Cilvēks bez izglītības ir kā aka bez ūdens

"Studijas katrā tās posmā man ir devušas ko noderīgu visai dzīvei, proti, bakalaura studijās ieguvu pamatzināšanas, interesi par noteiktām tēmām un draugus, maģistrantūrā attīstīju profesionalitāti un sapratu, ka izglītība ir labākā investīcija nākotnē. Savukārt doktorantūra deva iespēju radoši darboties zinātnē," saka Santa Bormane.

Ir jaunieši, kuri šaubās, vai vispār ir vērts studēt. Kāpēc jūs savulaik izlēmāt par labu studēšanai?

Jau vidusskolā skaidri zināju, ka gribu studēt augstskolā. Toreiz man, tāpat kā vienaudžiem, īsti nebija ideju par studiju virzienu. Tā kā vidējo profesionālo izglītību mācījos programmā Iestāžu darba organizācija un vadība un pēc prakses paralēli mācībām turpināju strādāt tajā pašā uzņēmumā, skaidri redzēju sevi darbā kādā birojā. Interesēja pārvaldība, procesu organizēšana, darbs ar dokumentiem u. tml. Tāpēc nolēmu studēt vadības zinības. Paralēli strādājot un studējot vadības zinību bakalaura studiju programmā, bija vairākas priekšrocības: iespēja teorētiskās zināšanas uzreiz lietot praksē un gūt pieredzi, skatoties un mācoties no kolēģiem. Beidzot studijas, ieguvu augstāko izglītību un darba pieredzi, kam tolaik bija liela nozīme darba tirgū.

Kāpēc pēc tam nolēmāt turpināt studijas maģistrantūrā?

Studēt maģistrantūrā izlēmu, pateicoties kolēģiem. Redzēju, ka liela daļa biroja darbinieku paralēli darbam mācās: cits studēja, lai iegūtu otru augstāko izglītību, cits turpināja iesākto ceļu, padziļinot zināšanas savā jomā, ar ko visciešāk bija saistīti tiešie darba pienākumi.

Redzēju, kā tie, kuri mērķtiecīgi savienoja darbu, mājas soli, rūpes par bērniem un studijas, to darīja ar lielu sparu un entuziasmu. Iespējams, tā bija sakritība, bet tieši šie cilvēki ieņēma salīdzinoši augstus amatus konkrētajā organizācijā. Toreiz nodomāju, ka laikam jau neviens no darba nav nomiris. Un, kā saka, jo vairāk dari, jo vairāk paspēj izdarīt!

Turklāt gribēju turpināt studijas uzreiz pēc bakalaura studijām, netaisot pauzi. Ja reiz esi pieradis tādam ritmam un slodzei, kad jāsavieno darbs ar studijām, tad tas jāturpina! Tikko organismam iedod atslodzi, tā ir grūti atsākt – līdzīgi ir sportā vai tad, kad atgriezies darbā pēc laiska atvaļinājuma. (Smaida.)

Bakalaura studijas man bija neklātienē, toreiz tie bija 4,5 gadi katru nedēļas nogali. Tomēr man bija sava sistēma, kad pēc darba mācos, kad atpūšos, kad tiek atvēlēts laiks draugiem un hobijiem. Bija arī motivācijas sistēma, piemēram, pēc labi nokārtota pārbaudījuma vienmēr atļāvos sevi palutināt ar ko īpašu – koncerta apmeklējumu, tikšanos ar draugiem u. tml.

Sapratu – ja vairāk nekā puse no kopējā studēšanas ceļa ir noieti un līdz maģistra grādam atlikuši vairs tikai divi gadi, no kuriem 1,5 ir studijas un pēc tam secīgi maģistra darba izstrāde, lēmumu pieņēmu bez kavēšanās un ar pārliecību. 

Kāpēc izvēlējāties tieši mārketinga studiju programmu?

Studēt maģistrantūrā bija daudz vienkāršāk. Es jau zināju, ko nozīmē sesija, kopsavilkums, eksāmens, prezentācija, referāts, darbs grupā u. c., proti, apzinājos, cik ilgu laiku, spēku un resursus tas prasa. Līdz ar to arī stress, kā visu savienot, bija daudz mazāks. Praktiski nebija. Tu jau rēķinies un zini, kā būs, ieplāno un saproti savas spējas un iespējas.

Jā, izvēlējos studēt mārketinga vadīšanu, kaut pati no vārda "mārketings" toreiz baidījos. Īsti neizpratu. Nebija pieredzes. Lēmumu studēt tieši šajā programmā pieņēmu tāpēc, ka sapratu: zināšanas nepārtraukti ir jāpapildina, redzesloks jāpaplašina.

No kolēģiem, kas strādāja mārketinga daļā, tiesa gan, jau citā darbā, redzēju, kā viņi sapulcēs "pārdod" viedokli, argumentē, prot pārliecināt. Visvairāk biju pārsteigta par to, kā mārketinga speciālisti modelēja nākotnes situācijas, prognozēja scenārijus.

Tas man likās interesanti. Tāpēc turpināju studēt sociālās zinātnes, proti, vadības zinības, mārketinga vadīšanu. Absolvēju ar tā saukto sarkano jeb izcilnieka diplomu.

Jūs pie maģistra grāda neapstājāties. Zinu, ka esat pabeigusi arī doktorantūru…

Maģistra studiju noslēgumā toreizējais katedras vadītājs mani uzaicināja studēt doktorantūrā. Pirmajā brīdī nodomāju, ka tas īsti nav man. Nebija pārliecības, vai spēšu. Kā vienmēr, šķita, ka trūkst laika. Tomēr arī citi mācībspēki skubināja, līdz ar to nolēmu, ka pamēģināšu, bet ar vienu nosacījumu: ja iestāšos un man nesanāks, nepārmetīšu sev, ka nenogāju iesākto ceļu līdz galam, bet izdarīšu visu, ko spēju. Šīs vērtības vienmēr man ir bijušas svarīgas – būt godīgai pret sevi, izdarīt visu, kas manos spēkos, un darīt godprātīgi, kā arī pabeigt iesākto. Tas palīdzējis ne tikai studijās, bet arī darba vidē.

Pirmajos gados doktorantūrā bija grūti. Nebija pārliecības ne par tēmu, ne pētāmo problēmu. Pieejamās literatūras par konkrēto tēmu bija maz. Nezināšanas un pētniecības pieredzes trūkuma dēļ daudz laika tērēju nebūtiskiem sīkumiem. Likās, ka nepabeigšu. Taču katru gadu sev teicu: "Pamēģināšu vēl vienu gadu. Tad metīšu mieru." Ar katru gadu arvien vairāk palika žēl ieguldītā laika, paskatoties uz pārlasīto informācijas apjomu (dažādām izdrukām un materiāliem mājās uz rakstāmgalda) un domājot par savām pirmajām publikācijām, arī finansiālo ieguldījumu konferencēs.

Pateicoties atbalsta komandai – darba vadītājiem un pārējiem profesoriem, kas konsultēja, dalījās pieredzē, – sasniedzu mērķi. Sadarbība bija lieliska, esmu pateicīga par to!

Protams, bija lūzuma punkti, – kad doktorantūru gandrīz esi pabeidzis, dažas publikācijas uzrakstījis, tad rodas sajūta, ka viss ir pateikts. Tukšums… Žēl pamest, ideju nav, nogurums, darbs un karjera prasa enerģiju un ieguldījumu… Bija iespēja paņemt akadēmisko gadu, ko izmantoju. Taču ne jau, lai atpūstos! To gan es zināju un redzēju no citiem kolēģiem doktorantūrā, kas bija ņēmuši atvaļinājumu, ka viņi attālinājās no tēmas un darāmā jeb pētniecības procesa, viņiem bija grūti atkal pieķerties un atsākt no jauna, lielākoties šie studiju biedri neatgriezās un studijas pārtrauca.

Negribēju riskēt! Tāpēc akadēmiskā atvaļinājuma laikā cītīgi rakstīju publikācijas, apmeklēju konferences, strādāju pie disertācijas, lai, atgriežoties no tā, būtu taustāms rezultās.

Jo vairāk rakstīju, piedalījos konferencēs, strādāju pie pētījuma empīriskās daļas, jo kļuva interesantāk.

Domas par pārtraukšanu vairs nevarēja būt. Redzēju gaismu tuneļa galā, bija skaidrība, ko gribu redzēt rezultātā. Manī bija atgriezusies motivācija, interese un pat tāds kā neliels spīts. Proti, lai cik laikietilpīgi bija vairāku mēnešu garumā tehniski veidot tabulas, analizēt datus, zīmēt un pārzīmēt modeļus, kā arī meklēt sakarības, es to darīju, jo zināju, ka atpakaļceļa nav!

Pētniecības process kļuva tik saistošs un radošs, ka bieži vien aizmirsu elementāra cilvēka eksistencei nepieciešamās pamatvajadzības, piemēram, paēst vai pienācīgi izgulēties. (Smaida.)

Kaut arī doktorantūra ir pabeigta, turpinu strādāt akadēmiskajā vidē, vadu studiju kursus RSU Starptautiskā biznesa un ekonomikas katedrā, rakstu publikācijas. Pētniecība ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu.

Kāda pašlaik ir studiju vide un darba tirgus, raugoties no studenta skatupunkta? Vai un kas ir mainījes?

Redzam, ka studijas ļoti veiksmīgi var noritēt attālināti un studentiem studēšanas metodes kļuvušas citādākas. Students pats var kontrolēt un plānot savu laiku. Piemēram, videolekciju ieraksti ļauj apgūt tēmas jebkurā laikā un vietā. Individuālajam ieguldījumam ir nozīme, taču process ir kļuvis mobilāks. Tas ļauj vēl vienkāršāk savienot studijas ar darbu, ģimenes dzīvi un vaļaspriekiem.

Jaunajiem speciālistiem, startējot daba tirgū, vairs nav tik liela nozīme darba pieredzes ilgumam. Ekonomiskā situācija tik strauji mainās, ka lielāka nozīme tiek piešķirta darba ņēmēja spējai organizēt savu laiku, prast pielāgoties, būt mobilam.

Šajā ziņā jauniešiem ir lielākas priekšrocības. Kāpēc? Gadījuma darbu ekonomika maina tradicionālo darbaspēku. Mums jābūt gataviem jaunām variācijām starp pastāvīgu darbu un pilnīgu neatkarību. Proti, arvien vairāk "brīvo" speciālistu (aģentu) piedāvās savas prasmes un spējas vairākiem darba devējiem uz ierobežotu laiku. Viņi būs specializēti, ļoti organizēti, ar plašiem sakariem un spējīgi strādāt no jebkurienes un jebkad. Priekšrocība būs elastība.