Kad esi Romā, dari kā romieši

No studentu vidus Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) būtu grūti izvēlēties labāku internacionalizācijas vēstnieku kā topošo ārstu Johannesu Šteiblu (Johannes Steibl). Bijis viceprezidenta amatā asociācijā Vācu studenti ārvalstīs (Deutsche Studenten im Ausland), kā arī RSU Ārvalstu studentu asociācijā (International Students’ Association – ISA), Johanness ne vien aizstāvējis ārvalstu studentu intereses, bet aktīvi popularizējis latviešu kultūru, tradīcijas un valodu RSU tik dažādo tautību pulkā. Ar mīlīgu akcentu krāšņotā latviešu valodā pasūtījis kafiju ar pienu, Johanness piesēž uz sarunu RSU kafejnīcā, lai pastāstītu par saviem jau četriem Rīgā pavadītajiem gadiem. Sākam ar Eiropas karti, kurā Johanness iezīmē vietas, kuras saucis par mājām savas līdz šim 24 gadus ilgās dzīves laikā: Rīgu, dzimto pilsētu Bruhzāli Vācijas dienvidrietumos, kā arī Taragonu Spānijā, netālu no Barselonas.

– Uzskatu sevi par mūsdienīgu eiropieti, kas izmantojis Eiropas integrācijas fenomenu un ir dzīvojis Eiropas Savienības "ekstrēmajos" galos – gan dienvidrietumos, gan ziemeļaustrumos. Kad man palika četri gadi, ģimene pārcēlās uz Spāniju, kur trīs gadus mitām Taragonā. Iemācījos spāņu valodu kā tāds popugaj, vienkārši atkārtojot to, ko dzirdēju. Tāpēc arī mans pirmais vārds spāņu valodā bija tonto jeb idiots – kompliments, ko saņēmu no kādas spāņu meitenes rotaļu laukumā.

Tātad tu runā vāciski, angliski, spāniski, arī latviski un nedaudz krieviski, spriežot pēc piesauktā popugaj?

Krievu valodu īsti nevar skaitīt klāt. Vācu ir mana dzimtā valoda, brīvi runāju arī angļu un spāņu valodā, kā arī izliekos, ka runāju franciski, bet patlaban esmu aktīvā latviešu valodas apguvē. Popugaj ir apzīmējums, ko man velta mans draugs, ISA prezidents Stavs Brodskis (Stav Brodsky), jo laiku palaikam uzlasu kārtējo dīvaino vārdu kādā valodā. Manā rīcībā ir raiba dažādu valodu vārdu izlase – vārdi, kas kopā neveido nekādu jēgu.

Mans tēvs allaž teicis – kad esi Romā, dari kā romieši. Līdz ar to, kad esmu ārvalstīs, mēģinu pielāgoties vietējiem, izprast viņu kultūru un tradīcijas. Tātad Vācijā esmu Johanness, Spānijā – Huans, bet Latvijā – Jānis. Esmu padzīvojis četras nedēļas gan Kostarikā, gan Brazīlijā – vietās, kur tieku cauri kā Huans. (Smejas.)

Kā nonāci līdz lēmumam par studijām Rīgā?

Aiz šī lēmuma ir pagarš stāsts, ko mēģināšu noīsināt, lai negarlaikotu. Kopš savas bērnības atminos mūsu mājas pagrabā vecu velosipēdu, kas savulaik bija piederējis manam vectēvam. Kad gāju vidusskolā, mammai 20 gadus neaiztiktais ritenis bija pagalam apnicis, un viņa tēvam teica – ja tas drīzumā netiks salabots un lietots, tad būtu prātīgi no tā atbrīvoties. Tēvam vectēva ritenis bija liels dārgums, bet, tā kā izskatījās, ka neatliks laika tā salabošanai, ķēros pie darba, nevienam par to nestāstot. Aizbraucu līdz tuvākās pilsētas veloveikalam pēc padoma par to, kādas detaļas man iegādāties, lai riteni līdz tēva dzimšanas dienai savestu kārtībā. Tādā veidā mamma redzētu, ka ritenis tiek lietots, un tētim nevajadzētu no tā atvadīties. Harmonija, jo sevišķi manā ģimenē, man ir ļoti svarīga. Veloveikalā sastapu bērnudārza biedra mammu, kas stāstīja, ka mans sen nesatiktais draugs plāno studēt medicīnu Rīgā. Beigu beigās bērnudārza draugs uz Rīgu tā arī neatbrauca – atšķirībā no manis.

Tātad līdz domai par studijām Rīgā nonāci, pateicoties vecam velosipēdam, bet kā nonāci līdz lēmumam par medicīnas studijām?

Vidusskolas gados darbojos Vācu Dzīvības glābēju asociācijā, programmā Notfallhilfe, kurā mēs, īpaši apmācīti brīvprātīgie, devāmies izsaukumos, kad cilvēki vērsās pie neatliekamās palīdzības ar samērā vienkāršu vajadzību brīdī, kad ātrās palīdzības dežūrbrigādes visas bija citos izsaukumos. Reiz mūs izsauca pie kādas kundzes gados, kurai bija dehidrācija, ar kuru mēs bijām teju jau tikuši galā, kad atskanēja zvans par nākamo izsaukumu – burtiski turpat, 500 metru attālumā no mūsu tābrīža atrašanās vietas. Līdz ar to mūsu komanda jau pēc minūtes un 50 sekundēm bija pie šī pacienta, kam bija plaušu embolija – diagnoze, ar kuru cilvēks ārpus slimnīcas reti izdzīvo. Mūsu tempu un zināšanu dēļ pacientu izdevās glābt, un viss beidzās laimīgi.

Pēc šī atgadījuma es sapratu, ka vēlos darīt visu, lai paildzinātu kādam dzīvi, uzlabotu tās kvalitāti. Tā arī nonācu līdz lēmumam par medicīnas izglītību, lai arī esmu drošs, ka būtu arī lielisks bioloģijas skolotājs, jo es mīlu bērnus un man labi padodas bioloģija.

Kāds bija pirmais gads RSU?

Gan pirmais, gan otrais gads man bija smagi. Daudzi vācu studenti, ieguvuši valsts finansētās vietas, pēc diviem gadiem RSU dodas atpakaļ uz Vāciju, un arī es šeit ierados ar šādu domu. Tieši tā bija mana problēma – atbraucis, lai aizbrauktu, es nespēju ne izbaudīt, ne novērtēt laiku pa vidu šiem abiem notikumiem. Es to vien darīju, kā smagi mācījos, sociālās dzīves, bez kuras tagad nevaru sevi iedomāties, man vispār nebija. Kolīdz pieņēmu lēmumu mediķa diplomu iegūt RSU, man iekšēji teju akmens novēlās. Ieniru RSU studentu sociālajā dzīvē, aktivitātēs, un viss mainījās uz labu.

Jebkurš sākums nāk ar nedrošību un neskaidrību, tāpēc mana pirmā artava RSU ārvalstu studentiem bija ieteikumi ar labākajām, ērtākajām un populārākajām vietām Rīgā – es dalījos ar informāciju, kas būtiska jebkuram pirmkursniekam. Tāpat pievienojos RSU mentoru programmai, kas ir liels atbalsts jebkuram jaunpienācējam. Laikā, kad es ierados RSU, Rīga vācu studentiem vēl aizvien bija tāda kā terra incognita, un burtiski pēdējo pāris gadu laikā Rīga ir kļuvusi daudz atpazīstamāka Vācijā tieši medicīnas studiju ziņā.

Kopš izlēmi, ka Rīga ir laba ne tikai studijām, esi mums demonstrējis vienu savu talantu pēc otra. Līdztekus politiskajām un sociālajām aktivitātēm ISA un asociācijā Vācu studenti ārvalstīs esi arī aktīvs Rīgas maratona dalībnieks, savukārt šogad pavasarī festivālā Taurenis baudījām tavus skatuves mākslinieka dotumus. Kādus talantus vēl tu slēp?

Es nesauktu sevi par īpaši talantīgu, bet man patīk izmēģināt ko jaunu. Piemēram, pavārmākslu, kas mani aizrāvusi, jo mammai manā dzimtajā pilsētā pieder neliels restorāns. Turklāt kā jau vācietim man patīk darīt lietas pamatīgi, ne pusnopietni. Mēģinu tik daudz reižu, kamēr iecerēto sasniedzu. Kā saka mans tētis, lai notriektu visus 10 ķegļus ar pirmo metienu, ir jāpavada daudz laika, ripinot boulinga bumbu. Ir jābūt pacietīgam un uzstājīgam.

Kurā pasaules valstī sevi galu galā redzi noenkurojamies? Vai tāds globāls pilsonis kā tu maz par to domā?

Tiesa, esmu globāls pilsonis, bet, visur izceļojies, galu galā, šķiet, noenkurošos visai tuvu vietai, kur ir manas saknes [norāda uz Bruhzāli Vācijas dienvidos].

Manai paaudzei lēmumu pieņemšana ir visai problemātiska. Arī man pašam nepatīk pieņemt lēmumus. Visapkārt ir tik daudz informācijas, ir grūti saprast, kuriem avotiem uzticēties, ko izvēlēties. Tomēr beigu beigās varbūt, ka ir pietiekami zināt virzienu, ne galamērķi, un viss pārējais nostāsies savās vietās. Par virzienu man nav ne mazāko šaubu, tā ir ģimene un darbs, ko mīlu – ārsta profesija. Kā arī augstāku mērķu vadīta sociālā dzīve – iesaiste projektos un aktivitātēs, kas vērsti uz plašāku ieguvumu sabiedrībai.