Vai mans bērns ir izvēlīgs ēdājs? Maģistra darba pētījums uzturzinātnē
Autore: Kristīne Smita (Mg. sc. sal. Uzturzinātne)
Latvijas ģimenēs ar maziem bērniem visvairāk veselīgu ēšanu apgrūtina tieši bērna izvēlīgums. To secināju savā maģistra darba pētījumā Vecāku uzskati un pieeja pirmsskolas vecuma bērnu ēdināšanai, kurā iesaistījās 479 mazo bērnu vecāki. Turklāt liela daļa vecāku ikdienā izmanto uzturaudzināšanas metodes, kuras saista ar bērna izvēlīguma veidošanos. Šajā rakstā skaidroju uzturaudzināšanas nozīmi bērna ēšanas paradumu veidošanā un sniedzu idejas vecākiem, kā palīdzēt mazajam ēdājam apgūt veselīgus uztura paradumus.
Maģistra darba pētījums tapis starpaugstskolu studiju programmas ietvaros, kuru īsteno Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Universitāte un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte.
Depositphotos
Kas ir uzturaudzināšana?
Uzturaudzināšana (angliski – food parenting) attiecas uz bērnu un vecāku saskarsmi ēdināšanas kontekstā. Tas iever visus pārtikas iegādes, pagatavošanas un patērēšanas "kas, ko, kur, kā, kad?" jautājumus.
Ir zināms, ka bērna uztura paradumu veidošanos ietekmē ne tikai tas, ko un cik daudz bērns apēd katrā maltītē, bet arī tādi apstākļi kā mājās valdošā atmosfēra maltīšu laikā, kādu uzvedību bērnam demonstrē vecāki pie galda, cik daudz bērns pats iesaistās ēdiena pagatavošanā utt.
Izvēloties ēdiena piedāvāšanas veidu un kontekstu, vecāks var motivēt vai demotivēt bērnu nākotnē veikt veselīgas uztura izvēles.
Ko darīt nav ieteicams?
Uzturaudzināšanas metodes, kas saistītas ar pārmērīgu bērna kontrolēšanu vai pretēji – pilnīgu kontroles trūkumu –, bieži noved pie nevēlamām ilgtermiņa sekām bērna veselības un uztura paradumos.
Piemēram, spiediens ēst bērnam maltīšu laikā ("Ātrāk no galda prom neiesi, kamēr šķīvis nebūs tukšs!", "Vienu karoti par māmiņu, vienu karoti par tēti…" u. tml.) ir saistīts ar neveselīgu svara dinamiku bērna vēlākā dzīvē, kā arī augstāku trauksmes, depresijas un ēšanas traucējumu risku pubertātes vecumā. Šāda ēdināšanas metode arī veicina bērnā nepatiku pret tiem produktiem, kurus bērns ar spiešanu ir apēdis, un bieži šī nepatika saglabājas desmitgadēm ilgi.
Vecāki var veicināt ieradumu ēdienu izmantot emociju regulēšanai, dodot saldumus vai našķus bērnam, lai uzlabotu viņa omu, saīsinātu raudāšanas laiku vai mazinātu uzvedības problēmas ("Neraudi, mīļumiņ, es iedošu tev konfekti."). Līdzīgi instrumentāla ēdināšana ir ēdiena došana bērnam kā atlīdzība par vēlamo uzvedību ("Ja tu veikalā būsi kluss, es nopirkšu tev šokolādi.") vai arī saldumu atņemšana kā sods par nevēlamu uzvedību ("Tu iesiti brālim, tāpēc nedabūsi našķi."). Šādas uzturaudzināšanas metodes veicina bērnā patiku pret "atlīdzības" ēdienu.
Atlīdzības ēdiens tiek pozicionēts kā vērtīgāks par citu ēdienu, līdz ar to rodas lielāks izvēlīgums, kad vēlāk bērnam tiek piedāvāts "parastais" ēdiens.
Ēdiena asociēšana ar atlīdzību rada pamatu neveselīgām attiecībām ar ēdienu nākotnē, piemēram, augstāku kompulsīvās pārēšanās traucējuma risku pieaugušā vecumā vai paradumu apēst nesamērīgi daudz saldumu vai našķu, kad jūtamies nomākti vai satraukti. Lai radītu pamatu veselīgām attiecībām ar ēdienu, būtu ieteicams audzināšanā atlīdzību neasociēt ar ēdienu, bet, piemēram, dot bērnam uzlīmes vai citus mazus nieciņus. Šāda pieeja ļaus bērnam attīstīt savu jūtīgumu pret sāta sajūtu un veidos izpratni par to, vai vēlmi pēc ēdiena rada izsalkums vai emocionāls diskomforts un vajadzība pēc atlīdzības sajūtas.
Pilnīgs kontroles trūkums uzturaudzināšanā izpaužas kā visatļautība uztura uzņemšanā – maltītēm nav rutīnas, bērnam tiek atļauta brīva pieeja uzkodām, nav pozitīvas vecāka iesaistes un priekšzīmes rādīšanas pie galda. Šādā situācijā vecāki mēdz piedāvāt bērnam tikai tādas maltītes, par kurām jūtas droši, ka bērns tās ēdīs. Ilgtermiņā bieži vien šo drošo maltīšu skaits un dažādība tiecas sarukt līdz pavisam nedaudzām, līdz kamēr vecāks sāk krist izmisumā, jo "Mans bērns neko neēd!".
Lasīt visu rakstu portālā LSM.lv
Pirmavots: LSM.lv
