Bērnu ķirurgam Arnim Eņģelim operēšana nav lielākā darba daļa

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Bērnu ķirurģijas katedras profesors un vadītājs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgs un Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs Arnis Eņģelis par mūža ieguldījumu Latvijas bērnu ķirurģijas attīstīšanā un bērnu veselības veicināšanā 28. septembrī saņēma profesora Aleksandra Bieziņa balvu, kas ir augstākais novērtējums bērnu ķirurģijā.

Prof. Arnis Eņģelis ir viens no pieredzējušākajiem un zinošākajiem bērnu vēdera dobuma orgānu un taisnās zarnas slimību ķirurgiem Latvijā. Viņš ir bērnu mazinvazīvās ķirurģijas ieviesējs Latvijā, zināšanas un pieredzi iegūstot Vācijā, Francija, Holandē, Zviedrijā un Anglijā.

Viņam ir 42 gadu pieredze bērnu ķirurģijā, un visu darba mūžu viņš ir bijis uzticīgs RSU un Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai, palīdzējis tūkstošiem pacientu un ir daudzu studentu, rezidentu un bērnu ķirurgu skolotājs. RSU viņš ir docējis tādus studiju kursus kā Bērnu ķirurģija, Bērnu ķirurģiskās slimības, Bērnu traumatoloģija un ortopēdija u. c.

Savulaik Kuldīgas 1. vidusskolu Arnis Eņģelis absolvējis divu gadu laikā, lai Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU) varētu iestāties pirms 18 gadu vecuma un lai vasaras iesaukumā netiktu paņemts padomju obligātajā militārajā dienestā, kad viņam nemaz netiktu dota iespēja kārtot augstskolas iestājpārbaudījumus. "9. un 10. klases mācību priekšmetus apguvu un nokārtoju vienā gadā. Skolotāji atbalstīja manu mērķi ātrāk pabeigt skolu un iestāties Rīgas Medicīnas institūtā, jo zināja, ka esmu labs skolnieks," atceras Arnis Eņģelis.

Zinot, ka esat ārsts, turklāt bērnu ķirurgs, sakiet, kā sadzīvojat ar savu uzvārdu? Vai uzvārds jums dzīvē vairāk ir palīdzējis vai, tieši otrādi, traucējis?

Kad es biju mazs un gāju skolā, mani par uzvārdu ķircināja… Domāju, uzvārda dēļ man ir bijusi lielāka atbildība pret pacientiem, kolēģiem…

Kāpēc izvēlējāties studēt medicīnu?

Tā kā man skolas laikā padevās matemātika, ķīmija, fizika un bioloģija, mana mamma, kura bija medicīnas māsa, pierunāja mani kļūt par ārstu. Turklāt padomju laikā ārsti bija sabiedrības elite, un mamma gribēja, lai viņas dēls tiek labā vietā.

Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti absolvējāt 1976. gadā. Kādas ir jūsu studiju laika atmiņas?

Rīgas Medicīnas institūtā iestājos 1970. gadā. Daudz bija jāmācās, un mums nebija iespējas izvirzīt docētājam prasības, lai viņš mums visu iemāca nodarbību laikā, jo zinājām, ka pašam daudz jāstudē un jāmācās arī mājās.

Pēdējos trīs studiju gadus – kopš 1973. gada – es strādāju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Sākumā biju atbildīgs par darba zinātnisko organizāciju un racionalizācijas priekšlikumiem. Šā gada 1. augustā kolēģi mani apsveica ar 45 gadu nepārtrauktu darba stāžu šajā slimnīcā.

Tā kā es ļoti ātri sapratu, ka jāpaliek strādāt Rīgā, ja grib kaut ko kvalificēti darīt un iegūt labu praksi, visādi mēģināju šo ieceri realizēt. Darbojos Studentu zinātniskajā biedrībā un studentu zinātniskajos pulciņos. Līdz ar to man pirmajos studiju gados piedāvāja vasarā strādāt Fizioloģijas katedras laboratorijā. Docents Juris Aivars tur taisīja savu pētniecības darbu. Es nācu viņam palīgā veikt eksperimentus.

Atceros, ka brīvajā laikā ārpus studijām kopā ar draugiem braucām ar laivām pa Latvijas upēm. Mani studiju biedri ir neiroķirurgs Arnis Ozols, bērnu ķirurgs Jānis Krasts, bērnu ķirurgs Gunārs Riņķis, kurš tagad vada Asins kabinetu, pediatre Mārīte Jablonska, kas strādā statistikā, Jūras Medicīnas centra vadošais ķirurgs Māris Skrubskis, kurš ir mans labākais draugs kopš studiju laika, Austrumu slimnīcas virsārsts Viesturs Krūmiņš, ginekoloģe Dace Melka, Jūras medicīnas centra terapeite Astra Balode, oftalmoloģe Inese Kovaļčuka un citi.

Arnis Eņģelis (labajā pusē) kopā ar kursabiedru Māri Skrubski RMI studentu fizioloģijas pulciņā. Pagājušā gadsimta 70. gadu sākums. Foto no privātā arhīva

Kuri studiju laika docētāji jums visspilgtāk palikuši prātā?

Īpaši palikusi prātā pirmā anatomijas pasniedzēja Janīna Kiriloviča, tāpēc ka viņa bija ļoti saprotoša un atsaucīga.

Noteikti gribu pieminēt docentu Juri Aivaru, pie kura strādāju fizioloģijā. Viņš bija gudrs cilvēks… Es biju 2. kursa students un, operējot dzīvnieku, teicu, ka "ķirurģija lielā mērā ir roku darbs", uz ko viņš man atbildēja, ka "vēl lielākā mērā ķirurģija ir prāta darbs". Un tas man visu mūžu ir palicis prātā!

Savukārt profesors Juris Leja man, kad es rakstīju disertāciju, teica, lai tik ātri es nešķiros no “biezas cepures”, jo vēl ilgi varu dabūt pa galvu. [Smaida.]

Kāpēc bērnu ķirurģija?

Es ilgi cerēju, ka tikšu pieaugušo ķirurģijā, taču tajā laikā diemžēl nebija iespējas tur tikt, jo bija ļoti liela konkurence no tiem, kas tur jau strādāja. Tā kā es biju sācis strādāt Bērnu slimnīcā un man piedāvāja iespēju palikt, es tā arī tur paliku. Tādēļ man bija jāpāriet studēt uz Pediatrijas fakultāti, kaut gan pirms tam piecus gadus biju Ārstniecības fakultātē. Es nenožēloju, ka viss tā iegrozījās…

Senāk ķirurga profesiju uzskatīja par vīriešu profesiju…

Tagad jau viss un visur ir citādāk, jo sievietes ir armijā, strādā par taksometra vadītājām utt. Mums ir dzimumu vienlīdzība.

Tomēr, kaut arī es esmu dzimumu līdztiesības atbalstītājs, uzskatu, ka ķirurga profesija ir smaga profesija – ļoti daudzas sievietes ir spiestas darba dēļ kaut ko ziedot.

Kas ir grūtākais bērnu ķirurģijā?

Metodika un instrumenti atšķiras. Bērnu ķirurga profesija nebūt nav fiziski vieglāka kā pieaugušo ķirurga, kā varētu domāt, ņemot vērā, ka pieaugušais ir lielāks nekā bērns. Operējot pieaugušā vēderu, tur viss ir liels un labi redzams, bet mazam bērnam viss ir sīks un trausls. Sasprindzinājums tā dēļ bērnu ķirurgam ir neizsakāmi lielāks.

Kurš ir svarīgākais jūsu profesijas instruments? Vai tas nemainīgi ir palicis skalpelis?

Nē, tā ir pildspalva un datora tastatūra! [Smejas.] Ārstam mūsdienās ir ļoti daudz dažādu papīru rakstīšanas. Operēšana uz visa tā fona ir kā tāds skaists hobijs. Bet tā ir visur pasaulē!

Agrāk bija tā, ka ķirurgs tikai operēja, bet tagad ir jaunas drošības prasības, ar vecākiem jārunā, jākonsultē, dokumenti jāraksta, kā arī pētījumi jātaisa. Tik daudz kas cits ir jādara, ka operēšana nav lielākā darba daļa.

Kuri ir jūsu skolotāji ķirurģijā?

Mans pirmais mentors jeb darba audzinātājs, kurš mani uzaicināja strādāt Bērnu slimnīcā un pēc tam bija manas disertācijas vadītājs, bija profesors Jānis Gaujēns. Viņš ilgus gadus bija Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs.

1971. gads. Arnis Eņģelis (otrais no kreisās) un prof. Jānis Gaujēns (pirmais no labās). “Es tad vēl neesmu sācis strādāt Bērnu slimnīcā, un ne profesors, ne es tajā brīdī nezinām viens otru,” stāsta prof. Arnis Eņģelis. "Pirmais no kreisās ir RMI Studentu zinātniskās biedrības vadītājs Igors Stepānovs. Prof. Jānis Gaujēns tajā laikā bija Studentu zinātniskās biedrības mentors." Foto autors: Paulis Cīrulis. Foto no RSU muzeja arhīva

Jāpiemin arī Bērnu slimnīcas Bērnu ķirurģijas nodaļas vadītājs Ēriks Jēkabsons. Viņš man mācīja operēt. Ēriks Jēkabsons prata savu darbu un neuzvedās vēdera dobumā kā zilonis trauku veikalā, un to es no viņa iemācījos.

Vēl daudzi citi tā laika kolēģi ir mani skolotāji, no kuriem mācījos.

Liela nozīme ir bijusi maniem mācību braucieniem, sākot no pagājušā gadsimta 90. gadiem, kas bija gan vairākas nedēļas, gan vairākus mēnešus gari Vācijā, Zviedrijā, Holandē, Francijā un Anglijā un kur man bija lieliska iespēja mācīties no slaveniem ķirurgiem.

Vai ikviens no jauniešiem, kurš iestājies RSU un grib kļūt par ķirurgu, var par tādu kļūt?

Saka jau, ka iemācīt var jebkuru. Tāpat kā ikvienam var iemācīt kaut kā spēlēt klavieres, tāpat var iemācīt kaut kā operēt. Viens būs talantīgāks, otrs – mazāk talantīgs, taču arī talantīgajam ir vajadzīgs treniņš. Ja nav talanta, tad ir pamatīgi jāmācās un jātrenējas. Taču arī talants bez treniņa ir kā nerātns hobijs.

Kā jūs domājat, vai jums bija talants?

Man mūždien ir paticis darboties ar rokām. Manā dzimtā ir bijuši daudzi amatnieki – vecvecāki gan no mātes, gan no tēva puses ir bijuši pulksteņmeistari, ērģeļu būvētāji un aku racēji. Es pats skolas laikā interesējos par elektroniku un radiotehniku un vienmēr kaut ko montēju un taisīju.

Prof. Arnis Eņģelis (otrais no kreisās) 2007. gadā pieredzes apmaiņā Amjēnā (Francijā). “Tā ir Rīgas partnerpilsēta. Foto labajā malā ar brillēm ir mans labs draugs profesors Žans Pjērs Kanarellī,” atceras profesors A. Eņģelis. Foto no privātā arhīva

Jūs esat bērnu mazinvazīvās ķirurģijas ieviesējs Latvijā. Pastāstiet, lūdzu, par to nedaudz plašāk!

Sākās viss ar to, ka biju Vācijā trīs mēnešus apgūt mazinvazīvo ķirurģiju. Kopš tā laika, sākot ar 1990. gadu, braucu mācīties vairākas reizes gadā – gan uz kongresiem, gan uz klīnikām.

Pirms praktiskās pieredzes iegūšanas jau kongresos redzēju un sapratu, ka mazinvazīvā ķirurģija ir kolosāla lieta, jo tās ideja ir, lai pacientam būtu pēc iespējas mazāka operācijas rēta. Kā zināms, operācija pacientam vienlaikus ir gan zināma palīdzība, gan zināma trauma, taču tur, kur agrāk vēderam tika veikts garš griezums, tagad endoskopiskais ķirurgs iztaisa trīs mazus caurumiņus, pa kuriem var dabūt iekšā 5-7 mm lielus instrumentus.

Visur, kur vien varēju, centos braukt un mācīties. Kad Bērnu slimnīcā nomainījās vadība, par Bērnu ķirurģijas klīnikas direktoru kļuva prof. Aigars Pētersons, kurš tagad ir RSU rektors. Viņš zināja, kas ir minimāli invazīvā ķirurģija, un, novērtējot tās priekšrocības, uzticēja to ieviest Latvijā manai "vēdera" komandai. Turklāt slimnīcā bija nopirkti instrumenti, lai varētu šo lietu sākt darīt. Mēs uzreiz bijām gatavi ķerties tam klāt! Radās vēl citas papildu iespējas apmācībām, un tā tas aizgāja. 1996. gada rudenī prof. Aigars Pētersons mūs uzrunāja, un jau 1997. gada pavasarī mēs veicām pirmo operāciju. Tas priekš tādas tehniski ļoti sarežģītas metodikas, kāda ir mazinvazīvā ķirurģija, ir ļoti īss laiks. Tagad jau šī ķirurģija ir ikdiena.

Vai Latvijā bērnu ķirurģijā esam tādā pašā līmenī kā Eiropā?

Prasības pie mums ir tādas pašas kā Eiropā. Protams, varam teikt, ka pie mums ir mazāk naudas un nav tik labas materiālās bāzes, taču mēs lietojam tādas pašas ārstēšanas metodes kā Eiropā. Vienīgais atšķirīgais, kas nāk prātā, ir, ka Eiropā ir divas reizes vairāk medicīnas māsu. Pie mums viņu pietrūkst, jo ir maza alga un fiziski nav cilvēku, kas par tādu naudu gribētu strādāt.

2010. gadā Pasaules bērnu ķirurgu kongresā Indijā. "Pie viena mūsu referāta prezentācijas," stāsta profesors. Foto no privātā arhīva

2014. gadā jūs kopā ar kolēģiem esat pieteicis patentu uz gangrenoza apendicīta riska rašanās iespējas noteikšanas paņēmienu bērniem 7-16 gadu vecumā.

Patents tika pieteikts caur RSU. Šis atklājums bija manas doktorantes Astras Zviedres pētījuma sastāvdaļa, un mēs, kas bijām iesaistīti pētījumā, esam patenta līdzautori, t. i., es un prof. Aigars Pētersons.

Patents – tā ir novitāte, un universitātei to parādīt publiski ir ļoti svarīgi, jo pierāda mūsu varēšanu un ceļ prestižu.

Kam pašlaik ir pievērstas jūsu pētnieciskās intereses?

Mūsu komanda pēta kādu aktuālu lietu, kur mums kā mazai valstij ir pietiekams pacientu skaits, lai varētu to pētīt. Tā ir komplicēta intraabdominālā infekcija jeb strutains iekaisums vēdera dobumā, kurš varētu tur nebūt, ja laikus tiktu atklāta un ārstēta slimība, kas to izraisa.

Vai piedalīsieties RSU zinātniskajā konferencē 2019. gada aprīlī?

Jā, noteikti piedalīšos! Es uzstāšos ar referātu par iepriekš minēto pētījumu.

Prof. Arnis Eņģelis 2007. gada RSU zinātniskajā konferencē. Foto no RSU muzeja arhīva

Vai arī tādam ārstam kā jūs, kurš ir profesors un kuram ir tik liela darba pieredze, joprojām ir jāmācās?

Visiem ir jāmācās, arī man! Kā pārtrauc mācīties, tā sāc skaitīt laiku līdz beigām. [Smejas.]

Ko jūs apbrīnojat?

Par tehnikas progresu brīnos. Atceros, pamatskolā skatījos filmu par lielo ļaundari Fantomasu, kurš no kabatas izvilka ķieģeļa izmēra raidītāju un sazinājās pa to. Tagad mums katram kabatā ir tāds rīks, kas ir nesalīdzināmi mazāks, vieglāks un jaudīgāks. Mēs pat visu nezinām, kas tagad tehnikas jomā tiek atklāts un radīts. Piemēram, tagad mušai uz muguras var uzlikt videokameru, tikai nevar panākt, lai viņa lido tur, kur mēs gribam. [Smejas.]

Kāds ir galvenais nosacījums, lai saglabātu labu veselību?

Galvenais nosacījums, manuprāt, ir, lai sieviete iznēsā un piedzemdē veselu bērnu. Tālāk mūsdienās ir visas iespējas, lai izaudzinātu veselu bērnu.

Latvijā tikko aizritējis Dzejas mēnesis. Vai jūs kādreiz esat rakstījis dzejoļus?

Es pats neesmu dzejojis, bet skolas laikā bija neliels periods, kad rakstīju mūziku, izmantojot dzejoļus. Tad mācījos mūzikas skolā klavierspēli un dziedāšanu.

Par ko balsosiet Saeimas vēlēšanās?

Es balsošu par Jauno vienotību, tāpēc ka tur kandidē mans jaunākais dēls Kārlis Eņģelis.

Arnis un Ludmila Eņģeļi 2004. gadā vecākā dēla Rūdolfa jurisprudences maģistrantūras izlaidumā Oksfordas Universitātē. Foto no privātā arhīva

Ko darāt brīvajā laikā?

Pavadu to kopā ar ģimeni – ar sievu, dēliem un mazbērniem. Kad iznāk laiks, klausos savu jaunības dienu mūziku. Caur mūziku tad nokļūstu atpakaļ pagājušā gadsimta 50. gados. Nostalģija…

Vēl daži fakti par Arni Eņģeli

• 2013. gadā saņēmis Andreja Priedkalna balvu par ieguldījumu bērnu ķirurģijas attīstībā.
• Vairāk nekā 100 zinātnisko publikāciju autors.
• Vairāku grāmatu un brošūru autors un līdzautors.
• Dzīvē svarīgākais ir ģimene – sieva, dēli, mazbērni, dēlu ģimenes.
• Nepatīk rakstīt papīrus, bet "tas ir jādara arvien vairāk un vairāk".
• Prof. Arnis Eņģelis daudz ko dara pēdējā brīdī. "Tad ir vislielākā motivācija. Mūžīgi laika nepietiek."