Infektoloģe Ludmila Vīksna: Imunitāte pēc vakcinācijas varētu būt astoņus mēnešus vai ilgāk, tāpat kā gripas potei

Latvijas pētnieku komandai ir pamats domāt, ka Covid-19 ir slimība ar tālejošām sekām un daļai pacientu draud ar invaliditāti, laikrakstā Diena intervijā Vīruss vairāk vai mazāk ar mums paliks visu mūžu žurnālistei Jolantai Plaukai stāsta infektoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras profesore Ludmila Vīksna, kura ir projekta Covid-19 infekcijas klīniskās, bioķīmiskās, imūnģenētiskās paradigmas, un to korelācija ar sociāli demogrāfiskiem, etioloģiskiem, patoģenētiskiem, diagnostiskiem, terapeitiski un prognostiski nozīmīgiem vadlīnijās iekļaujamajiem faktoriem vadītāja.

Kā jūs pati sargājaties no kovida?

Esmu vakcinējusies ar Pfizer/BioNTech ražotāja vakcīnu. Esmu vakcinējusies arī pret gripu, pneimokoka infekciju un dzelteno drudzi. Kādreiz teica, ka dzeltenā drudža vakcīna ir derīga uz 10 gadiem, pēc desmit gadiem konstatēja, ka tomēr der ilgākam laikam. Tagad secināts – dzeltenā drudža vakcīna aizsargā visu mūžu.

Bija blakusparādības pēc Covid-19 potes?

Nē, nebija. Blakusparādības ir vairāk jauniem cilvēkiem.

Jaunie neizturīgi?

(Smejas.) Nē, viņiem imunitāte ir aktīvāka, tāpēc. Daudzi par to bija izbrīnīti, bet vajag lasīt zāļu aprakstu, tur tas ir rakstīts!

Jūsu vadībā tikko ir noslēdzies apjomīgs pētījums par Covid-19 un tā radītajām sekām. Pastāstiet par to sīkāk!

Tas bija klīnisks pētījums, kurā tika iesaistīti 320 stacionāros esoši Covid-19 slimnieki no dažādām Latvijas slimnīcām, lielākoties no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas, un aptuveni 500 cilvēku, kas slimoja ar šo vai citām slimībām un nonāca pētījuma redzeslokā. Kopumā 800–900 cilvēku. Dažādu jomu pētījumus šīs valsts programmas ietvaros veica 55 kolēģi, galvenokārt ārsti, arī biologi no Biomedicīnas centra un zinātnieki no Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes, privātajām laboratorijām. Kopumā bija iesaistītas astoņas institūcijas.

Ar kādām problēmām saskārāties, veicot pētījumu?

Lielākā problēma, ar ko saskārās visi pētnieki, bija termiņš – seši mēneši pētniecībai ir ļoti maz. Ja nebūtu šāda spiediena, mēs pētījumu būtu veikuši ilgāku posmu. Problēma bija arī tā, ka Latvijā ilgu laiku bija maz pacientu. Nebija viegli arī iegūt informētu pacientu piekrišanas veidlapas – pacientiem bija detalizēti jāizstāsta par pētījumu, jādod laiks apdomāties, vēlreiz jāpārliecinās, ka cilvēks ir sapratis, kam viņš piekrīt, un tikai tad pacients šo veidlapu parakstīja vai neparakstīja. Iedomājieties, ja pacients ir ļoti smagā stāvoklī, pētniekam ir ētiska problēma iet aizsargtērpā pie cilvēka, kurš jau tāpat ir nobijies līdz nāvei, bakstīt ar zīmuli lapā un stāstīt, ko pētnieks no viņa grib. Liela problēma bija arī dažādi līgumi, ētikas atļaujas, kas aizņēma ilgu laiku. Ja valstij ir vajadzīgs šāds steidzams pētījums, ir jādod arī birokrātiskas atlaides.

Kādi ir galvenie secinājumi?

Pētījums sākās tajā posmā, kad vēl bija ārkārtīgi daudz nezināmā par Covid-19.

Nozīmīgākais noskaidrotais fakts – pacienti, kas ir pārslimojuši Covid-19, it īpašie tie, kas bija slimnīcā, laika posmā no trim līdz sešiem mēnešiem nebija pilnībā atveseļojušies. Viņiem ir diezgan daudz seku parādību, arī simptomi, kādi agrāk nav bijuši.

Tieši šajā pētījuma daļā izmantojām privātās laboratorijas, Rīgas 1. slimnīcu un Stradiņa slimnīcu, kur bija pieejami tādi radioloģiskie testi – magnētiskā rezonanse un specifiski, jauni testi –, ar kuriem varējām noteikt pacientu iekšējo orgānu stāvokli.

Tagad uz šīs informācijas bāzes pamata mēs veidojam dinamiskās novērošanas programmu, lai ārsti zina, ka Covid-19 pārslimojušos pacientus vajadzētu izmeklēt, lai savlaicīgi konstatētu patoloģijas un problēmas, kuras šos pacientus ir skārušas vai var skart.

Mums šķiet, ka daļa šo pacientu varētu kļūt par invalīdiem, jo, ja viņiem izveidosies neatgriezeniskas fibrozes audos, kas nozīmē, ka īstās, darbīgās šūnas aizvieto saistaudi, tad tas praktiski ir neatgriezeniski, un veselības aprūpes sistēmai varētu rasties nopietna problēma un slogs. Šobrīd projekts ir pagarināts, jo projekta sākuma posmā pacientu skaits bija nepietiekams, bet novembrī, decembrī – liels. Tagad intensīvi analizējam datus, lai sniegtu priekšlikumus rīcībai veselības aprūpē.

Kā izpaužas šī invaliditāte?

Invaliditāte nav tikai kustību ierobežojumi, bet jebkuras orgānu sistēmas bojājumi, kas ierobežo tās funkcijas. Šobrīd vislielākais risks ir plaušu veselībai – ja tur izveidojas fibroze, cilvēks fiziski vairs nevar paelpot.

Bet kopumā ir četras pamatgrupas, kurām jūtamas sekas. Viena ir jau pieminētās plaušas, otra pacientu grupa ir ar izmaiņām aknās, trešā – ar izmaiņām nieru funkcijās, ceturtā – pacienti ar neiroloģiskām un mentāla rakstura izmaiņām.

Protams, ir arī citi bojājumi, bet retāk.

Vai pareizi saprotu – cilvēkam, kam pirms tam nieres vai aknas funkcionēja labi, pēc slimošanas ar Covid-19 šie orgāni ir bojāti uz mūžu?

Pagaidām varam pateikt tikai to, ka ir bojāti, bet, vai uz mūžu, vēl nezinām.

Mūs uztrauc tas, ka pārslimojušajiem pacientiem attīstās tādi simptomi, kādi nav bijuši nedz pirms Covid-19, ne slimošanas laikā. Piemēram, pacientam Covid-19 slimošanas laikā nebija galvassāpju, reiboņu un atmiņa bija laba, bet pēc pārslimošanas šie simptomi parādās.

Tagad arī zinātniskajā literatūrā par šo problēmu ļoti daudz raksta, un tas liek šo situāciju analizēt detalizētāk.

Vai sekas pēc Covid-19 ietekmē darbaspējas?

Jā, reizēm tā ir. Pacienti paši norāda, ka viņi nevar pilnvērtīgi kādu laiku strādāt. Turklāt gan fiziska, gan garīga darba darītāji. Piemēram, galvassāpes ir tādas, ka nevar galvu no spilvena pacelt. Mūsu novērotajiem pacientiem situācija ir uzlabojusies, bet trīs četrus mēnešus darbnespēja saglabājas. Vēl nav pagājis pietiekami ilgs laiks, lai pateiktu, kuriem cilvēkiem šī problēma paliks uz mūžu. 

Vai sekas ir izteiktas un ilgstošas cilvēkiem, kam slimības gaita bijusi ļoti smaga, vai tas atkarīgs no dzimuma vai vecuma?

Šis ir pētniecības objekts, dati vēl tiek apkopoti, bet pagaidām šādas tendences neiezīmējas. Taču tas, ko varam secināt tagad, ir, ka slimības smagumam ir saistība ar vecumu, bet, piemēram, gados vecākiem cilvēkiem ar hronisku nieru slimību prognoze izrādījās sliktāka nekā pacientiem bez tās. Diemžēl šie cilvēki biežāk nomirst. Tas nozīmē, ka šos pacientus vajadzētu brīdināt, ka pie ārsta jāgriežas ātrāk nekā parastos apstākļos.

Ja jums būtu jāvizualizē visu infekcijas slimību nogrieznis, kurā vietā, ņemot vērā slimības norisi un tās radītās sekas, varētu iezīmēt Covid-19?

SARS-Cov-2 ir viena no šobrīd izplatītākajām infekcijām, ne velti tā nosaukta par pandēmisku. Bet, bez šaubām, pasaulē ir slimības, kurās mirstība ir daudz lielāka, piemēram, meningokoka infekcija, kur desmitiem procentu nomirst no saslimušajiem, vai trakumsērga, kas ir letāla gandrīz 100 % gadījumu, bet tās izplatība nav liela, vai poliomielīts, pēc kura izslimošanas bieži iestājas invaliditāte. Šādā veidā, kā jūs to prasāt, būtu diezgan grūti infekcijas slimības sarindot, jo, no vienas puses, varētu teikt, ka visbīstamākā slimība ir trakumsērga, jo no tās gandrīz visi nomirst, bet, no otra spuses, tā ir tik reta, ka nav par to vērts runāt sabiedrības veselības kontekstā.

Un pret to ir pote...

Pievēršoties potes jautājumam, pirmajā pētniecības etapā Covid-19 daudz vairāk līdzību bija ar gripu, bet tā sauktajā otrajā vilnī, kas patiesībā ir normāla vīrusa cirkulācija, parādījās daudz vairāk atšķirīgu simptomu: ožas un garšas traucējumi, galvassāpes un neiroloģiskā simptomātika.

Kādi vēl pieņēmumi pētījuma laikā tika apgāzti, ņemot vērā sākotnējos pieļāvumus par Covid-19?

Bija viens mirklis, kad zinātniskajā literatūrā rakstīja, ka bērni slimo daudz un viegli. Mūsu pētījuma sadaļā, ko veica pediatri, bija hipotēze, ka bērniem, kuriem ir citas hroniskas slimības un kuri tātad biežāk apmeklē veselības aprūpes iestādes, antivielām pret SARS-Cov-2 vajadzētu būtu daudziem un pietiekamos titros, jo šķita, ka šo bērnu saskarsme ar inficētajiem būs liela. Tas nozīmētu, ka viņi būs pasargāti. Taču izrādījās, ka tā nemaz nav! Tika apsekoti aptuveni 300 bērniņu, un antivielas ir mazāk nekā 2 % bērnu. Tā bija negaidīta atziņa.

Ko tas nozīmē?

Ir divi iespējamie varianti – vai nu viņi nav bijuši kontaktā ar infekciju, vai viņiem pēc kontakta neizstrādājas antivielas pret vīrusu. Pateikt, kā ir pa īstam, šobrīd vēl nevaram. Tas, ko varam droši pateikt, – šiem bērniem antivielu nav praktiski nevienam. Tāpat gribas pieminēt pieļāvumu, ka infekcija ir aerogēna, bet vīruss ir atrodams arī ārpus elpceļiem citos biomateriālos – urīnā, fēcēs. Mums likās, ka ierosinātājs tik ilgi zarnu traktā un fekālijās nesaglabāsies, bet pētnieku grupa pierādīja, ka fēcēs vīruss var saglabāties mēnešiem ilgi. Nevar vēl pateikt, cik tas ir agresīvs un infekciozs. Tas arī bija negaidīts atklājums, kas mazliet sasaucas ar citiem šīs programmas pētījumiem par notekūdeņos atrodamā vīrusa koncentrācijas palielināšanos pirms saslimstības pieauguma.

Vēl mūsu pētnieku grupa konstatēja, ka pēc pārslimošanas ar Covid-19 manifestējas tādi simptomi, ko saucam par hronisko noguruma slimību – tā ir specifiska patoloģiju grupa, kuras pamatā parasti ir herpesvīrusu infekcija.

Tas, ka daļai slimnieku pēc pārslimošanas ar kovidu citi vīrusi, kas ir atbildīgi par hronisko noguruma slimību, parādās vairāk un aktīvāk, nozīmē, ka centrālā nervu sistēma negaidīti izvirzās visas klīniskās ainas priekšplānā, ja salīdzinām ar citām akūtām respiratorajām slimībām.

Ja fēcēs vīrusa klātbūtne uzrādās ilgāk nekā elpceļu iztriepēs, vai tas nozīmē, ka cilvēks patiesībā ir infekciozs ilgāku laiku, nekā šobrīd pieņemts – 14 vai 28 dienas? 

Jā, teorētiski tas ir iespējams, bet fēces sabiedrību apdraud mazāk nekā respiratora slimības izplatība. Lai inficētos ar fēcēm, ir vajadzīgi citi, specifiski apstākļi.

Vai būtu jāmaina testēšanas metode?

Nē, jo vīruss nekontrolēti ārējā vidē izplatās no elpceļiem, no fēcēm – kontrolēti.

Cik ilgi pēc Covid-19 izslimošanas cilvēka organismā saglabājas antivielas?

Mūsu apsekoto pacientu dati ir ļoti atšķirīgi. Ir tādi, kuriem antivielu daudzums ir minimāls, ir tādi, kuriem to vispār nav, un ir tādi, kuriem ir pietiekami labs līmenis. Tomēr bažas rada tas, ka antivielu daudzums ir nepietiekams vai mazs daudziem pacientiem.

Ciparus es nesaku, jo metode antivielu noteikšanai dažādās laboratorijās ir atšķirīga, un šie dati nav salīdzināmi.

Vai tādā gadījumā vispār varam runāt par pūļa imunitāti, ja pēc laika atkal var saslimt ar šo slimību?

Jā, tā varētu būt, jo šobrīd izskatās, ka imunitāte pēc pārslimošanas nebūs noturīga. Vēl gan ir nepieciešams laiks, lai izdarītu galīgos secinājumus.

Ceram uz vakcināciju. Arī starptautiskajās publikācijās pētnieki, kas varējuši izpētīt daudz vairāk cilvēku, raksta – izskatās, ka pēc vakcinācijas imunitāte būs spriegāka. Vakcīnu ražotāju kompānijas un zāļu komisijas, kurām ir pietiekams pētījumu daudzums, tagad norāda, ka imunitāte (pietiekams antivielu daudzums) varētu būt astoņus mēnešus vai ilgāk, varbūt līdz gadam.

Laiks rādīs, vai ilgāk. Arī gripas potei imunitāte ir līdz gadam.

Tātad ar vienu poti šo slimību pieveikt nevarēs? Covid-19 pote būs nepieciešama katru gadu uz Ziemassvētkiem visai pasaulei?

Tas nav izslēgts. Tā var būt. No epidemioloģiskā viedokļa vīruss ienāca cilvēku sabiedrībā, kur imunitātes pret to praktiski nebija.

Domāju, ka vīruss vairāk vai mazāk ar mums paliks visu mūžu, taču visā pasaulē cilvēkiem lēnām saveidosies antivielas pret to, un pasaule būs mazāk jutīga pret šo vīrusu. Vīrusa izplatība bremzēsies, un tā nebūs iespējama kā tagad – sprādzienveidā.

Zāļu ražotāji vēl paši tagad nezina, cik ilga būs Covid-19 vakcīnas iedarbība. Ir jāpaiet laikam.

Kādai informācijai jābūt, lai pateiktu, ka pote pret Covid-19 ir jāiekļauj obligātajā vakcinācijas kalendārā?

Tādas rekomendācijas parasti sagatavo epidemiologi. Bērniem neviena Covid-19 vakcīna pagaidām nav piemērota, tas prasa laiku, jo ar bērniem jābūt ļoti uzmanīgiem, it īpaši vakcīnu drošuma pārbaudēs.

Domāju, ka ar šo infekciju būs līdzīgi kā ar gripu – būs ieteicams potēties katru gadu, jo īpaši riska grupām, hroniskajiem slimniekiem, varbūt grūtniecēm utt.

Vai šai vakcīnai būtu jābūt obligātai?

Es esmu starp tiem, kas uzskata, ka mediķiem būtu obligāti jāvakcinējas pret gripu un tagad arī pret Covid-19. Arī skolotājiem būtu jāvakcinējas obligāti. Skolotājs un ārsts nedrīkst apdraudēt savus skolēnus un pacientus, kas tādā gadījumā būtu nevainīgi upuri!

Pēc cik ilga laika ir ieteicams potēties cilvēkam, kas pārslimojis Covid-19?

Dažādām vakcīnām – dažādi. Pfizer vakcīnai, kuru saņēma lielākā daļa slimnīcas ārstu, to ieteicams darīt ne agrāk kā četras nedēļas pēc tam, kad visi simptomi ir izzuduši un/ vai pacients izrakstīts no slimnīcas vai darbnespējas. Agrāk nevajadzētu, jo ir liela varbūtība, ka cilvēkam ir antivielas. Savukārt bērnus nepotē, jo nav pietiekamu datu, ka bērnu vakcinācija būtu absolūti droša. Arī AstraZeneca vakcīnu nevis nedrīkstēja potēt veciem cilvēkiem, bet nebija pietiekams datu daudzums pētījumā iekļauts, lai pateiktu, ka var. Tagad ir pietiekami daudz datu un ir atzinums, ka vecus cilvēkus ar AstraZeneca var potēt.

Kaķi un tīģeri arī būs jāvakcinē?

Slimība ir aptuveni vienam tīģerim un diviem kaķiem. Suņus un kaķus pret koronavīrusiem vakcinē jau sen, ir vismaz 14 vakcīnu. Viņiem šī slimība noris savādāk, dzīvnieku vidē tā ir zināma.

Arī cilvēkiem iepriekš ir bijuši koronavīrusi, bet tie bija citādi nekā Covid-19 ierosinošais.

Kuras pētījumā gūtās atziņas maina ārstu ikdienu?

Ārstos mainījās stereotipi par infekcijas slimībām. Iepriekš tās noritēja diezgan viegli, bija vakcīnas un medikamenti, un visi tās uzskatīja par ne sevišķi nozīmīgu problēmu, ar ko labi tiekam galā. Tagad infekcijas iznāk skatuves priekšplānā un dzied solo.

Visai mūsu komandai ir pamats domāt, ka Covid-19 būs ar tālejošām sekām, līdzīgi kā HIV, C hepatīts un Laimas slimība. Nebūs tā – slimība bija, izbija, un aizmirstam. Ar šo slimību būs jāsadzīvo, un rūgti augļi būs jāplūc diezgan ilgi. Veselības aprūpei tas būs liels slogs.

Būs vajadzīga dinamiska novērošana, lai pārslimojušie pacienti varētu nākt pie speciālistiem uz konsultācijām. Mēs šo problēmu aktualizējām jau pirms vairākiem mēnešiem, un šobrīd kopā ar Latvijas Ārstu biedrību un Veselības ministrijas speciālistiem strādājam pie dinamiskās novērošanas projekta.

Vakcīna ir viens glābiņš, bet vai ir nepieciešamas savādākas zāles pret Covid-19?

Par zālēm līdz šim ir bijusi pretrunīga informācija. Piemēram, Pasaules Veselības organizācija vairākas reizes ir mainījusi viedokli par remdesivīru, ar ko Latvijā ārstējam pacientus un kas, mūsuprāt, palīdz saīsināt slimības ilgumu, ātrāk mazina temperatūru un ir pietiekami efektīvs. Nesaprašana bija arī par daudzām ieteiktajām un atsauktajām antiparazitārajām zālēm. Tomēr tādu efektīvu zāļu kā gripai pagaidām nav. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šobrīd ārstējam pacientus labāk nekā pavasarī, jo zinām, ka sākumā nav jāstimulē imūnā sistēma, tāpēc viens no pamatmedikamentiem, par kura lietderīgumu šaubu šobrīd nav, ir deksametazons. Tagad pilnīgi skaidri zinām, ka vairāk jāseko līdzi skābekļa piesātinājumam un pacientam jādod papildu skābeklis. Ja pacienti skābekli varētu saņemt mājās, puse slimnieku negulētu slimnīcā. Tā ir nopietna terapija, mūsu slimnīcas ļoti ātri tehniski pārorientējās uz skābekļa pievadi, un rezultāti ir labi – cilvēki pie mums salīdzinoši maz mirst.

Tad zāļu skapītī zāles pret Covid-19 ielikt nevarēsim…

Nē, tā kā gripai nevarēsiet pagaidām, bet, ziniet, gripu pēta kopš 1930. gada. Arī C hepatītam ilgi mocījāmies ar dažādiem pusefektīviem medikamentiem, tagad ir labas zāles.

Protams, būtu labi, ja izveidotu zāles tieši pret Covid-19, kas to iznīcinātu vai neļautu strauji vairoties. Es ceru, ka tā nav tāla nākotne."

Avots: Diena.lv