Par Latvijas Jauno zinātnieku apvienības 2021.gada vasaras skolu
Pašā vasaras izskaņā, 27.–29. augustā, pēc vairāku gadu pārtraukuma Cēsīs norisinājās Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) organizētā vasaras skola. Tās tēma – Pārvarot izaicinājumus zinātnē. Arī es jau kādu laiku esmu LJZA biedrs un šovasar iesaistījos pasākuma rīkošanā.
Domājot par šo notikumu, pirmais, ko gribu paust, ir lielā cieņa pret visiem kolēģiem – Latvijas jaunajiem pētniekiem –, kas ar sirdi un dvēseli, un pārliecību par šā pasākuma nepieciešamību aktīvi piedalījās notikuma organizēšanā. LJZA valdes priekšsēdētājs Miķelis Grīviņš, valdes locekle Laura Bužinska, biedri Liene Spruženiece un Kārlis Livkišs mēnešiem aktīvi strādāja, lai vasaras skola izdotos – lai tai būtu vismājīgākā norises vieta (Ruckas muiža Cēsīs!), finansējums, iedvesmojošākie runātāji, draudzīgākā noskaņa, gardākās maltītes – un daudzas citas lietas, kas padarīja šo trīs dienu tikšanos par neaizmirstamu notikumu. Šie cilvēki nudien iznesa vasaras skolu trīs dienu garumā un ir pelnījuši daudzus labus vārdus no pasākuma dalībniekiem.
Dažādu apstākļu dēļ pati Cēsīs varēju būt tikai 28. augustā, tāpēc dalīšanos iespaidos par abām pārējām vasaras skolas dienām atstāšu citiem kolēģiem. Šajā ierakstā gribu nedaudz pareflektēt par divām sesijām, kuru organizēšanu un vadīšanu pati biju uzņēmusies – visu laiku domājot arī par savu pēcdoktorantūras projektu un tā raisītajiem jautājumiem.
Pirmā sesija bija Mūsdienu zinātnieka akadēmiskā karjera, un tā norisinājās angliski. Šīs sesijas mērķis, fokusējoties uz jauno zinātnieku akadēmiskās karjeras iespējām, bija pievērsties globālajām tendencēm, kas ietekmē zinātnieka darbu un karjeras iespējas mūsdienās. Galu galā akadēmiskā un zinātnes vide nevienā vietā nav atrauta no procesiem citos reģionos, valstīs, institūcijās, un arī Latvijas zinātnes un pētniecības politikas veidotāji un īstenotāji pārņem un pielāgo citās valstīs pastāvošus zinātnes finansēšanas modeļus, pētnieciskās izcilības vērtēšanas veidus un daudzas citas shēmas. Jaunajiem zinātniekiem Latvijā ir jādzīvo un jāstrādā reizē ļoti lokālā vidē ar saviem vietējiem spēles noteikumiem, bet reizē arī jāpiedalās plašākā zinātnes politiku un prakšu arēnā. Kā dalībnieki šajā sesijā laipni piekrita piedalīties akadēmiskā darba socioloģe Asli Vatansever (Bard College Berlin), Ķīnas literatūras pētnieks Frank Kraushaar, kurš strādā kā viesprofesors dažādās Vācijas un Austrijas universitātes, kā arī ģeoloģe Liene Spruženiece, kas jau šā gada rudenī sāks strādāt kā elektronu mikroskopijas laboratorijas menedžeri. Asli sarunai pievienojās attālināti un sniedza dedzīgu, datos balstītu ieskatu jauno zinātnieku karjeras iespējās Eiropā, norādot uz arvien vairāk zūdošo balansu starp to, kas no zinātniekiem tiek sagaidīts (intelektuālu izaicinājumu vārdā), un to, kā viņu ieguldītais darbs – un viņi paši – tiek vērtēti. Domāju, ka daudziem palikuši atmiņā Asli minētie skaitļi par, piemēram, Vāciju – ka šajā valstī 92 % akadēmisko darbinieku strādā uz īstermiņa līgumu pamata, tiecoties iekļauties tajos 8 %, kas atrodas hierarhijas augšgalā un nosaka toni akadēmiskajā vidē. Savukārt Frank un Liene stāstīja par savām karjerām gan plašāku zinātnes darba režīmu, gan arī Latvijas institucionālajā kontekstā – Frank kā cilvēks, kas pirms gandrīz 20 gadiem ieradās strādāt Latvijā, un Liene kā jaunā pētniece, kas vadījusi nomadisku akadēmisko dzīvi, savas karjeras pārvietojoties starp sešām valstīm un astoņām institūcijām. Viņu refleksijas lieliski izcēla gan lielo nedrošību, kas valda mūsdienu akadēmiskajā vidē, gan viņu spēju un neatlaidību navigēt šajā vidē. Kopumā šī sesija kalpoja kā atgādinājums tam, ka nevaram domāt par akadēmisko karjeru tikai kā indivīda talanta un ieguldītā darba atspoguļojumu. Drīzāk mums jādomā par sistēmiskajiem procesiem – globālajiem un nacionālajiem –, kas ietekmē to, kādos virzienos pētnieka karjera var virzīties, cik tālu tā var attīstīties un ar kādiem strukturāliem šķēršļiem nākas saskarties. Saistīti – mums arī jādomā par to, kā pretoties sistēmiskajām netaisnībām kopā, nevis katram atsevišķi.
Šī tēma – par kopīgu rīcību – bija otrās manis vadītās sesijas centrā. Sesijā Akadēmiskā vide Latvijā: izaicinājumi un risinājumu meklējumi kopīgi domājām par problēmām, ar kurām saskaras jaunie pētnieki tieši Latvijā, un par veidiem, kā šīs problēmas, apvienojot spēkus un daudzas jauno zinātnieku balsis, var lēnām sākt risināt. Šajā sarunā piedalījās LU Fizikas nodaļas vadītājs Guntars Kitenbergs, kas ir bijis arī LJZA valdē un ar asu skatienu seko un iesaistās dažādās zinātnes rīcībpolitikas diskusijās, pētniece Antra Boča, kas šobrīd aktīvi darbojas LJZA Politikas darba grupā, kā arī Laura Bužinska, kura šajā sarunā piedalījās kā Facebook grupas doktorantiem izveidotāja. Antra stāstīja par to, kā LJZA balss tiek iekļauta IZM diskusijās par akadēmiskās karjeras ietvaru Latvijā, savukārt Guntars uzsvēra dažādus konkrētus piemērus par to, kā akadēmisko vidi var soli pa solim mainīt, kā piemērus minot faktu, ka šobrīd Latvijas Zinātnes padomes administrētie Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursi tiek izsludināti katru gadu, nevis reizi četros gados, kā tas bijis iepriekš. Balstoties vairāku cilvēku paustos viedokļos nelielā neformālā aptaujā, Laura savā stāstījumā izcēla doktorantu pieredzi, runājot pa sistēmiskajiem izaicinājumiem, ar ko sastopas šī jauno pētnieku grupa, – galvenokārt finansējuma trūkumu un neskaidrību par studiju procesu. (Laurai daloties stāstos, es visu laiku domāju par sava pētījuma dalībniekiem – ārvalstu pētniekiem Latvijas institūcijās: ieklausoties, cik reizēm apjukuši šķiet Latvijā dzimuši un auguši jaunie pētnieki, vai kāds brīnums, ka cilvēki, kuri šeit iebraukuši, jūtas vēl samulsušāki?)
Sarunā pēc šiem stāstījumiem – un saistībā arī ar pirms tam noritējušo sesiju – izskanēja jautājums par to, kāpēc mums jākoncentrējas uz problēmām un vai nebūtu lietderīgi pievērsties arī tieši akadēmiskās karjeras pozitīvajiem aspektiem un veiksmes stāstiem. Taču tajā pašā sarunā tika noformulēta arī atbilde: mums jārunā par jauno zinātnieku izaicinājumiem akadēmiskās karjeras veidošanā, lai apzinātos pētniecības spēles laukuma realitātes, lai būtu lietas kursā par sistēmiskajiem faktoriem, kas ietekmē mūsu darbu, kā arī izzinātu ceļus un mehānismus, kā kopīgi varam ko ietekmēt un padarīt zinātnes vidi labāku.
Un te, noslēdzot šo ierakstu, vēl viena neliela piezīme par to, kāpēc ir svarīgi risināt izaicinājumus kopā. Augusta vidū LJZA nosūtīja VIAA jautājumu kopumu par pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta Post-Doc Latvia īstenošanas noteikumiem. Šajā vēstulē tika vērsta uzmanība uz to, ka pēcdoktorantēm tiek liegta iespēja izmantot grūtniecības un bērna kopšanas atvaļinājumu. VIAA sākotnējā atbilde platformā Twitter minēja, ka katrs individuāls gadījums tiekot skatīts atsevišķi, taču LJZA vērsa uzmanību uz sistēmisku problēmu, aicinot meklēt arī sistēmisku risinājumu. Vēl skatīsimies, kā šis jautājums tiks risināts, taču ir skaidrs, ka, vienīgi apvienojot spēkus, pieredzes un zināšanas (tas ir, apvienojoties kopīgu tiesību aizstāvošās organizācijās), var tikt uzlabotas šādas, ar zinātnieku darba apstākļiem saistītas situācijas.
