Par Latvijas trūkstošajiem zinātniekiem
Pirms kāda laika kādā Latvijas Jauno zinātnieku apvienības kontekstā notiekošā sarunā izskanēja atziņa, ko dzirdu ar diezgan lielu regularitāti – tas ir, domu, ka Latvijā trūkst zinātnieku un viņu skaits samazinās. Ar to Latvija, tiek pausts, atšķiras no, piemēram, citām Eiropas Savienības valstīm, kur pētnieku netrūkst. Daudzās no tām pat varētu runāt par pētnieku “pārprodukciju”.
Katru reizi, kad dzirdu šo atziņu un redzu grafikus ar, piemēram, zinātnes darbinieku vecumu, doktorantūras beidzēju skaitu un tamlīdzīgi, man rodas vairāk jautājumu kā atbilžu. Piemēram, kādā 2020.gada pavasara Izglītības un zinātnes ministrijas prezentācijā pausts, ka “Latvijā ir šobrīd gan izteikti liels atbirums doktorantūrā, gan nepietiekams doktora grāda ieguvēju skaits, lai nodrošinātu zinātnieku ataudzi.” Dažus slaidus vēlāk tiek minēts, ka doktora grāda ieguvēju pieaugums bija laikā, kad doktorantūras studijām bija pieejamas stipendijas – tas ir, laikā, kad vismaz daļa doktorantu par šo darbu arī saņēma adekvātu samaksu, nevis strādāja vēl vismaz vienā algotā darbā (vienā vai vairākos ar pētījuma tēmu nesaistītos pētniecības projektos – vai vispār ar studijām nesaistītā amatā). Gan IZM, gan citi iesaistītie aktori, protams, saprot saikni starp finansējuma (ne)esamību un sekmīgi iegūtu doktora grādu skaitu. Tāpēc arī tiek runāts par jaunu doktorantūras finansēšanas modeli, kas ļautu vismaz daļai studējošo saņemt būtisku finansiālu atbalstu doktorantūras laikā.
Taču te nu visu laiku atgriežamies pie jautājuma par to, kas notiks tālāk un uz kādiem noteikumiem jaunie doktora grāda ieguvēji strādās. Kādi darba apstākļi zinātnes darbiniekiem tiek piedāvāti? Cik stabils ir darbs zinātnē? Ja viss ir atkarīgs tikai no saraustīta projektu finansējuma (ko jaunie zinātnieki arvien vairāk arī saprot), ja bāzes finansējums (tai skaitā pētnieka pamatalga) paliek apmēram pašreizējā līmenī, ja docēšana drīzāk ir tverama kā brīvprātīgais darbs un tā arī vērtēta... Protams, visi tiek aicināti pieteikties, piemēram, Apvāršņa finansējumam. Taču tāpat visi saprot, cik neliels ir Apvāršņa projektu konkursu veiksmīgu rezultātu īpatsvars, it īpaši salīdzinot ar ieguldāmo darbu. Protams, pašreizējos apstākļos var pieteikties Latvijas Zinātnes padomes menedžētajiem Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektiem (FLPP), taču – cik lielā (lasi: mazā) slodzē katram pētniekam komandā būs jāstrādā, lai iebudžetētu visas projektā plānotās aktivitātes? Ja zinātnes darbinieka algu veido mazas slodzes vairākos projektos, kam turklāt ir beigu termiņš un paralēli arī neredzamais darbs pie jaunu projektu pieteikumu rakstīšanas, par kāda veida stabilitāti mēs varam runāt – un kāpēc lai kāds gribētu strādāt pētniecībā ar šādiem noteikumiem?
Protams, var daudz runāt par to, ka zinātne ir īpaša joma, kuras pamatā ir degsme, kam tad nu būtu jāaizstāj vesela kaudze dažādu sistēmisku trūkumu. Šādas frāzes ik pa brīdim izskan arī Latvijā. Taču pat citos Eiropas Savienības kontekstos – kur nudien varam runāt par jauno pētnieku pārprodukciju – arvien vairāk tiek kritizēti bezgala nestabilie un nedrošie īstermiņa darba apstākļi, kas pieejami lielākajai daļai doktora grādu salīdzinoši nesen ieguvušo cilvēku. Dažas šādas akadēmiskas publikācijas un arī rīcībpolitikas norādes esmu projekta gaitā norādījusi arī savā blogā. Taču Latvijā, šķiet, joprojām ir uzstādījums, ka projektu finansējums – gan valsts, gan individuālās karjeras mērogā – ir Latvijas zinātnes glābiņš...
Te nu atkal atgriežamies pie jautājuma par to, kāpēc – atmetot argumentu par zinātni kā kaislību – cilvēkam uzsākt studijas doktorantūrā, tās pabeigt un pēc tam arī palikt zinātnes darbā. Un, domājot tieši mana pētījuma kontekstā par ārvalstu pētnieku pieredzēm, strādājot Latvijas pētniecības un augstākās izglītības institūcijās, rodas uzreiz divi galvenie jautājumi, kas, iespējams, reizē viens uz otru arī atbild. Pirmkārt, kāpēc – apzinoties jauno zinātnieku darbaroku trūkumu Latvijas vidē – netiek aktīvi, sistēmātiski un strukturēti piesaistīti pētnieki no ārpus Latvijas? Un otrkārt, kā padarīt Latvijas akadēmisko un pētniecisko vidi pieejamu, saprotamu un – to es tiešām ļoti gribētu uzsvērt – kaut nelielu stabilitāti sniedzošu jebkuram pētniekam, tai skaitā arī tiem, kas ieguvuši grādus universitātēs ārpus Latvijas?
Manas intervijas ar ārvalstu pētniekiem Latvijā ieskicē, ka, jā, finansējuma un algas apmērs, protams, ir svarīgi faktori, taču vēl lielāku nozīmi spēlē tas, vai cilvēks saredz šeit sev pieņemama līmeņa stabilitāti un paredzamību. Tikpat nozīmīgs aspekts ir tas, cik paredzami ir vietējie spēles noteikumi, cik tie ir pieejami un saprotami, cik lielā mērā karjeras iespējas ir plānojamas noteiktas sistēmas ietvaros – un, nenoliedzami, cik lielā mērā institūciju vadībai darbinieki ir svarīgi ne tikai kā potenciālie institūciju prestiža cēlāji, bet arī kā cilvēki ārpus viņu produktivitātes indeksiem.
