LV portālā RSU prof. Ģirts Briģis stāsta, kā apturēt Covid-19 pandēmiju

"Ja nav kolektīvās imunitātes, tad pietiek ar vienu ierosinātāja nēsātāju kinoteātrī vai baznīcā, kā Dienvidkorejas gadījumā, lai saslimstība pieaugtu dramatiski," intervijā Analoģija ar citām slimībām neder LV portālam uzsver Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs un profesors Ģirts Briģis.

Intervijā profesors stāsta, kā apturēt postošo pandēmiju, kāpēc šī situācija nav salīdzināma ar "parastās" gripas epidēmiju un analoģija ar citām slimībām, visticamāk, neder.

Vai šāda apmēra pandēmija var beigties tikai ar ierobežojošiem pasākumiem vien? Tiek runāts, ka tā beigsies tikai tad, ja izdosies izstrādāt vakcīnu, uz ko jāgaida vismaz gads, vai ja sabiedrībai izveidosies t. s. ganāmpulka imunitāte. Bet kā šī imunitāte var izveidoties, ja cilvēki ir spiesti distancēties? Kas, jūsuprāt, notiks tālāk, kādi ir iespējamie scenāriji?

Katras pandēmijas un epidēmijas attīstība, gaita un iznākums ir specifiski atšķirīgs. To ietekmē dažādi faktori. Piemēram, ierosinātāja, kas šajā gadījuma ir vīruss, bioloģiskās īpašības – mutēšanās spēja, slimības pārneses ceļi un lipīgums, ko mēra ar specifiskiem rādītājiem, piemēram, skartību (no angļu valodas – attack rate) un potenciālo slimnieku bioloģiskajiem, demogrāfiskajiem un sociālajiem raksturlielumiem, piemēram, kāda ir imunitāte, iedzīvotāju blīvums, saskarsmes un higiēnas paradumi u. c. faktori.

Covid-19 ir lipīga infekcijas slimība, kura pamatā tiek pārnesta gaisa pilienu ceļā. Jo mazāka ir šīs pārneses iespēja, jo mazāks risks saslimt. Tā kā citu saslimstības ierobežošanas iespēju mums nav, tad šim profilakses mehānismam kopā ar aktīvu testēšanu un neatpazītu slimnieku atklāšanu un izolēšanu šobrīd ir izšķirīga nozīme.

Par daudziem prognozi ietekmējošiem faktoriem, arī imunitātes veidošanos un tās noturīgumu un vīrusa mutācijām, šobrīd ir pārāk maz zināmā, lai kaut ko secinātu. Taču kolektīvās imunitātes (no angļu valodas – herd immunity) jautājumā ir arī morāli ētiskais un, iespējams, arī ekonomiskais aspekts. Var retoriski jautāt, vai mēs tiešām esam gatavi ziedot 1,4 % vai pat 8 % sešdesmitgadīgu un vecāku cilvēku dzīvību (ja potenciāli saslimst 80 % cilvēku), lai veidotos kolektīvā imunitāte.

Itāliešiem šie visu vecumu letalitātes dati ir vēl dramatiskāki. Kā jau iepriekš minēju, šībrīža pandēmijas attīstības modelēšana ir pārāk nedroša daudzu nezināmo un nepilnīgo datu dēļ. Jebkura modelēšana balstās uz iepriekšējo pieredzi. Taču Covid-19 ir jauna slimība, un šādas pieredzes nav. Analoģija ar citām slimībām, visticamāk, neder.

Bieži izskan arguments, ka no gripas mirst daudz vairāk cilvēku, bet valdības šādus ierobežojumus neievieš. Vai šīs situācijas var salīdzināt?

Salīdzināt nevar slimības raksturlielumu dēļ, no kuriem vissvarīgākais ir letalitāte (angliski – case fatality). Covid-19 gadījumā tā ir ievērojami augstāka nekā gripai (ap 0,1 %). Es gribētu citēt Maiami Universitātes zinātņu doktora Šiguja Ruana (Shigui Ruan) un līdzautoru rakstīto:

"Lai gan jaunu cilvēku letalitāte ir zema, ir skaidrs – jebkādi minējumi, ka Covid-19 līdzinās gripai, ir kļūdaini: pat 20–29 gadu vecuma grupā ar SARS-CoV-2 inficēto grupā mirstība ir 33 reizes lielāka nekā sezonālajai gripai".

Viss intervijas Analoģija ar citām slimībām neder teksts