Lāsma Bidiņa: reģionu rezidentiem atliek vairāk laika mācībām

Rezidentūras bāzes vieta kādā nelielā pilsētā bija madonietes Lāsmas Bidiņas apzināts mērķis jau no pirmajiem studiju gadiem. Pirms līguma slēgšanas ar Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Talsu filiāli, jaunā ginekoloģe jau labu laiku iepriekš bija sīki izsvērusi plusus un mīnusus rezidentūrai reģionā pretstatā palikšanai galvaspilsētā, un sapratusi, ka profesionāla elasticitāte un materiāla pretimnākšana no darba devēja puses, vienlaikus nezaudējot mācību iespējas valsts lielākajās slimnīcās, ir pārāk pievilcīgs piedāvājums, lai no tā atteiktos.

Kurā brīdī studiju laikā iedomājāties par reģionālo slimnīcu kā par iespējamu rezidentūras vietu un kad pieņēmāt lēmumu tieši par Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu?

Mēs bijām tāds bariņš kursā, kas bija iedomājušies savu nākotni saistīt ar reģoniem – izbraukājām virkni reģionu slimnīcu, skatījāmies apstākļus, runājām ar personālu, vadību. Galu galā, man iepatikās tieši Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Talsu filiālē – gan slimnīcas vadība, gan Talsu novada pašvaldība bija ļoti atsaucīgi. Rezidentiem ir pieejamas stipendijas, dzīvokļi, slimnīca ir pretimnākoša saistībā ar iekārtām un instrumentiem, kas jaunajam speciālistam var būt nepieciešami – šo jautājumu iespējams risināt, piemēram, ar Eiropas Savienības fondu palīdzību. Beigu beigās no mana kursa Talsos sākām strādāt mēs divatā – Linda Veidere otolaringologa specialitātē, savukārt es – dzemdniecībā.

Bieži par labu izvēlei rezidentūrai noteiktā reģionā kalpo dzimtās vietas faktors.

Kurzeme ir Lindas dzimtā puse, tas tiesa, bet man, no Madonas puses nākušai, braukāšana ir ļoti ierasta. Turklāt no Madonas līdz Rīgai ir 170 km, bet no Talsiem – vien 120 km, kas prasa pusotru stundu.

Pieņemot lēmumu par rezidentūru, man būtiskākā bija darba vide un vadības komanda. Talsu filiāle ir jauna, ar daudz dažādām iespējām un ļoti atsaucīgu vadību. Pirmie iespaidi bija ļoti patīkami – kā mājās, kur par visu padomāts un kur apkārt ir atsaucīgi cilvēki. Rezidentiem no svara tas, ka pieejamas atsevišķas ārstu istabiņas, kur ir viss sadzīvē nepieciešamais – ja plānojam aizbraukt uz divām dienām, varam apmesties šajās istabiņās. Arī pašvaldības maksātā stipendija nospēlēja lielu lomu, turklāt mums kā reģionu rezidentiem ir par 30% lielāka alga. Tas nozīmē, ka rezidentam nav jādomā, kur “pielasīt” klāt trešo vai ceturto darbu, līdz ar ko – atliek vairāk laika mācībām.

Reģionālās slimnīcas arī vairāk atbalsta ārstu rezidentu izglītošanos. Piemēram, šogad jūnijā Grieķijā būs nozīmīga konference, kuras dalības maksu man slimnīcas valde atmaksā, lai varu apgūt visu jaunāko par augļa patoloģijām un citiem jautājumiem.

Kādi vēl ir reģionālās rezidentūras plusi?

Domājot par rezidentūru reģionos, jaunie mediķi bieži baidās, ka zudīs studiju kvalitāte, jo visi sarežģītie gadījumi tomēr koncentrējas universitātes slimnīcās. Tomēr daudzi nezina, ka reģionu rezidentiem mācību cikli nav obligāti jāiziet reģionos. Mēs mācāmies lielajās slimnīcās tieši tāpēc, ka tur var nodrošināt pacientu plūsmu.

Vēl viens liels pluss ir tas, ka rezidents var izvēlēties attiecīgā cikla bāzes vietu. Pēc kolēģiem redzu – ja rezidenta bāzes vieta ir, piemēram, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca (PSKUS), tad viņam ir jāpacīnās, lai uz konkrētu ciklu tiktu citviet. Es, savukārt, ginekoloģijas ciklu varu ņemt Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā (RAKUS), dzemdniecību – PSKUS, kas nodrošina kvalitāti un dažādību, jo katrai slimnīcai ir sava specifika, noteiktas operācijas, kurās tās specializējas. Tās ir ievērojamas reģionālo rezidentu priekšrocības, kas nodrošina kvalitāti un dažādību.

Kurā brīdī sāksiet ciešāk sadarboties ar reģionālo slimnīcu?

Ginekoloģija ir ļoti atbildīga joma – tur ārsts atbild uzreiz par diviem cilvēkiem, tāpēc es novērtēju, ka RSU kopā ar rezidentūras vadītāju, dakteri Jansoni tiek izvērtētas rezidenta zināšanas un tas, vai jaunais ārsts vispār ir gatavs doties uz reģionu.

Nevienam nav noslēpums, ka Rīgā, pieņemot privāti, vai arī strādājot slimnīcā, vienmēr blakus kabinetā ir kāds kolēģis, ar ko konsultēties. Reģionos šādas iespējas nav. Tas nozīmē, ka rezidentam ir jābūt ļoti pārliecinātam par sevi. Nokārtojot eksāmenu 3. kursa beigās, man kā ginekologam ir iespējams braukt dežurēt ārpus Rīgas. Ambulatori sākšu Talsu filiālē pieņemt jau šī gada vasarā – otrā gada noslēgumā jūtos pārliecinātāka par sevi un savām zināšanām, lai to darītu.

Cik labi ekipēta ir jūsu nākamā darba vieta?

Ja runājam par ambulatoro daļu, ir viss nepieciešamais – ginekoloģiskais krēsls ar vienreizējiem komplektiem, ultrasonogrāfijas aparāts. Talsos ir arī laboratorija, kas nozīmē, ka varu nepieciešamības gadījumā nozīmēt analīzes. Reizi nedēļā brauc ārsti, kas veic operācijas, un operāciju zāle ir pietiekoši labi ekipēta, ar jaunākajiem koagulatoriem, kuru dažkārt nav par Rīgas slimnīcās. Viss ir sapirkts, trūkst tikai darba roku.

Kam jābūt, lai slimnīca jūs nepazaudētu arī pēc rezidentūras laika saistību nokārtošanas?

Pirms slēdzu līgumu ar Talsiem, es ļoti labi visu pārdomāju. Talsi ir 120 km attālumā no Rīgas – ja arī nedzīvošu Talsos, ceļš aizņems pusotru stundu. Tas būtu gluži tāpat kā no Pārdaugavas rīta sastrēgumos aizbraukt līdz RAKUS. Turklāt, es jau minēju, ka man, no Madonas nākušai, attālums nav problēma. Vienīgais, kur saskatu pārdomu brīdi – kā jau daudziem ginekologiem, arī man gribētos turēt roku uz pulsa un pieņemt kādu dienu nedēļā arī kādā no Rīgas lielajām slimnīcām. Domāju, ka ne tikai man, bet daudziem jaunajiem mediķiem, kas strādās reģionos, šāda veida elasticāte no darba devēja puses ir ļoti būtiska. Domāju, ka ar Talsu filiāles vadību tā nebūs problēma – slimnīcas administrācijā ir ārsti, kas paši to ļoti labi saprot.

Kā nonācāt līdz medicīnai?

Kad 12. klasē Madonas Valsts ģimnāzijā man skolotāja vaicāja, par ko vēlos kļūt, atbildēju – par farmaceitu, uz ko viņa nošūpoja galvu un teica, ka ar 7 bioloģijā tas, visticamāk, neizdosies. Tā nu es nolēmu, ka bioloģijas eksāmena vietā kārtošu ķīmijas eksāmenu. Aizbraucu uz Rīgu, lai stātos Latvijas Universitātes farmaceitos, bet zvana mamma, kas saka, ka dzirdējusi – šogad ir pirmais gads, kad var stāties mediķos RSU tikai ar ķīmijas eksāmenu. Es gan mammai teicu, ka par ārstu neesmu domājusi kļūt, bet uz RSU tomēr aizbraucu. Priekšā bija jaunieši, kuri jau vairākus mēnešus gatavojušies, tomēr man kaut kā izdevās ar 4,75 no 5 tikt budžetā. Tajā brīdī nodomāju – ārsts? Kāpēc ne! Un šobrīd, atskatoties, varu teikt, ka tā ir bijusi pareizā izvēle, jo ginekoloģijā un dzemdniecībā es redzu sevi visu dzīvi.

Vai arī specialitātes izvēle – ginekoloģija – bija spontāns lēmums, līdzīgi kā doma par stāšanos mediķos?

Man spontanitāte nepavisam nav raksturīga – neesmu impulsīvu, bet labi izsvērtu lēmumu piekritēja. Esmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti rūpīgi izsver visus par un pret, tad nosprauž virzienu un mērķtiecīgi uz to iet.

Sākotnēji mani saistīja anestezioloģija, bet tad, trešā gada sākumā, gāju voluntēt uz PSKUS, kad mums bija vairākās dienās izsaukumi tieši uz dzemdību zāli. Tur sapratu, ka mani vairāk interesē tas, kas notiek aiz aizkariņa. Tad arī sāku mērķtiecīgi interesēties, rakstīt zinātniskās publikācijas, piedalījos pulciņos.
Piemēram, domājot par rezidentūras iespējām, es sīki iepazinos ar Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumiem, saprotot precīzi, kādās jomās un cik punktus man ir iespēja iegūt. Daudzi studenti, piemēram, nezina, ka mūsu pašu Acta Chirurgica Latviensis ir starptautiski recenzēts žurnāls. Mēs kursā bijām to “izkoduši” un sapratuši, ka mums ir iespēja radīt starptautisku publikāciju, kas nemaksā milzu naudu. Manuprāt, tieši tas veido veiksmes pamatus – mērķtiecība, neatlaidība un liela zinātkāre tam visam pa ceļam.

Lāsma Bidiņa,
otrā studiju gada rezidente Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Talsu filiālē, absolvējusi RSU Medicīnas fakultāti 2016. gadā

Specialitāte – ginekoloģija, dzemdību speciālists
Dzimtā puse – Madona