Atsauksmes no darba devējiem un prakses vietām

Kā redzat psihologu lomu ārstniecības vidē?

Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā psihologi nodarbojas ar strukturēto psiholoģisko izvērtēšanu, veic kognitīvās un emocionālās sfēras izpēti, pēc būtības – visu psihisko funkciju izpēti. Tas ir psihologu pamata darbs, kas ir ļoti svarīgs pilnvērtīgai bērna ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem izvērtēšanai, bez šīs papildu informācijas bērnu psihiatram ir grūti iztikt. Tāpat psihologa slēdziens nepieciešams dažādu normatīvo aktu izpildei, tas nepieciešams Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai, medicīniski pedagoģiskajai komisijai. Šis atzinums ir oficiāls dokuments.

Dienas stacionārā, kas faktiski ir ambulators pakalpojums psihosociālajai rehabilitācijai bērniem ar emociju uzvedības traucējumiem, psihologa darbs ir arī ļoti svarīgs, ne tik daudz izvērtēšanai, cik konsultatīvam darbam. Šajā posmā pašlaik ir problēmas, jo mums trūkst speciālistu, kuri varētu konsultēt. Mūsu vajadzības ir lielākas par iespējām, tāpēc darbam dienas stacionārā pašlaik piesaistām maģistratūras studenti. Viņa strādā, konsultējot bērnu ar autiska spektra traucējumiem vecākus par uzvedības korekcijas metodēm – tas ir psihoizglītojošs darbs un atbalsta sniegšana.

Problēmas sākas, kad mēs runājam par psihologu oficiālo statusu, jo psihologiem veselības aprūpes iestādē nekāda oficiāla statusa pašlaik nav, viņi nav ne ārstniecības personas, ne atbalsta personas, no valsts puses šis pakalpojums tiek finansēts minimālā apmērā un tā ir slimnīcas kā kapitālsabiedrības iniciatīva, nodrošināt šī pakalpojuma kaut minimālu pieejamību, jo slimnīcas vadība saprot ka tas ir nepieciešams lai mēs kā bērnu psihiatri varētu strādāt kvalitatīvi. Mēs pašlaik psihologiem nodrošinām pārraudzību (supervīzijas) un mēs pērkam supervīzijas ārpus iestādes un par to maksā labdarības organizācija - Bērnu slimnīcas fonds. Dotajā brīdī, tas ir pat ne iestādes, bet Bērnu slimnīcas fonda iniciatīva un mūsu savstarpējās sadarbības rezultāts.

Kamēr nav skaidrs psihologa statuss, tikmēr arī nav iespējams iet, piemēram, pie Veselības ministrijas un prasīt finansējumu. Atbildība, kuru psihologi uzņemas, gan par atzinumu, gan par konsultēšanu, par klīnisko darbu nav salīdzināma ar to, ko psihologs dara, piemērām, izglītības sistēmā. Bet diemžēl mūsu piedāvātais atalgojums ir zemāks nekā skolā, līdz ar to mums ir milzīga problēma ar kadru mainību. Darbiniekus mēs spējam piesaistīt ar to ka darbs ir daudzveidīgs un interesants, mums ir daudz pacientu ar visdažādākajiem psihiskajiem traucējumiem, ko, privātpraksē strādājot, psihologs nekad neredzēs. Šeit ir laba multiprofesionāla komanda, šeit strādā daudz funkcionālo speciālistu, notiek sadarbība - ar to mēs varam arī piesaistīt jaunos psihologus, bet, kad speciālists pastrādā pusotru, divus gadus, iegūst pieredzi, kad viņš jau ir labs, praktiskā darbā pieredzējis profesionālis tad, protams, viņš dodas kaut kur citur, kur viņš tiek novērtēts ar augstāku atalgojumu.

Kādi ir iespējamie soļi, lai integrētu psihologu veselības aprūpes vidē?

Te, protams, ir daudz iespēju, un pirmais moments ir normatīvās bāzes sakārtošana. Man ir prieks, ka Psihologu likums tomēr ir pieņemts! Kamēr psihologs nebija reglamentēta profesija, kamēr nav sertifikācijas, resertifikācijas standartu, nevarēja runāt par psihologa statusu veselības aprūpē.

Likumu vajag realizēt praksē, vēl jāveido gan sertifikācijas, gan resertifikācijas procesi. Nākamais solis ir precizēt psihologa statusu veselības aprūpes iestādē. Par to jārunā ar Veselības ministriju, visticamāk – ar Nacionālo veselības dienestu, ar augstskolām, ar profesionālajām – klīnisko un veselības psihologu – asociācijām par to, ka psihologam kas strādā ar klīnisko pacientu populāciju ārstniecības iestādē vajadzētu piešķirt ārstniecības personas statusu. Attiecīgo reģistru administrē Veselības inspekcija, tāpēc Veselības inspekcijai šis jautājums jāsakārto. Pēc tam jāveic psihologu pakalpojumu iekļaušanu veselības aprūpes finansējumā. Tas ir liels darbs profesionālajām asociācijām un universitātēm, jo es domāju, ka tur precīzi jāizstrādā, piemēram, manipulācijas, ko veic psihologs, cik katra manipulācija maksā. Paralēli vēl jāveic izglītojošs darbs, vairāk gan ar profesionālo sabiedrību. Pēc manas pieredzes – bērnu psihiatriem ir vairāk vai mazāk skaidrs, kāpēc psihologs ir nepieciešams, bet, piemēram, pat pieaugušo psihiatriem daļai šīs skaidrības par psihologa lomu diagnostikas un ārstniecības procesā nav. Somatisko slimību ārstiem izpratne ir vēl mazāka, nepieciešams tiešām veikt izglītošanu!

Kā redzat psihologu lomu veselības aprūpes vidē?

Mēs esam pierādījuši to, ka mūsu ārstēšanas programmās ir jābūt valsts apmaksātai multiprofesionālai komandai, kurā ietilpst klīniskais vai veselības psihologs. Mēs īstenojam ambulatoras ilgtermiņa farmakoterapijas programmas, ko veic multiprofesionāla komanda. Veselības aprūpes finansēšanas noteikumos mūsu centra ārstiem ir paredzēta iespēja reāli strādāt komandā ar psihologiem.

Pirmkārt, mūsu specializētajā klīnikā psihologam ir milzīga loma diagnostikas procesā. Psihologs veic psihodiagnostiku, kas ir viens no objektīvajiem papildu izmeklējumiem, kas ļauj mums labāk diagnosticēt pamatsaslimšanu un arī nepalaist garām pacientam būtiskas problēmas, lai plānotu piemērotāku ārstēšanas programmu, jo mēs izvērtējam gan pacienta emocionālo sfēru, gan, protams, arī viņa resursus. Psihodiagnostika ir viens no objektīvākajiem palīgizmeklējumiem vai instrumentiem, kas mums šobrīd ir pieejams un ko mēs ļoti plaši arī izmantojam. Ļoti svarīgi psihodiagnostiku veikt pusaudžu narkoloģijā, jo tā iespējams labāk plānot ārstēšanas procesu un palīdzēt jau pirms diagnozes noteikšanas. Psihodiagnostika var arī daļēji palīdzēt ilgtermiņa ārstēšanas procesā, lai varētu redzēt, kādas pārmaiņas (dinamikā) notiek pacientā. Ārsti, narkologi var vairāk saviem pacientiem, ņemot vērā biopsihosociālo pieeju, sniegt arī psihosociālo atbalstu. Mēs saprotam, ka ir nepieciešama psiholoģiska palīdzība, ko var realizēt psihologi ar atsevišķām metodēm. Mums ir specifiskas programmas, kuru realizēšanā iesaistīti psihologi. Jāapzinās arī tas, ka atkarību saslimšanas ir hroniskas slimības, kur šī dinamiskā novērošana un kontakts ar pacientu ir ilgstošs un tieši multidisciplinārā komanda dod mums labāku ārstēšanas rezultātu un uzlabo pacienta dzīves kvalitāti.

Vai psihologa pakalpojumi pacientiem narkoloģijā ir pietiekami pieejami?

Es teiktu, ka psihologa pakalpojumi nav pietiekami pieejami, izņēmums mūsu centrā ir psihodiagnostika, bet valstī kopumā narkoloģijā arī psihodiagnostika nav pietiekami pieejama. Ļoti daudzās vietās vispār neizmanto psihodiagnostiku, jo viņiem šādas iespējas nav. Mūsu centrā psihologa pakalpojumu pietrūkst ārstēšanas procesā. Domāju, ka psihologi varētu sadarboties ar ārstiem arī ambulatorā līmenī, vairāk realizējot ambulatoras psiholoģiskās palīdzības programmas individuāli vai grupā. Mēs šādu sadarbību esam realizējuši ilgtermiņa farmakoterapijas programmā, kur ar pacientiem strādājam ilgi, gadiem. Šī pacientu grupa ir ļoti “smaga” un ar diezgan vājiem resursiem, tomēr psihologa iesaiste palīdz labāk strādāt ar viņiem. Šādu pašu modeli, programmu mēs varētu attīstīt arī alkohola atkarīgiem pacientiem ambulatorā līmenī un viņu radiniekiem, kas nepieciešams aprūpes kvalitātes uzlabošanai.

Gribētos, lai arī mazām komandām lauku reģionos un ambulatorā līmenī būtu pieejami psihologa pakalpojumi, kas integrēti ārstniecības procesā un – lai tie kaut daļēji būtu valsts apmaksāti. Gribētos, lai ārstēšanu īstenotu viena komanda, vienoti, nevis sašķelti, atdalīti, kad katrs ārstēšanas posms notiek citā vietā. Sadrumstalotība apgrūtina savstarpējo komunikāciju starp speciālistiem, jo neļauj mums labi saskatīt kopējo ainu, veidot introvīzijas un vienkārši pārrunāt problēmas, lai virzītos uz priekšu.

Ko varam darīt, lai plašāk integrētu psihologus ārstniecības vidē?

Attiecībā uz narkoloģiju un arī uz psihiatriju būtībā mēs spējam parādīt, ka mums nepieciešama psihodiagnostika kā objektīvs izmeklēšanas pakalpojums.

Latvijā ļoti lēni ieviešas praksē dažādi objektīvi darba, diagnostikas instrumenti, piemēram, aptaujas, kuras mēs varam izmantot, lai objektīvāk izvērtētu konstatēto. Psihodiagnostikas rezultātus izmanto arī citur, piemēram, Bāriņtiesā. Tas ļoti palīdz novērtēt situāciju. Pie tam centram jāveic arī dažādas citas funkcijas, kas neietilpst ārstēšanas procesā, piemēram, izvērtējums pirms dažādu atzinumu saņemšanas gan darbam, gan autovadīšanai, gan ieroču nēsāšanai, kur tāpat nepieciešama psihologa līdzdalība.

Tas būtu pirmais solis, pamatlīmenis, kas ļautu mums strādāt ar objektīviem datiem, ne tikai anamnēzes apkopojumu. Ja psihologa pakalpojumi tiek izmantoti pamatlīmenī, tad daudz vieglāk šos pakalpojumus iespējams integrēt dažādās ārstēšanas programmās.

Kā redzat psihologu lomu veselības aprūpes vidē?

Tas ir jautājums par psihologa kompetenci un arī par pakalpojumu grozu, ko varam atļauties šodienas apstākļos, kad trūkst finansējuma. Pacientiem būtu jābūt iespējai saņemt psiholoģisko palīdzību.

Vai tas, ka onkoloģiskam pacientam vienkārši pasakām “Tev ir vēzis, ej mājās un dzīvo ar to”, ir pietiekami veselības aprūpes pakalpojuma sniegšanai? Varbūt tomēr pacientam ar onkoloģisku slimību ir iespēja krīzes gadījumā konsultēties ar psihologu? Pacientam politraumas gadījumā tiek ieguldīti milzīgi intensīvās terapijas un ķirurģijas resursi, bet tik pat svarīgi atveseļošanās procesā būtu rūpēties par pacienta psihisko veselību – šeit būtu jāiesaista psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs – atkarībā no nepieciešamības. Šādus piemērus var atrast jebkurā veselības aprūpes jomā.

Psihiatrija ir joma, kurā ir vislielākā nepieciešamība pēc psihologa konsultācijām, gan rehabilitācijas komandas darbā ar pacientu, gan veicot psiholoģisko izmeklēšanu. Šobrīd iespēja iesaistīt psihologu veselības aprūpē ir ierobežota, jo nav skaidrības par kompetencēm un vēl vairāk – par finansējumu. Diemžēl psihologi nav ārstniecības vai ārstniecības atbalsta personas, kas ierobežo iespēju piešķirt veselības vai klīniskajiem psihologiem finansējumu no veselības aprūpes budžeta.

Svarīgs ir arī jautājums par psiholoģisko palīdzību krīzes situācijā. Ir tendence vienkāršot – piedāvāt pārrunāt problēmas ar tuviniekiem vai ar draugiem, izgulēties un “gan jau pāries”, neuzskatot, ka nepieciešams speciālists psiholoģiskās palīdzības sniegšanai (psihologs vai ārsts). Kamēr ir šāda domāšana, nekas nemainīsies!

Kā būtu iespējams paplašināt psihologu pakalpojumus veselības aprūpes vidē nākotnē?

Es domāju, ka ir jāmainās attieksmei par psihologa darbu veselības aprūpē. Psihologa statusa jautājums veselības aprūpē jārisina paralēli ar jautājumiem par psihologa kompetencēm veselības aprūpē, medicīniskām tehnoloģijām, sertifikācijas un resertifikācijas procesu. Skaidrība šajos jautājumos būtu arguments, kāpēc būtu vairāk jāiekļauj veselības psihologus veselības aprūpē.

Psihologs ir salīdzinoši dārgs speciālists, bet veselības aprūpes, t.sk. psihiatrijas un narkoloģijas, jomas finansējums Latvijā ir ļoti ierobežots. Psihologi veselības aprūpes sistēmā nāk iekšā ar savam prasībām, kas ir ļoti normālas prasības, bet pārsniedz patreizējās budžeta iespējas.

Jāsaprot, jāizvērtē, kādus pakalpojumus psihologi var piedāvāt valsts apmaksāto pakalpojumu ietvaros un kādus varētu sniegt privātajā sektorā strādājošie. Kādi pakalpojumi būtu Veselības ministrijas, bet kādi – Labklājības ministrijas pārraudzībā. Būtu jādefinē pakalpojumu apjoms, ko varētu sniegt psihologu praksēs reģionos un – ko psihiatra praksēs, ko Ambulatorajos centros multiprofesionālā komandā un ko – stacionāros.

Katru gadu esmu prakses mentore psiholoģijas studentiem no vairākām augstskolām. Par RSU praktikantiem varu teikt, ka viņi atbildīgi izturas pret savu prakses darbu, jo zina, ka augstskolā supervīzijās vajadzēs detalizēti pārrunāt paveikto, arī pamatot savu rīcību. Viņi ir labi sagatavojušies, un viņiem ir skaidrs, kas jādara un ko varētu sagaidīt prakses laikā. Prieks ne vien par to, ka studentiem ir testi un aptaujas, ko izmantot izpētē prakses uzdevumu veikšanai, bet arī par to, ka prakses laikā no studentiem varu iegūt jaunas idejas un atziņas (studenti labi orientējas jaunākajās publikācijās), tādējādi viņi ienes inovācijas arī manā darbā. Labi, ka studenti nebaidās jautāt, ja kaut kas nav skaidrs, ir gatavi diskutēt. Vērojot studentus prakses laikā, rodas priekšstats, ka viņi ir gatavi specializēties dažādās jomās, jo viņiem ir dots stabils kompetences pamats. Īpaši laba ir viņu bioloģiski medicīniskā bāze, līdz ar to redzu, ka nākotnē šie studenti var specializēties arī darbam klīniskā vidē.

Kāds ir psihologa statuss ārstniecības vidē?

Ja pēkšņi atņemtu iespēju ārstniecībā darboties psihologiem, tad nevaru iedomāties, kā varētu norisināties rehabilitācijas un ārstniecības process. Psihologa darbs un psihologa atbalsts ārstniecības procesā ir vajadzīgs, par to nav šaubu. Tomēr pašlaik psihologi nav ne ārstniecības personas, ne ārstniecības atbalsta personas.

Kādas grūtības jūsuprāt izraisa šīs neskaidrās robežas sadarbībā ar citiem speciālistiem ārstniecības vidē?

Ārstniecības procesā ir iesaistītas ārstniecības personas, un uz šiem speciālistiem attiecas visi Ārstniecības likumā noteiktie ierobežojumi un prasības, piemēram, par pacientu datu aizsardzību, neizpaušanu. Bet, ja psihologa profesionālā darbība ārstniecībā nav reglamentēta, tad, pēc pašreizējās likumdošanas, nav īsti saprotams, vai uz viņiem attiecas šie pacientu datu aizsardzības noteikumi. Nav arī skaidri definētas kompetences psihologiem, kuri strādā ārstniecībā, nav īsti skaidrs, cik daudz no medicīnas vai cik daudz no diagnozes psihologam būtu jāzina. Protams, ja psihologs strādā komandā un, ja viņš ir viens no komandas locekļiem, tad ārsts vai kāda cita no ārstniecības personām var precizēt to, kas vajadzīgs, un lūgt psihologu konsultēt vai sniegt savu atzinumu. Iespējams, komandas darbā tas ir vieglāk.

Vai šobrīd atbalstāt psihologus, piemēram, lai viņi saņemtu pārraudzību, īpaši jaunos psihologus, kuri sākuši strādāt nesen?

Nacionālajā Rehabilitācijas centrā “Vaivari” atbalstām pārraudzību vai supervīzijas tādā ziņā, ka regulāri ļaujam psihologiem izmantot attaisnotu prombūtni supervīzijām, jo no mūsu puses ir svarīga psihologa darba kvalitāte, psihologa spēja sniegt nepieciešamo psiholoģisko atbalstu pacientiem. Tomēr būtu labi, ja normatīvajos aktos būtu skaidri atrunāts šis jautājums. Cerams, ka psihologu reģistra izveide un sertifikācija šos jautājumus jau tuvākajā nākotnē sakārtos!

Kāda ir jūsu nākotnes vīzija par psihologa integrāciju ārstniecības vidē?

Psihologa, kurš darbojas ārstniecībā, kvalitātes latiņai ir jābūt ārkārtīgi augstai, jo viņš strādā ar slimu cilvēku, un tas ir ļoti atbildīgs darbs! Tāpēc svarīga ir iepriekš iegūtā izglītība, nevar uzticēt pacientu nesagatavotam psihologam.

Ja runā par izglītību, tad studiju laikā prakse psihologiem ir jāorganizē reālā ārstniecības vidē. Studējošajiem ir jāpārliecinās, vai darbs ārstniecības iestādē ir tas, ko viņi grib un spēj darīt. Izvēloties darbu veselības aprūpē, ir jāapzinās, ka, piemēram, rakstot atzinumus, - būs jāizvērtē, vai pacients varēs vadīt automašīnu, vai viņš spēs strādāt tādu darbu, kas potenciāli ietver bīstamību citiem vai viņam pašam. Tāpēc ir svarīgi, lai psihologi būtu stipri arī šajā – izpētes – jomā, un viņiem būtu atbilstoši, ticami izpētes instrumenti, ar izveidotām normām, lai nebūtu daudzveidīgas interpretācijas iespējas.

Pagaidām man pietrūkst informācijas, ar ko pārraugi atšķirsies no sertificētiem psihologiem - kāds būs viņiem nepieciešamais izglītības vai kvalifikācijas līmenis. Šos jautājumus regulēs Ministru kabineta noteikumi, kuri pašlaik top, taču ir skaidrs, ka sertifikācijas eksāmenā tiem psihologiem, kuri pretendē uz sertifikātu klīniskajā un veselības psiholoģijā, tiem, kuriem pamatā ir plāno strādāt veselības aprūpē, vajadzētu iekļaut jautājumus par ārstniecību. Viņiem medicīna, protams, nav jāzina ārsta līmenī, bet, ja strādā šajā sistēmā, ir jābūt priekšstatam par dažādām patoloģiju grupām! Sagatavotībai vispārējos medicīniskos un ārstniecības jautājumos jābūt arī tāpēc, lai būtu vieglāk sadarboties ar citiem speciālistiem, lai psihologs ar viņiem runātu vienā valodā. Un ir jāizprot attiecības starp ārstniecības personām, jāzina jautājumi par medicīnas ētiku un deontoloģiju!