RSU „Gada docētājs 2013” – Andris Sprūds

Šogad Rīgas Stradiņa universitātes Gada balvu nominācijā Gada docētājs saņēma Eiropas studiju fakultātes Politikas zinātnes katedras profesors Andris Sprūds. Liberālais dzīves izgaršotājs, kas ietekmē sabiedrības viedokli, ļaujas avantūrām un mūsdienu steigu dēvē par dzīves adrenalīnu. Profesors lepojas ar saviem studentiem un pats nebeidz izglītoties, jo dzīve taču ir mūžīga!

Lūdzu, raksturojiet sevi pāris teikumos!

Sevi raksturot ir grūti. [Domā.] Turklāt tas vienlaikus izsaka to, kas esi, un arī to, kāds vēlies būt. Raksturot sevi man ļautu paruna, kas izlasāma manā Facebook kopš Oksfordas laika: „Dzīvot tā, it kā dzīve beigtos rītdien, bet studēt tā, it kā tu dzīvotu mūžīgi.”

Kuras ir trīs svarīgākās lietas, kas līdz šim paveiktas?

Ja ņemam par pamatu trīs klasiskās lietas – vīrietim esot jāizaudzina dēls, jāiestāda koks un jāuzbūvē māja, tad dēlu līdz galam neesmu izaudzinājis, jo viņam ir tikai septiņi gadi. Tas ir svarīgākais manas dzīves elements. Es redzu personības izaugsmi, kā viņš mainās, kā viņš apgūst jaunas lietas. Koka stādīšana būs vēl priekšā, un tas noteikti ir jādara, jo par savu vidi ir jādomā. Mājas būvēšanas vietā varētu būt doktora grāda iegūšana. Tas ir bijis kāda svarīga posma un procesa noslēgums. Turklāt ilga procesa – sāku studēt 1989. gadā, bet doktora darbu aizstāvēju 2005. gadā. Sanāk 16 gadu ilgas studijas.

Rīgas Stradiņa universitātes studenti balvai Gada docētājs, aizpildot internetā anketu, bija izvirzījuši 37 docētājus. Par labāko tikāt atzīts jūs. Ko jums nozīmē šī studentu atzinība?

Nešaubīgi, ka es par to priecājos. Gribu gan piebilst, ka RSU ir daudz labu docētāju, un darba kvalitāti apliecina mūsu studentu paveiktais. Labi docētāji nevar būt bez labiem studentiem, jo pasniedzējam nav vēlmes pilnveidoties un augt, ja students ir pasīvs un neieinteresēts.

Jūs esat prasīgs profesors?

Vairāk jā nekā nē. Un beigu beigās atceras taču tos stingrākos docētājus. Turklāt gribu, lai studentam ir gandarījums par to, ka viņš ir nokārtojis eksāmenu pie manis, gandarījums par paveikto. Lai arī viņam tas ir izaicinājums. Protams, tas nenozīmē, ka jāiekaļ viss no galvas, taču prasībām ir jābūt, jo tas ved uz augšu gan mani, gan studentu.

Vai pie jums var pamanīties nošpikot? Kāda ir jūsu attieksme pret špikošanu?

Pie manis var nošpikot, un es atļauju špikot, taču es neuzdodu špikošanas jautājumus, bet gan tādus, kur jāizsaka savs viedoklis un tas jāargumentē. Tad neko nav iespējams nošpikot.

Jūs esat Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks kopš 1998. gada. Vai studenti kopš tā laika ir mainījušies?

Esmu redzējis studentus kopš Politikas zinātnes katedras pirmsākuma. Ir mainījušās divas lietas – studentu atlase un apkārtējā vide. Pagājušā gadsimta 90. gados bija lielāks konkurss uz vienu studiju vietu, līdz ar to bija lielāka konkurence un palika studēt labākie no labākajiem. Otra lieta – vide. Pašlaik mēs dzīvojam pasaulē, kur ir jābūt aktīvam un kur ir tik dažādi līmeņi – internets, Facebook, tviteris utt. Katram studentam ir laptops, viņa pasaule ir plašāka un daudzšķautņaināka. Tas paplašina viņa iespējas. Līdz ar to nav tikai docētāja lasītā lekcija, kā bija 90. gados. Katrā ziņa pašlaik studenti, ar kuriem strādāju 2. un 3. kursā un maģistrantūrā, ir labi, spēcīgi un ieinteresēti.

Jūs esat lasījis lekcijas ne tikai Latvijā. Vai studenti dažādās valstīs atšķiras. Kāds salīdzinājumā ar pārējiem ir Rīgas Stradiņa universitātes students?

Protams, visiem studentiem ir kopīgais un atšķirīgais, taču man nav jāšaubās par RSU studenta konkurētspēju un personību. RSU studentam jādarbojas ļoti intensīvos apstākļos, jo mums ir moduļu sistēma, līdz ar to viņiem pēc tam ir viegli iekļauties jebkurā vidē, jo viņš prot izteikt savu viedokli, ir disciplinēts. Turklāt mūsu students prot valodas, jo šeit viņš ir starptautiskā vidē un saņem materiālus angļu valodā. Galvenais, lai ir labs pamats, un tas šeit tiek dots.

Raksturojiet, jūsuprāt, ideālo studentu.

Šarms ir dažādībā, taču svarīgākais, lai viņš ir ieinteresēts, lai prot izteikties un aizstāvēt savu viedokli. Turklāt studentam ir jābūt laikam, lai studētu. Lai nebūtu tā, ka viņš ir tik aizņemts darbā, ka kļūst paviršs.

Kādas ir jūsu atmiņas par studiju laiku?

Sāku mācīties padomju laikā, kad darbs bija otršķirīgs, līdz ar to bija bagāta sociālā un ārpusstudiju dzīve. Pašlaik dzīve ir straujāka, dinamiskāka un studentam ir jādomā par sevis nodrošināšanu.

Es biju liepājnieks, un man, ienākot Rīgā, bija vajadzīga pielāgošanās. No ģimenes bērnudārza tiku iemests dzīvē, kurā pašam par visu jāatbild un jātiek galā. Otra lielākā dzīves pieredze, ko guvu studējot, bija maģistrantūrā, kad braucu studēt uz Budapeštu 1996. gadā. Braucot uz turieni, man šķita, ka es zinu visu. Taču tur es sapratu, cik dažādas var būt zināšanas, cik dažāda var būt vēsture. Tur es iemācījos, ka ir jārespektē citu viedoklis, ka ir tik daudz ko mācīties pasaules daudzveidībā. Tur studēja un satikās dažādas nācijas un es viens latvietis. Tā bija lieliska starptautiska pieredze. Arī studentus aicinu doties starptautiskās apmaiņas programmās, jo tas dod jaunu perspektīvu.

Kuri ir jūsu dzīves skolotāji?

Vienu noteikti gribu pieminēt. Tas bija ļoti cienījams Latvijas Universitātes profesors Maksims Duhanovs. Līdz dziļam vecumam viņš gatavojās lekcijām un respektēja studentus kā personību. Viņš aicināja studentus dažkārt pie sevis uz mājām, kas apguva pie viņa izvēles studiju kursus. Viņš bija spēcīga autoritāte. Tā bija pieredze, kas uz mani atstājusi lielu ietekmi.

Jūs vairāk esat Rīgas Stradiņa universitātes profesors vai Latvijas Ārpolitikas institūta direktors?

Es vienmēr esmu teicis, ka esmu RSU profesors. Publiskajā telpā gan mani vispirms atpazīst kā Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru. Mana pamatlieta ir akadēmiskā dzīve. RSU esmu pavadījis 14 gadus, bet institūtā – pēdējos 10. Ja man būtu jāizvēlas – zinātne un pētniecība vai akadēmiskā dzīve, tad es izvēlos pēdējo. Tas ir pamats. Mijiedarbība un interaktivitāte ar studentiem ir dinamiskāka un interesantāka, es nevarētu tikai pētīt un rakstīt. Institūts ir kā otra kāja akadēmiskajai darbībai – tā ir pētniecība, kur ir jāraksta, jāpiedalās konferencēs. Nevar iztikt bez pētniecības un zinātnes, ja gribi strādāt universitātē.

Kad jūs pēdējo reizi jutāties laimīgs?

Ko mēs vispār saprotam ar vārdu „laime”... Lai to novērtētu, vienlaikus ir jāpieredz arī kas cits. Laime ir tā pati veiksme, gandarījums. Arī skriešana ir daļa no dzīves – adrenalīns, kas dzīvi bagātina. Kopumā skatoties, uz visa fona tu redzi, ko esi izdarījis, kas ir labi padarīts, kad esi jutis gandarījumu. Biju, piemēram, laimīgs, kad uzzināju, ka esmu labākais docētājs, ka darbs ir labi padarīts. Turklāt man ir bijusi laime darīt tās lietas, kas man patīk. Tā ir starptautiskā vide, cilvēki, ar kuriem tiekos, sava viedokļa paušana un apmaiņa ar viedokļiem. Galvenais ir sevi apliecināt.

Kas ir jūsu dzīves vērtības?

Protams, klasiskās vērtības – mīlestība, godīgums... [Domā.] Studentiem saku, ka ir svarīgi, lai esi konsekvents, lai nenonāc pats sev pretrunā – arī tam, kas tev ir svarīgs. Tā ir pamatlieta.

Robeža, ko jūs nekad nepārkāptu?

Nekad nesaki nekad! [Domā.] Svarīga ir lojalitāte – lai tu nenodod savējos. Censties darīt visu, lai nezaudētu savstarpējo uzticību.

Jūs visu laiku esat kustībā un maināties. Bez profesora pienākumiem jūs regulāri izsakāt viedokli un komentējat, rakstāt publikācijas, piedalāties konferencēs Latvijā un ārvalstīs, aktīvi darbojaties vairākās akadēmiskās un nevalstiskās organizācijās, esat kļuvis par jaunā televīzijas ārpolitikas raidījuma Pasaules telpa vadītāju... Iespējams, tieši par jums latviešu domātāja Zenta Mauriņa ir teikusi „Katra diena, kurā neesam paplašinājuši savu apvārsni, ir velti nodzīvota”...

Es piekrītu, ka apvārsnis ir jāpaplašina, taču, paplašinādams šo apvārsni, tu nedrīksti pats no tā nogurt. Nedrīkst sevi izsmelt!

Kur jūs redzat savu vietu Latvijas attīstībā?

Es vienmēr esmu teicis: ja esam tiekušies un izcīnījuši neatkarīgu valsti, mums ir jāuzņemas atbildība par to! Pietiek meklēt vainu tajā, kas noticis, jāiet uz priekšu! Visvairāk mani kaitina sūkstīšanās. Indivīdam jāuzņemas atbildība par sevi un savu valsti. Mana vieta Latvijas attīstībā ir aktivitāte, jo es spēju ietekmēt procesus un sabiedrisko viedokli ilgtermiņā. Esmu ļāvies avantūrai un izaicinājumam darboties televīzijā, taču es eju, daru un aizstāvu savu viedokli, nevis gaužos.