Pētījums par intraoperatīvas ultrasonogrāfijas izmantošanu laparoskopiskas žultspūšļa izņemšanas laikā
1. jūlijā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Klīniskās medicīnas promocijas padomes atklātajā sēdē Kristaps Atstupens aizstāvēs promocijas darbu Intraoperatīvas ultrasonogrāfijas pielietošana laparoskopiskas holecistektomijas laikā pacientiem ar aizdomām par holedoholitiāzi.
Holedoholitiāze jeb žultsakmeņi žultsvadā ir viena no biežākajām komplicētas žultsakmeņu slimības formām. Tā sastopama līdz pat 20 % simptomātiskas žultsakmeņu slimības gadījumu. Šie slimnieki ir pakļauti tādām potenciāli dzīvību apdraudošām komplikācijām kā akūts holangīts un akūts biliārs pankreatīts.
Holedoholitiāzes ārstēšanā pastāv divi galvenie principi:
- žultsceļu sanācija (profilaktisku un ārstniecisku pasākumu kopums) pirmsoperācijas periodā ar sekojošu laparoskopisku holecistektomiju jeb žultspūšļa izņemšanu (divetapu metode) un
- laparoskopiska holecistektomija ar intraoperatīvu žultsceļu sanāciju (vienetapa metode).
Taču stūrakmens sekmīgai holedoholitiāzes ārstēšanai ir precīza attēldiagnostika. "Zelta standarts" pirmsoperācijas periodā ir magnētiskās rezonanses holangio-pankreatogrāfija, savukārt intraoperatīvi diagnostika tiek nodrošināta ar intraoperatīvu holangiogrāfiju vai intraoperatīvu ultrasonogrāfiju.
Promocijas darbā tika izpētīts, cik liela nozīme ir intraoperatīvai ultrasonogrāfijai laparoskopiskas holecistektomijas laikā pacientiem ar aizdomām par žultsakmeņiem žultsvadā.
Pirmo reizi Latvijā visiem pētījumā iekļautajiem pacientiem ar klīniskām aizdomām par žultsakmeņiem žultsvadā bija veikta laparoskopiska holecistektomija ar intraoperatīvu ultrasonogrāfiju iespējamās holedoholitiāzes diagnosticēšanai. Holedoholitiāzes diagnostika bija balstīta uz intraoperatīvās ultrasonogrāfijas atradni, kā arī pirmo reizi šī atradne bija salīdzināta ar pirmsoperācijas magnētiskās rezonanses holangio-pankreatogrāfijas atradni.
Pētījumā konstatēts, ka intraoperatīvās ultrasonogrāfijas izmantošana paaugstina holedoholitiāzes diagnostisko precizitāti, tā nav zemāka par pirmsoperācijas magnētiskās rezonanses holangio-pankreatogrāfiju. LĪdz ar to intraoperatīvās ultrasonogrāfijas izmantošana daļai pacientu ļauj atteikties no pirmsoperācijas magnētiskās rezonanses holangio-pankreatogrāfijas, samazinot pirmsoperācijas un kopējā hospitalizācijas etapu ilgumus. Intraoperatīva ultrasonogrāfija ir reālā laika attēldiagnostikas metode, tās lietošana ļāva samazināt nevajadzīgu žultsvadu manipulāciju daudzumu operācijas laikā kļūdaini pozitīvas pirmsoperācijas attēldiagnostikas dēļ, kā arī laikus atpazīt holedoholitiāzi kļūdaini negatīvas pirmsoperācijas attēldiagnostikas dēļ. Turklāt intraoperatīvās ultrasonogrāfijas izmantošana holedoholitiāzes ārstēšanā ar vienetapa metodi lielai pacientu daļai ļauj atteikties no potenciāli komplicētas papilotomijas un endoskopiskas žultsceļu sanācijas perioperatīvā periodā.
Intraoperatīva ultrasonogrāfija ir droši un ātri veicama jebkurā operācijas etapā, tā palīdz operējošam ķirurgam orientēties neskaidras anatomijas gadījumā un precīzi nosaka žultsceļu metriskos lielumus reālajā laikā, kas ir izšķirošais atbilstošas intraoperatīvas žultsceļu sanācijas metodes izvēlē.
