Dzīve ar COVID-19

Tā sauc Latvijas Zinātnes padomes apstiprinātu valsts pētījumu programmas projektu, kura vadošā augstskola ir RSU, bet sadarbības partneri – Latvijas Universitāte, Vidzemes augstskola, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija un Elektronikas un datorzinātņu institūts.

Projekta pieteikums bija jāsagatavo īsā laikā, kas ir saprotami, jo nepieciešamību pētīt COVID-19 ietekmi uz sabiedrību nebija iespējams paredzēt, teiksim, pirms pusgada, tomēr tas nemazina spriedzi, kādu var izraisīt liela projekta pieteikuma gatavošana īsā laika periodā. Kā jums tas izdevās?

Jāatzīst, ka mums paziņojums par valsts pētījumu programmu nāca ļoti negaidīti. Tā vēl nebija bijis, ka divu nedēļu laikā tiktu prasīts sagatavot un iesniegt šāda mēroga projektu. Par laimi mūsu zinātnieki jau bija sadarbojušies ar kolēģiem citās augstskolās, bija jau koleģiālas iestrādes, un pētnieki bija savstarpēji labi pazīstami. Valsts pētījumu programma deva zinātniekiem desmit dažādus uzdevumus, katru savā zinātņu nozarē, un viena no tām ir mūsu – sociālo zinātņu joma.

Mūsu pētniekiem programma izvirzīja daudzus jautājumus, atbildes uz kuriem veidotu kopskatu, kā sabiedrība pārdzīvoja sākotnējo krīzi, kad spēkā bija visstriktākie ierobežojumi, kā dažādas mūsu sabiedrības grupas šodien sadzīvo ar COVID-19 un kādi varētu būt ieteikumi nezināmajai nākotnei, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi.

No šiem pētījuma uzdevumiem arī ir radies projekta nosaukums – Dzīve ar COVID-19. Nosaukumu iespaidoja arī kāda PVO pārstāvja teiktais, ka pārskatāmā nākotnē, kamēr nebūs atrasti efektīvi un visiem pieejami ārstniecības līdzekļi un vakcīnas, mums ir jābūt gataviem sadzīvot ar COVID.

Projektā ir dažādas it kā patstāvīgas tēmas. Kā izdevās tās apvienot zem viena lietussarga?

Tas bija liels izaicinājums jau kopš paša sākuma, kad valsts pētījumu programma izvirzīja šos desmit virzienus, kuros tika sagaidīti projektu pieteikumi. Mūsu sociālo zinātņu jomas projektā ir iekļauti desmit dažādi uzdevumi. Manuprāt, citu projektu uzdevumi ir koncentrētāki, piemēram, izvērtējot krīzes ekonomisko ietekmi. Mūsu projektā viena no apakštēmām ir izglītības transformācija krīzes laikā, piemēram, attālināto mācību ietekme uz skolēnu, studentu, ģimeni un sabiedrību kopumā. Iespējams, ka šis bloks būtu pelnījis atsevišķu projektu. Tomēr šīs augstās prasības mūs nebaida, un mūsu pētnieki ir jau veiksmīgi uzsākuši darbu.

Izaicinājums bija kā dažādajām tēmām atrast kopsaucēju. Jāsaka, ka no vienas puses katra no zinātnieku grupām darbojas kā autonoma vienība. Katrai ir savas metodes kā pētnieki strādā, ko un kā pēta. Kopsaucējs ir vairāk teorētisks. Kā mēs skatāmies uz sabiedrību, uz pārmaiņām. Kā sabiedrība kopumā un dažādas tās grupas reaģēja uz krīzes situāciju. Neraugoties uz kopsaucēja nepieciešamību, mēs cenšamies veidot un vadīt projektu pēc iespējas caurredzamāk un demokrātiskāk.

Kā to panākt?

RSU ir šā projekta vadošā augstskola, un kopā ar mums strādā pētnieki no četrām citām institūcijām. Svarīgi, ka visās pētījumu grupās darbojas zinātnieki no dažādām augstskolām. Nav tā, ka viena augstskola pēta vienu tēmu, cita citu, un pēc tam rezultāti tiek mehāniski salikti kopā. Esmu pārliecināta – labākais pētījumu veids ir, kad katrā grupā ir dažādu augstskolu zinātnieki, kuri viens otru bagātina un dot savas pieredzes pienesumu. Mums ir projekta vadības grupa, kurā ir pētnieki no katras darba grupas un katras augstskolas. Mēs regulāri tiekamies kopsapulcēs divas reizes mēnesī, kurās diskutējam un pieņemam kopīgus lēmumus. Tas ir fantastisks mehānisms, kurā vadošie zinātnieki no dažādām augstskolām sadarbojas un strādā viena mērķa sasniegšanai. Šādu labāko spēku sadarbību noteikti varēs izmantot arī citos projektos nākotnē.

Jūs raksturojāt projektu kā ļoti daudzpusīgu. Kādi ir tajā ietilpstošie pētījumu virzieni?

Kopā ir sešas pētījumu grupas. Pirmajā grupā ir ietverta plaša, kvantitatīva socioloģiskā aptauja, kuras uzdevums ir tiešā veidā aptaujāt iedzīvotājus. Mēs to saucam par ietvarpētījumu, jo tas aptver visu Latvijas sabiedrību. Pētnieki plāno salīdzināt šīs aptaujas rezultātus ne tikai ar līdzīgām pagājušā gada aptaujām, bet arī ar atbildēm 2008. gada finanšu krīzes laikā. Tas tādēļ, lai mēs varētu ne tikai pateikt, kāds ir sabiedrības noskaņojums šodien, bet arī salīdzināt ar sabiedrības viedokli citā lielā krīzes situācijā. Šī kvantitatīvā aptauja būs kā socioloģiskais ietvars pārējiem pētījumiem, kuri būs kvalitatīvi, ies dziļumā un pētīs kādu vienu konkrētu tēmu no tuva skatu punkta.

Otrā darba grupa pēta situāciju saistībā ar nodarbinātību un sociālajiem pakalpojumiem. Viens šīs grupas virziens ir pētīt kā pāreja uz attālināto darbu un citas krīzes izraisītās izmaiņas nodarbinātībā ir ietekmējušas cilvēku pašsajūtu darbā un veselību. Otrs virziens ir izpētīt kā ārkārtas situācija ir ietekmējusi sociālo pakalpojumu pieejamību. Tiek noskaidrotas arī iedzīvotāju vajadzības, vai šobrīd pieejamie sociālie pakalpojumi iedzīvotājiem ir pietiekami.

Trešais darba virziens ir saistīts ar ārkārtas situācijas psiholoģisko ietekmi. Kā ģimenes pārdzīvoja visus ierobežojumus un kopumā sarežģīto situāciju. Kā ģimenes emocionāli un psiholoģiski izjuta pāriešanu uz attālināto darbu, kad liela daļa iedzīvotāju palika mājās. Zinātnieki, izmantojot dažādas metodes psiholoģijas jomā, arī pēta to, kā pāreja uz attālināto izglītību ietekmēja attiecības un mikroklimatu ģimenē.

Komunikāciju, sabiedrības informētību un dezinformāciju pēta ceturtais virziens. Domājot gan par šodienu, gan par nākotni, ir ļoti svarīgi saprast, vai cilvēki atpazīst dezinformāciju, vai atšķir viedokli no valsts institūciju norādījuma, kā rīkoties krīzes laikā. Zinātnieki noskaidros, vai cilvēkiem bija un ir pietiekami daudz informācijas un vai tā ir labi saprotama. Zinātnieki skaidros arī, cik efektīva bija komunikācija no dažādu valsts iestāžu puses, vai visu, kas tika paziņots, cilvēki saprata, vai bija kādi pārpratumi. Īpaši svarīgi ir izvērtēt dezinformācijas lomu. Sociālajos medijos katrs var izteikties, un ir daudz iespēju arī izplatīt apzinātu nepatiesību.

Piektā darba grupa fokusējas uz stratēģisko komunikāciju. Viens no tās darbības virzieniem ir sociāli antropoloģisks pētījums, kurš daļēji balstīsies uz zinātnieku novērojumiem ikdienā, Latvijas novados. Dažādās Latvijas vietās tika pētīta ikdienas vide, kā cilvēki ievēro ierobežojumus vai – tieši otrādi – neievēro tos. Labi saprotam, ka viena lieta ir aptauja, bet cita ir redzēt ikdienu un salīdzināt, vai ikdienā tā arī notiek, kā respondenti atbild aptaujās.

Un noslēdzošais pētījumu virziens ir par izglītības sistēmas transformāciju ārkārtas situācijas laikā. Viens no uzdevumiem ir izvērtēt attālināto mācību vai tālmācības platformas, un izpētīt, kuras bija visefektīvākās no skolēnu un studentu redzes leņķa raugoties. Uz šā pētījuma pamata sniegt rekomendācijas, kā uzlabot tālmācības platformu izmantošanu, uzlabot saziņu ar studentiem un skolēniem, un kā pilnveidot individuālo darbu vērtējumu.

Kādā izpētes posmā šobrīd ir projekta pētījumi?

Dažādi procesi ir dažādās stadijās. Lielā socioloģiskā aptauja tiek gatavota, precizēti jautājumi, kas tiks uzdoti septembrī. Citās sadaļās jau notiek darbs ar rezultātiem, kas tika ievākti iepriekš, laikā, kad spēkā bija visstingrākie ierobežojumi.

Kādus praktiskos rezultātus sagaidāt?

Galvenais rezultāts būs izvērtējumi un rekomendācijas, balsoties uz tiem pētījumu datiem, kas tiks iegūti, apstrādāti un analizēti. Būs oficiāli ziņojumi, informācija, kas pieejama plašākai sabiedrībai, gala secinājumi, kurus mēs plaši izplatīsim, kā arī būs individuāli semināri ar atbildīgo institūciju – Izglītības un zinātnes ministrijas un Labklājības ministrijas – pārstāvjiem. Valsts pētījumu programmā tēmas tika izstrādātas ciešā sadarbībā ar šīm institūcijām, un arī rezultāti tiks apspriesti kopā ar šo institūciju pārstāvjiem. Ceram, ka zinātnieku secinājumi nokļūs pie lēmumu pieņēmējiem un tiks ņemti vērā.

Vai varam teikt, ka viens no projekta mērķiem ir sagatavoties teorētiski iespējamam COVID otrajam vilnim vai citai kādai epidēmijai?

Tā ir, jo analizēsim krīzes saasinājuma periodu pavasarī, situāciju, kāda tā ir tagad, kad esam it kā starpposmā, un skatīsimies uz nākotni, kā mēs varam dzīvot, kamēr COVID mūs apdraud.

Par laimi Latvijai ir salīdzinoši maza pieredze ar dažādu krīzes situāciju regulēšanu, jo, piemēram, par zemestrīcēm mēs dzirdam tikai ziņās. Tādēļ dažādām institūcijām ir mazāka pieredze, mazākas iestrādes attiecībā uz to, kā būtu jārīkojas. Ļoti daudzi lēmumi COVID sakarā institūcijām bija jāpieņem īsā laikā. Skaidrs, ka tie tika pieņemti vislabākajā veidā, kā bija iespējams, ņemot vērā ierobežoto pieredzi. Izpētot un saprotot, kur bija kādi trūkumi, kur veiksmes stāsti, varēsim labāk sagatavoties iespējamajām krīzes situācijām turpmāk.