar izlaidumu tēmu – kā viņa atslēdza atslēgu uz skaistu svētku sajūtu.
Pirmais jau – aicinot cilvēkus, kas būs daļa no izlaiduma, viņasprāt, ir svarīgi, ievest “ārpusē esošos” RSU pasaulē. “Kad izvirzīju mērķus, kādiem svētkiem jābūt, runājot ar sadarbības partneriem, es uzbūru, kādiem tiem jābūt.
Pasākuma vadītājam es teicu: tu esi viesu draugs, tev ir jārūpējas par viesiem, bet tajā pašā laikā tā ir procesija, un katram absolventam ir jābūt savām “15 sekundēm slavas”.
Un skaidrs, ka pēc tam ir vēl simts absolventu, kuriem arī vajag 15 sekunžu mirkli ar īpašo uzmanību, pacēlumu, gandarījumu, bet citiem jau tas varbūt vairs nav tik interesanti, un pasākuma vadītājam jāspēj noturēt katram absolventam to neatkārtojamā mirkļa sajūtu. Savukārt mūziķu atbildība ir izkustināt visus un sadziedāties kopā, kas arī sniedz svētku sajūtu. Katram svinībās iesaistītajam bija sava loma.
Kad viss neiet pēc scenārija…
Zināms, ka aktierim lielākais murgs ir aizmirst tekstu, mūziķim – sajaukt vārdus. Kas tad ļaunā fantāzija ir pasākumu rīkotājam?
“Ja kaut kas nenotiek pēc scenārija, man “galvā norit dialogs” – vai šis variants ir labāks, vai tagad kaut ko mainīt vai ne? Teiksim, netika pieteikta viena absolventa uzruna un sāka runāt nākamais studiju beidzējs. Ko darīt?
Nospriedu – cilvēki uz skatuves vēl ir, mikrofons ir – vienkārši piesakām “garām palaisto runātāju” tagad.
Iespējams, viņš runāja vēl brīvāk, viņa satraukums, šķiet, bija mazinājies, turklāt pēc cita ļoti nopietna vēstījuma šī jaunieša emocionālā un priekpilnā runa ļoti labi iederējās,” spriež Roberta.
Roberta vasaras izlaidumā
Viņas pārraudzībā svētkos ir arī sadarbība ar apsardzi, proti, Infrastruktūras departaments rūpējas par to, lai viesi un absolventi justos ērti un droši. “Ārvalstnieku izlaidumā lija lietus un viesi šķērsoja vietu, kur lieliem sarkaniem burtiem rakstīts “Do not cross”. Bija iespēja dabūt lietussargus, bet gaidpilnie viesi ne par ko negāja prom no vietas, kur fotogrāfam jābildē absolventi no attāluma, tādējādi aizsedzot viņam bildēšanas skatu. Apsardze sauca palīgā mani. Saprotot, ka uz citu piedāvāto vietu cilvēki nedosies, zvanīju Infrastruktūras departamentam, sakot – man vajag 20 krēslus tagad un uzreiz. Pēc mūsu pirmā mulsuma, kur tos dabūt, ātri attapāmies – esam taču universitātē, jebkurā auditorijā ir krēsli. Tā nu laimīgi visus 20 viesus sēdinājām un fotogrāfs varēja bildēt…
Cits gadījums. Kāds absolvents nokavēja izlaidumu, tādēļ vedu viņu individuāli pa otru ieejas pusi. Jau runāja rektors. Bet pēkšņi pabrīnījos – kāpēc absolvents nav mantijā? Izrādījās, viņš bija slimojis un nebija nokārtojis saistības, lai mantiju dabūtu. Jautāju – bet tu gribētu mantiju? Jā, bet nevar jau dabūt. Ejam! Dabūjām viņam mantiju, lai ir īsta svētku sajūta!”
Svētku rīkotājam citreiz jābūt noteiktākam, jāsprauž robežas arī viesiem. “Savulaik izlaidumos izmēģināts modelis, kad absolventiem jāizvēlas divi tuvākie cilvēki, kuriem būs garantētā sēdvieta izlaidumā. Taču jaunieši iebilduši – galu galā kādam var būt grūti izvēlēties no lielas ģimenes. Māsas, brāļi, omes un vectēvi – visi ir snieguši savu atbalstu, ieguldījumu, tāpēc nevar izvēlēties, kuriem vietu piešķirt. Tāpēc šoreiz ierobežojumu nebija, bet, zināms, ka izlaidumi ir lieli un labākā redzamība un sēdvietas nav bezizmēra laukumā. Tāpēc, piemēram, ārvalstnieku izlaidumā pirmie cilvēki ieradās jau trīs stundas pirms notikuma. Un, tā kā ģimenes lielas, gadās, ka trīs rindas noklātas lakatiem, saliktas pildspalvas un ūdens pudeles – aizņemts. Taču, piemēram, vienā no vietējo studentu izlaidumiem, kad līdz izlaiduma sākumam bija tikai trīs minūtes, pirmajā rindā bija “iezīmētas kā aizņemtas” septiņas vietas, bet – cilvēku nav. Būšot. Tā kā pasākumam jau tūlīt jāsākas, tad gan biju strikta – ņemsim šīs mantas nost un dosim vietu tiem, kas jau ir ieradušies un ir gatavi ceremonijā piedalīties, respektēsim citus,” atceras Roberta.
Ārzemniekiem – citādākas izlaiduma tradīcijas
Visvairāk viņa lepojas un lielāko gandarījumu izjūt par ārvalstu izlaidumu, jo tas esot bijis visizaicinošākais.
“Viņiem ir ļoti kuplas ģimenes, tas ir visraženāk apmeklētākais izlaidums ar aptuveni 1000 viesu,” paskaidro Roberta.
Viņa novērojusi, ka arī emocionāli, absolvējot studijas citā valstī un speciāli braucot apsveikt no malu malām, turklāt vēl medicīnas jomā, kur “iets caur ūdeni un uguni”, absolventiem un viņu ģimenēm tas ir jo sevišķi liels notikums. Iespējams, arī ārsta svinīgā zvēresta došana sniedz īpašu sajūtu, aizdomājas Roberta. Piebilstot, ka noteikti, to sakot, nenoniecina citas profesijas.
Ārvalstnieku izlaidumā bijis interesanti vērot citādākas tradīcijas, piemēram, svētku lentes tērpiem, cepures ar īpašiem vārdiem u. tml.
Viena no īpašajām RSU ārvalstu studentu cepurēm
Atšķiroties arī katra no šogad notikušo septiņu izlaidumu gaisotnēm. No pasākuma organizētāja redzespunkta kopības un aktivitātes garu nosaka grupas lielums. “Ir grupas, kur ir trīs četri absolventi, ir kur 12 vai 20. Un, protams, trim cilvēkiem ir grūtāk iekustināt pārējos nekā, ja pieceļas 12 vai 24 cilvēki un, piemēram, aicina visus dejot,” min Roberta. Tieši pēdējā, septītajā, izlaidumā, absolventi aicinājuši finālā doties “čūskiņā” dejot. Un nu jau arī Roberta varēja uzelpot – visi izlaidumi noorganizēti godam.
Gads svētku zīmē
Roberta RSU strādā gadu, un bez vasaras izlaidumiem no lielajiem pasākumiem paguvusi rīkot ziemas izlaidumus, izlaidumus rezidentiem, lielo Akadēmisko balli… “Rezidentu ir mazāk, un tajā pasākumā daudz nāk viņu kolēģi, tāpat – ceremonija var būt lēnāka, katram var veltīt vairāk laika,” salīdzina Roberta.
RSU Akadēmiskā balle ir izslavēta ar savu senās elpas gaisotni, polonēzi, ar kuru tiek atklāta deju norise. Arī te Robertai kopā ar Studējošo pašpārvaldi un Absolventu asociācijas pārstāvjiem bijis jādomā, lai labi ir visiem viesiem – akadēmiskajam un administratīvajam personālam, studentiem, sadarbības partneriem –, lai būtu visām interesēm atbilstošas aktivitātes. Tādēļ ir gan balles deju zāle, gan zāle ar jestrākām dejām, skaisti fotostūrīši un telpa, kur organizē meistarklases. “Tur jāpadomā, lai nodarbe ieinteresētu, bet neaizņemtu visu vakaru, tāpat arī par to, lai netiktu nosmērēti svētku tērpi,” min Roberta.
No kreisās: Roberta Vītola, Komunikācijas departamenta vadītāja Katrīna Bērziņa un aulas vadītāja Astra Puriņa
Viņa atgādina, ka
šogad lielā RSU balle notiks 7. septembrī un jau augustā varēs no jauna apgūt vai atkārtot polonēzes soļus un citas balles dejas mācībās pie deju treneres Evitas Pavasares.
“Svētku atklāšana ar polonēzi ir ļoti skaista, ir tāda kopības sajūta,” novērtē Roberta.
Ik nedēļu pulsē
Vēl Robertas darbu kolēģi RSU var redzēt, ik nedēļu saņemot Robertas gatavoto Pulsu. “Tās ir atlasītas ziņas, kas aktuālas tieši universitātes darbiniekiem – gan kolēģiem administratīvajos resursos, gan akadēmiskajam personālam. Par jaunumiem saistībā ar pētniecību un citiem aspektiem, par RSU sasniegumiem, par dažādām iespējām, kur var piedalīties, – projektiem, labbūtības pasākumiem, konkursiem,” precizē Roberta.
Pie Robertas kolēģi var vērsties tad, ja ir kāda informācija, ko grib nodot visiem kolēģiem, ja jārīko kāds liels pasākums vai kāds labbūtības aktivitāte vai kāda struktūrvienība vēlas kolektīvo atpūtas vai saliedēšanās pasākumu RSU atpūtas bāzē Taurenē.
Arī pati Roberta organizējusi dažādus labbūtības izzinošos vebinārus: “Bijušas lektoru lekcijas par mentālo veselību, par sabalansētu uzturu, saules ietekmi vasarā u. c. – tēmām, kas aktuālas darbiniekiem ikdienā.”
Cilvēks kā vērtība – ne tikai dokumentos, bet realitātē
Jautāta, kā Roberta jūtas RSU, viņa no sirds saka: “Man ļoti patīk Rīgas Stradiņa universitātē! Šī noteikti ir labākā vieta, kur es esmu strādājusi. Jo te ir ļoti profesionāls, atsaucīgs un atbalstošs kolektīvs.
Mēs ejam uz mērķi, taču to patiešām darām līdzsvaroti. Domājam par labbūtību, pieskatām cits citu un sadarbojamies.
Esam uz risinājumiem vērsti, jo skaidrs, ka pārmaiņas un izaicinājumi, un piedzīvojumi gan globāli, gan lokāli ir un būs, bet mēs kā komanda rodam risinājumus, īstenojam tos. Es jūtu atbalstu visos līmeņos. Universitātes viena no vērtībām ir cilvēks – tas nav tikai vārds dokumentos vai stratēģijā ierakstīta vērtība, bet to reāli iedzīvina dzīvē. Nav iespējams visu un uzreiz, bet speram tajā nozīmīgus soļus. Mēs tiešām rūpējamies par darbinieku labbūtību, sākot ar to, ka ir ergonomiski, augstumā maināmi darbgaldi, dažādi labbūtības pasākumi, iespējas nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, beidzot ar rūpēm par studentiem. Domāju, esam labs piemērs citiem darba devējiem un ne jau velti esam darba devēju top augšgalā valsts sektorā.
Tāpat esam ideju pilni – saliekam ideju pilieniņus kopā, un pamazām tas kļūst par ūdens bļodu, līdz veidojas par jūru un okeānu,” aizdomājas Roberta.
RSU viņa nonāca ar desmit gadu bagāžu jauniešu pasākumu organizēšanā. Un te labi savienojas prasmes un pieredze neformālajā izglītībā – tās iederas formālās izglītības iestādes dažādajos, strikti noteiktajos un brīvajos pasākumos.
Ārpus darba Roberta visvairāk uzlādējas dabā un kopā pavadītajā laikā ar ģimeni. “Dabā es varu darīt visu ko – sākot no “nekā nedarīšanas”, guļot uz pleda, līdz gariem pārgājieniem un velosipēdu braucieniem. Kādreiz es uzspēlēju basketbolu un RSU Iedvesmas parkā eju uz ciguna nodarbībām.
Roberta kopā ar savējiem
Protams, strādājot inteliģentā vidē, iedvesmojos un uzklausu kolēģus, uz kādu teātri vai operu labāk aiziet. Bet, apmeklējot citu rīkotos lielos pasākumus, raugos arī ar profesionālu aci. Piemēram, kā es uztveru norādes, vai saprotu, kur un kas man jādara šajā pasākumā, – mēģinu iejusties visā no viesa skatījuma, lai tas savukārt noderētu manis rīkotajos pasākumos,” pasmaida Roberta.
