Radioloģijas katedra

Darbības virzieni, galvenie pamatuzdevumi un mērķi

Nodrošināt mūsdienīgu studiju kursu realizāciju diagnostiskās radioloģijas līdzdiploma un tālākizglītības programmā
Studentu, rezidentu un doktorantu zinātnisko pētījumu vadīšana
Aktīvi līdzdarboties profesionālajās asociācijās (Latvijas Radiologu asociācijā, Latvijas Muskuloskeletālās radioloģijas asociācijā, Latvijas Ultrasonogrāfistu asociācijā)
Katedras akadēmiskā personāla pedagoģiskā un zinātniskās kvalifikācijas pilnveide

Radioloģijas katedra realizē

studiju kursus Radioloģijas pamati, Modernā radioloģiskā attēldiagnostika, Rentgenoloģija radioloģija, Medicīnas tehnoloģijas – staru diagnostika, Vispārējā rentgenoloģija un radioloģija;
tematiskos kursus radioloģijā;
integrētu e-studiju apmācību diagnostiskajā radioloģijā;
zinātniskos projektus un klīniskos pētījumus, doktorantu piesaisti;
diagnostiskās radioloģijas rezidentūras programmu vadīšanu.

Zinātniskās tēmas

Kolorektāla vēža aknu metastāžu embolizācija ar ķīmijpreparātu uzlādētām mikrosfērām monoterapijā un kombinācijā ar sistēmisku ķīmijterapiju – metode un klīnisko rezultātu salīdzinājums
Neirosarkoidozes radioloģiskā izpēte ar magnētiskās rezonanses metodi: izplatības ceļi, ārstēšanas efektivitātes un diferenciāldiagnostiskie kritēriji ar smadzeņu apvalku tuberkulozi un karcinomatozi
Magnētiskās rezonanses enterogrāfija iekaisīgo zarnu slimību diagnostikā, izmantojot difūzijas uzsvērto attēlu ar ķermeņa fona signāla supresiju (MR DWIBS) sekvenci
Vazospazma agresīvas endovazālas ārstēšanas metodes izstrāde un tās klīniskās efektivitātes novērtējums pacientiem ar cerebrālas aneirismas ruptūru un subarahnoidālu asins izplūdumu
Cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistība ar radioloģisko un klīnisko iznākumu
Reimatoīdais artrīts – cerebrovaskulārie un kardiovaskulārie riski
Miokarda perfūzijas izpēte pacientiem ar miokardiālajiem tiltiņiem

Radioloģijas katedras šķirklis RSU zinātnes portālā

Katedras vēsture

Rentgenoloģijas un radioloģijas katedra nodibināta 1928. gada decembrī. Tās nosaukums gadu gaitā ir mainījies vairākkārt: Rentgenoloģijas institūts (1928.–1941.), Radioloģijas katedra (1941.–1944.), Rentgenoloģijas un radioloģijas katedra (1956.–1998.). 1998. gada februārī Rentgenoloģijas un radioloģijas katedru pārdēvēja par Radioloģijas katedru un no iepriekšējām telpām Paula Stradiņa Klīniskajā slimnīcā tā pārcēlās uz jaunām telpām Rīgas 7. klīniskajā slimnīcā Gaiļezers Rīgā, Hipokrāta ielā 2.

1999. gadā nodibināja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Radioloģijas institūtu un katedra tika iekļauta tā sastāvā. 2009. gadā ar RSU Senāta lēmumu Radioloģijas institūtu reorganizēja, tā vietā izveidojot Radioloģijas katedru.

Katedras (institūta, cikla) vadītāji

Eižens Vēbers (1928–1939; 1940–1944)
Jānis Lediņš (1940.)
Jēkabs Romāns (1948.–1950.)
Aleksandrs Poļakovs (1953.–1966.)
Jevgenijs Nemiro (1966.–1993.)
Ēriks Reinholds (1993.–1998.)
Gaida Krūmiņa (1998.–2019.)
Ardis Platkājis (kopš 2019.)

Rentgenoloģijas pirmsākumi Latvijā saistīti ar Eižena Vēbera vārdu. Viņš bija kļuvis par atzītu speciālistu Kijivas Universitātē, kur 1898. gadā pabeidza Medicīnas fakultāti. 1920. gadā Vēbers Kijivā noorganizēja un vadīja pirmo Rentgenoloģijas katedru. Gadu vēlāk viņš pārcēlās uz Vīni, kur bija firmas Siemens medicīniskais konsultants. 1927. gadā E. Vēbers ieradās Rīgā un LU Medicīnas fakultātē izveidoja docentūras kursu rentgenoloģijā. Viņa asistenti bija Sofija Linkoviča, Kristaps Butulis, Jānis Lediņš un Jānis Zemzars. E. Vēbers bijis mērķtiecīgs vadītājs, labs organizators. 1928. gadā Rīgas pilsētas 2. slimnīcā (tagadējā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā) izveidoja Rentgena institūtu (katedru). Tā vēsturiski bija viena no vecākajām rentgenoloģijas katedrām Austrumeiropas valstīs un pirmā, ilgus gadus arī vienīgā Baltijas reģionā. Sekmīgi veidojās arī Latvijas rentgenologu starptautiskie sakari, speciālistiem no Latvijas dodoties zinātniskos komandējumos uz ārzemēm.

Pagājušā gadsimta 30. gados Rentgena institūtā ieviesa kontrasturogrāfiju, histerosalpingogrāfiju, encefalogrāfiju, mielogrāfiju u. c. metodes. Jānis Lediņš sāka angiogāfijas mēģinājumus eksperimentos ar dzīvniekiem. 1944. gada septembrī Vēbers aizbrauca uz Vāciju, kur 1947. gadā nomira. Otrais pasaules karš un okupācijas varas pārtrauca sāktās ieceres. Jāni Lediņu 1941. gada jūnijā deportēja; dzimtenē viņš atgriezās tikai 1962. gadā.

Rentgena institūtu 1941. gadā pārdēvēja par Radioloģijas katedru, bet 1944. gadā katedra beidza darbību. Pēc kara rentgenoloģijas cikla vadību uzņēmās docents Jēkabs Romāns, par docētājiem strādāja Ņina Stradiņa un Vladimirs Kosinskis. Pēc Jēkaba Romāna nāves (1953.) līdz 1956. gadam ciklu vadīja docents Aleksandrs Poļakovs.

Pēc Rīgas Medicīnas institūta nodibināšanas (1951.) ieviesa subordinatūru rentgenoloģijā, bet 1956. gadā atjaunoja Rentgenoloģijas un radioloģijas katedru. Tās vadītājs līdz 1966. gadam bija docents Aleksandrs Poļakovs.

1966. gadā par katedras vadītāju kļuva docents Jevgenijs Nemiro (profesors kopš 1990. gada). Viņš bija arī Veselības aizsardzības ministrijas galvenais rentgenologs. Ieviesa jaunāko aparatūru, strauji uzplauka Latvijas rentgenoloģiskais dienests. Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā atvēra modernāko datortomogrāfijas kabinetu Baltijā (1983.) un digitālās angiogrāfijas laboratoriju (1996.).

Klīnicisti plašāk sāka izmantot rentgenoloģisko izmeklēšanu iespējas, aktivizējās pēcdiploma specializācija un kvalifikācijas celšana, noritēja aktīvs un nozīmīgs zinātniskās pētniecības darbs. J. Nemiro un Natālija Bāliņa pievērsās padziļinātai videnes patoloģijas izpētei. J. Nemiro kopā ar Ēvaldu Ezerieti ieviesa angiokardiogrāfiju. Rasma Heniņa pievērsās sirds un lielo asinsvadu padziļinātai izpētei. Limfogrāfijas metodiku un indikācijas PSRS pirmais izstrādāja Aivars Stengrēvics. Aizkuņģa dziedzera padziļinātu izpēti veica Valentīna Baruļina, Baldūrs Apinis. Andris Laganovskis klīniskajā praksē plaši ieviesa holepankreatogrāfiju. Lai rūpētos par personāla un pacientu drošību, J. Nemiro un Kurta Švarca zinātniskajā vadībā 1969. gadā izveidoja RMI Termoluminiscentās dozimetrijas laboratoriju. Par šajā jomā veiktajiem pētījumiem J. Nemiro un K. Švarcs 1977. gadā saņēma LPSR Valsts prēmiju. 1973. gadā iznāca pirmā rentgenoloģijas un radioloģijas mācību grāmata latviešu valodā, bet 1983. gadā – paplašināts šīs grāmatas izdevums.

Zinātniskā darba pamatvirzieni

Plaušu un videnes patoloģijas diferenciālā rentgendiagnostika (J. Nemiro, A. Amoliņš, R. Heniņa)
Hepatobiliārās un aizkuņģa dziedzera zonas patoloģijas staru diagnostika (V. Baruļina, A. Laganovskis, Ē. Reinholds, P. Zlemets)

Radiācijas aizsardzības un klīniskās dozimetrijas jautājumus risinājis J. Nemiro ar līdzstrādniekiem. Rentgenoloģijas katedras darbu pedagoģiskajā un zinātniskajā jomā kopumā raksturo daudzās publikācijas (tostarp divas mācību grāmatas, piecas monogrāfijas un divi rakstu krājumi), vairāki izgudrojumi un patenti, oriģinālas izstrādes, astoņas doktora disertācijas. Izvērtās arī starptautiska radoša sadarbība ar vairākām ārvalstu augstskolām – Prāgas Kārļa universitāti un Olomoucas Polacka universitāti Čehijā, Drēzdenes Tehnisko universitāti Vācijā, Ščecinas Medicīnas akadēmiju Polijā u. c. Šī sadarbība vainagojās ar vairākām kopīgām zinātniskām publikācijām.

Par sekmīgu zinātnisku sadarbību profesors J. Nemiro apbalvots ar Olomoucas Universitātes Zelta medaļu (1990.). J. Nemiro ir valsts emeritētais zinātnieks (1998.) un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2000.). 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi saņēmis Arnis Amoliņš.

Kad 1998. gadā izveidoja Radioloģijas katedru, par tās vadītāju iecēla profesori, habilitēto medicīnas doktori (1990.) Gaidu Krūmiņu; viņa bija arī 1999. gadā izveidotā Radioloģijas institūta direktore un no 2008. gada atjaunotās Radioloģijas katedras vadītāja. 2003. gadā Radioloģijas institūtā izveidoja Līdzdiploma studiju nodaļu un par tās vadītāju iecēla docentu Ardi Platkāji (no 2005. gada – asociētais profesors). Patlaban, kopš 2019. gada, Radioloģijas katedras vadītājs ir profesors Ardis Platkājis.