RSU 2. kursa biznesa studente Elīza Marta Stangaine: pie vakcinācijas kabineta rindā būšu pirmā
Kas jums katram šajā ārkārtas situācijā ar daudzajiem ierobežojumiem visvairāk pietrūkst? Daudzi atbildot min iespēju iet uz kafejnīcu, kino, koncertiem. Arī Elīzai Martai, kura 2. kursā Eiropas studiju fakultātē apgūst starptautisko biznesu un ilgtspējīgu ekonomiku, trūkst draugu un iespējas ar studiju biedriem satikties RSU kafejnīcā, un arī viņa ir nogurusi no attālinātajām studijām. Bet vēl viņai kā īstenai latvietei ļoti gribētos doties pie vecmāmiņas, atkal braukt uz kapusvētkiem un satikt tur visus radus.
Kā tu jūties šajā laikā, un kāds ir noskaņojums, turpinot studijas attālināti?
Kad šis viss sākās, biju ļoti priecīga, jo nebija vairs nepieciešamības agri celties, lai paspētu uz lekciju plkst. 8.15. Pavasarī uz attālinātajām studijām raudzījos kā uz lielu atvieglojumu, bet oktobrī tas jau bija liels nogurums. Pavisam vienkārši – gribēju arī satikties ar grupas biedriem un pasēdēt kafejnīcā. Kad izsludināja otro ārkārtas situāciju, kļuva vēl grūtāk, sākās gandrīz vai izmisums, jo, salīdzinot ar pavasari, nebija vairs mērķa, uz ko tiekties. Ir ārkārtas situācija, bet mēs nezinām, cik ilgi. Man pat dators ir noguris, jo reizēm tās Zoom saites vienkārši vairs never vaļā.
Vakcinācija dotu mums iespēju atgriezties pie studijām klātienē. Ko tu domā par vakcināciju, un kāds noskaņojums valda tavu studiju biedru vidū?
Es ļoti gribu vakcinēties, jo tas dod cerību par atgriešanos. Kad sāks vakcinēt sociālo zinātņu studentus, es būšu pirmajās rindās.
Ir dzirdēts citu studentu viedoklis, ka labāk nogaidīt, lai redzētu, kā būs citiem, – ir tādi, kas baidās no blaknēm. To jauniešu vidū, kas ir tālāk no medicīnas nozares, cirkulē arī jautājums: "Hei, kā tieši gada laikā var radīt vakcīnu?" Tās ir bailes, kas viņus vada. Tā kā esam kara apstākļos, tikai nekarojam cilvēks pret cilvēku, bet cilvēki pret vīrusu, bailes pastāv fonā, visiem jācīnās par izdzīvošanu, bet šāda attieksme pret vakcīnu ir šo pamata baiļu izpausme.
Gaidu vakcināciju un, lai cik tas smieklīgi izklausītos, domāju, ka beidzot varēšu doties pie vecmāmiņas, atkal braukt uz kapusvētkiem, satikt tur visus radus un darīt to ar mierīgu prātu, ka es viņus neapdraudu.
Sociālā atbildība ir liels faktors, bet mana motivācija vakcinēties ir daudzu faktoru kopums – gribas prom no tā, kur šobrīd atrodamies.
Esmu jau pieteikusies vakcīnai. Izdarīju to pirmajās 30 sekundēs pēc e-pasta saņemšanas. Gribētu pateikt pārējiem saviem studiju biedriem – kaut ko lielu bieži var panākt, pirmo soli sperot daudziem kopā. Atgriezties dzīvē mēs varam, izmantojot iespējas, kas mums tiek piedāvātas.
