Projekta vidusposma pārdomas
2021. gada marts iezīmē mana projekta otrās puses sākumu. Puse no projekta laika ir aizvadīta, un liela daļa no šā perioda ir pagājusi pandēmijas zīmē – ar visiem krīzes nestajiem ierobežojumiem, mainītajiem plāniem un vēl joprojām brīžiem neskaidrajām nākotnes aktivitātēm.
Par to bieži aizdomājos, gatavojot projekta vidusposma atskaiti. Pat “normālos” apstākļos katrā pētījumā laika gaitā rodas izmaiņas – dažādu iemeslu dēļ rodas jaunas idejas, tiek mainīti pētniecības virzieni, veidotas jaunas sadarbības un tamlīdzīgi. Ir nedaudz savādi pētniekiem pieprasīt striktu turēšanos pie pētniecības plāna, kas izstrādāts pat, iespējams, vairāk kā gadu pirms pētījuma sākuma. (Piemēram, es pati iesniedzu projekta pieteikumu 2018. gada pavasarī, bet sāku pētījumu 2019. gada rudenī.) Kurš gan, rakstot pieteikumu, var līdz galam paredzēt, ko darīs, teiksim, projekta 24. mēnesī? Striktā pieeja pieteikumu plānošanai – un līdz ar to arī atskaišu sagatavošanai – īpaši izgaismojas šajā pandēmijas laikā, kad ir skaidrs, ka daudziem pētniekiem ir atkrituši mobilitātes braucieni, neizdodas veikt pirmspandēmijas laikā ieplānotās pētnieciskās darbības, un galu galā kopumā valda neziņa par to, kas un kā notiks tālāk ne tikai ar pētniecības projektu, bet daudzām citām dzīves sastāvdaļām.
Šis ir laiks, kad nudien der atcerēties, ka pētnieki, kas daudzu finansētāju un pārraugošo institūciju izpratnē (un principā mūsdienu zināšanu radīšanas režīmā) tiek tverts tikai kā viegli transplantējams darbaspēks, ir arī cilvēki. Un kā cilvēkiem pētniekiem ir, piemēram, arī aprūpes pienākumi, kas pandēmijas un dažādu ierobežojumu apstākļos – kaut vai attālināto mācību vai bērnu un jauniešu mentālās veselības problēmu kontekstā – daudzkārt palielinās. Turklāt, kā jau norādījuši vairāki pētījumi kopš COVID-19 pandēmijas sākuma, šī krīze īpaši smagi skar pētnieces sievietes – īpaši tās, kurām ir bērni un ar tiem saistītie aprūpes pienākumi. Latvijā, šķiet, par to publiski runā salīdzinoši maz – lielākā daļa sāpju izskan neformālās kolēģu un draugu saziņas reizēs. Taču kārtējo gribas teikt, ka pandēmija ne tik daudz ir radījusi jaunus izaicinājumus, bet gan izgaismo jau esošās sistēmiskās nepilnības un problēmas – arī pētnieku dažādo pienākumu salāgošanas kontekstā. Diez vai kāds no pētniekiem, pirms gadiem rakstot projektu pietiekumus, iedomājās par globālu pandēmiju kā riska faktoru, kas varētu pamatīgi izsist pētījumu no sliedēm...
Sociālie zinātnieki ir diezgan daudz rakstījuši par to, ka mūsdienu uzsvars uz pētnieku starptautisko mobilitāti (globālā mērogā) priekšplānā izvirza noteikta veida indivīdu, tas ir, cilvēku, kas ir brīvs kā putns un gatavs jebkurā brīdī sekot darbam, lai uz kuru pasaules valsti vai pilsētu tas aizvestu. Tie ir salīdzinoši jauni cilvēki, kam nav aprūpes un atbildības saišu ar citiem – partneriem, bērniem, vecākiem vai citiem tuviniekiem. Latvijas pēcdoktorantūras programma lielā mērā šo uzstādījumu ir pārņēmusi, ņemot vērā arī vietējo kontekstu un, jā, nenoliedzami arī nepieciešamību Latvijas pētniekiem plašāk un dziļāk iepeldēt starptautiskajos zinātnes ūdeņos. Tā nu katrā pēcdoktorantūras pieteikumu kārtā ir bijis iezīmēts noteikts skaits mēnešu, kas jāpavada mobilitātē ārvalstu pētniecības institūciju. Un, nudien, tā nenoliedzami ir iespēja pētniekiem koncentrēties uz savu pētījumu, apgūt citu pētniecības centru pieredzi, veidot kontaktus turpmākai sadarbībai utt. Tajā pašā laikā pētniekiem, kuriem bija un ir rūpju pienākumi, jādomā par to, kas notiks ar aprūpes attiecībām viņu prombūtnes laikā. Vai, piemēram, bērni dosies līdzi mobilitātes braucienos? Ja dosies un bērni ir jau skolēni, kas notiks ar viņu skolas gaitām? Vai braucieni tiks plānoti laikā, kad bērniem ir skolas brīvlaiks? Vai bērni tiks uzticēti partneriem un vecvecākiem? Šie ir tikai daži jautājumi, par kuriem pētniekiem ar aprūpes atbildībām bija un ir jādomā, gatavojot, plānojot un realizējot pētniecības pieteikumus jebkurā gadījumā, taču kas notiek ar rūpīgi kaltajiem plāniem pandēmijas laikā, kas atcēlis un pārcēlis daudz ko, bet ne strikto pētniecības plāna izpildes režīmu?
Par šiem jautājumiem ik pa brīdim aizdomājos, jo arī man, rakstot pētniecības plānu, bija glīti ieplānoti vairāki mobilitātes braucieni, ko pandēmija diemžēl ir aprāvusi. Galvenokārt šis aprāvums ir noticis dažādu ceļošanas liegumu dēļ, kā arī tādēļ, ka vietās, kur tiku plānojusi doties – Japānā un Melnkalnē – klātienes aktivitāšu skaits ir ierobežots. Taču vēl viens faktors, kas nenoliedzami ir ietekmējis to, ka savus mobilitātes braucienus pagaidām esmu atlikusi, ir atbildības sajūta par bērnu, viņas veselību un labsajūtu.
Nedomāju, ka šajās pārdomās un dilemmā esmu viena, tāpēc nudien labprāt uzzinātu arī citu pētnieku, kas šobrīd varbūt atrodas līdzīgā situācijā, pieredzi. Taču šī, protams, ir pieeja, kas meklē individualizētus risinājumus dažādu pienākumu salāgošanai. Līdzās šīm personīgajām pārdomām gribu atkal vērst uzmanību uz sistēmisko pieeju, kas jau sākotnēji nostāda noteiktas pētnieku grupas sarežģītākā pozīcijā nekā citas un kas īpaši izgaismojas pandēmijas laikā.
