Antropoloģijas profesore Rebeka Braienta par to, kā nākotne veido pagātni

2023. gada 30. un 31. augustā Eiropas Sociālo antropologu asociācijas tīkls Valsts antropoloģija (AnthroState) sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti (RSU) Latvijā rīkoja konferenci Nākotnes valstis (Future States). Šī brīža trauksmainās ģeopolitiskās situācijas kontekstā antropologi tika aicināti interpretēt arvien pieaugošo uzticības trūkumu valstij visā pasaulē un to, kā sabiedrība iztēlojas valsts nākotni un attiecīgi rīkojas. Konferences galvenā runātāja bija kultūras antropoloģe prof. Rebeka Braienta (Rebecca Bryant).

Prof. R. Braientas zinātniski pētnieciskais darbs veltīts piespiedu migrācijai, robežām un neatzītām valstīm. Viņai ir zināšanas politiskajā un juridiskajā antropoloģijā, īpaši etnisko konfliktu, pārvietošanas, robežu dinamikas un apstrīdētās suverenitātes jautājumos tādos reģionos kā Kipras Zaļā līnija un Turcija. Rebeka Braienta ir Utrehtas Universitātes kultūras antropoloģijas profesore, ieguvusi grādu Čikāgas Universitātē un darbojusies akadēmiskajā jomā vairākās zināmās institūcijās, tostarp Londonas Ekonomikas skolā.

Profesore saņēma uzaicinājumu piedalīties konferencē no tās organizatoriem, kā arī antropologiem, kuri aplūko līdzīgas tēmas. Runājot par konferences tēmu, prof. R. Braienta interpretē "nākotnes valstis" kā etnogrāfisku jautājumu par to, kā domāt par mūsu kā cilvēces nākotni un mūsu kā cilvēku un valsts nākotni, t. i., par valsts nozīmi mūsu nākotnes veidošanā.

Prof. R. Braientas darbā būtiskākā nozīme ir laika jēdzienam. "Esmu veikusi vairākus antropoloģiskos pētījumus par valsti, un mani vienmēr ir interesējis laiks – gan nākotne, gan pagātne," skaidro profesore. Aplūkojot ilgtermiņa etniskos konfliktus, protams, ir jāņem vērā pagātne. "Pēdējos aptuveni desmit gados mani īpaši interesē, kā cilvēki uzlūko pagātnē notikušo vardarbību, vēsturisko izlīgumu un konfliktējošo vēsturi saistībā ar nākotni.

Šīs grūdiena un pievilkšanās (push-and-pull) attiecības starp pagātni un nākotni izpaužas profesores darbā par Kipru, par kuru viņa publicēja grāmatu The Past in Pieces: Belonging in the New Cyprus. Šajā grāmatā viņa pievērsās izšķirošam un politiski vētrainam brīdim salas mūsdienu vēsturē. Vienlaikus 2003. gadā sāka atvērties robeža, kas gandrīz 30 gadu bija sadalījusi salu un ģimenes. Turklāt salas iedzīvotāji gatavojās balsojumam par iestāšanos ES. "Es rakstīju par to, kā šie lielie jautājumi par salas politisko nākotni ietekmēja to, kā cilvēki tajā laikā lūkojās uz pagātni.” 

Nākamais prof. R. Braientas pētījumu virziens bija saistīts ar neatzītām valstīm, kur viņa varēja turpināt pētīt laika konceptu. "Cilvēki, kas dzīvo neatzītās valstīs, dzīvo ilgstošā nenoteiktībā, bet viņi tomēr cenšas veidot valsti," apgalvo profesore. "Viņi joprojām cenšas turpināt tur dzīvot, apzinoties, ka pārējā pasaule, iespējams, nekad neatzīs viņu valsti. Visi šie jautājumi saplūst un krustojas šajā tēmā: kā mēs domājam par valsti, kā valsts ir iesaistīta, kā mēs domājam par nākotni, kā politika un atsauces uz konkrētu vēstures veidu atspoguļojas tajā, kā mēs leģitimizējam valsti.

Prof. R. Braienta skaidro:

"Modernā Eiropas valsts radās vienlaikus ar dažādiem laika mērīšanas un kontroles instrumentiem un laika disciplīnas veidiem, lai mēģinātu kontrolēt neparedzamo. Būtībā valsts kļuva spējīga garantēt saviem pilsoņiem nākotni tās kontrolētajā jomā."

Savā runā konferencē Nākotnes valstis profesore iepazīstināja ar jaunu koncepciju, pie kuras viņa strādā un kuru dēvē par "infrastruktūras imperiālismu". Šis projekts aplūko valstu modeļus ģeopolitiskā līmenī un pēta galvenokārt Turcijas, arī Ķīnas un Krievijas ārvalstu infrastruktūras investīcijas apkārtējās valstīs. 

Tā kā globālā politika ir kļuvusi sarežģītāka un šķiet "nekontrolējama", valsts vairs nevar apgalvot, ka tā kontrolē neparedzētus apstākļus. Savā runā prof. R. Braienta izteica ideju, ka ir parādījusies spekulatīvāka pieeja nākotnei. Kā pierādījumu viņa minēja faktu, ka valstis arvien vairāk iesaistās dažāda veida spekulācijās ar nekustamo īpašumu, kas atspoguļojas straujā būvniecības pieaugumā visā pasaulē.

"Tādās vietās kā Vidusāzija, Turcija, Krievija un Londonas centrs spekulācijas ar nekustamo īpašumu ir kļuvušas par svarīgu tautsaimniecības sastāvdaļu un nozīmīgu rīku, ar kuru valsts cenšas kontrolēt tautsaimniecību.

Būtībā es runāju par spekulatīvu pieeju nākotnei, par šodienas valsti un par to, ko tā varētu mums pastāstīt par valsts nākotni."

Līdztekus atbildēm, ko var iegūt par jauniem veidiem, kā valstis raugās nākotnē, infrastruktūras imperiālisma izpēte paver neskaitāmas tikpat interesantas jaunas tēmas pētniecībai. Tā kā profesores projekts tikai nesen ir saņēmis Eiropas Pētniecības padomes finansējumu, tapušas tikai pētījuma iestrādnes. 

Viens no svarīgākajiem faktoriem ir potenciāls. Šie lielie būvniecības projekti rada iespaidu, ka jaunuzbūvētā infrastruktūra būs lietderīga valsts iedzīvotāju nākotnei.

Otrs vārds šajā frāzē – imperiālisms – arī ir izpētes vērts. Profesore uzskata, ka šis jaunais imperiālisma veids atšķiras no Rietumeiropas koloniālisma ar to, ka tā mērķis ir stiprināt saņēmējvalstis, nevis koncentrēties uz resursu ieguvi kā rezultātā resursi tiek izsmelti metropoles interesēs. Šī stratēģija ir saistīta ar devību, kas izpaužas kā devējvalsts varenības izcelšana. Dažkārt mazākas valstis kļūst atkarīgas no lielajām valstīm, piemēram, Ķīnas, izmantojot finanšu mehānismus, piemēram, aizdevumus. 

Atminoties savu pieredzi konferencē, prof. R. Braienta minēja, ka bijusi patīkami pārsteigta, ka daudzi viņas kolēģi domā līdzīgi. "Konferencē man bija daudz lielisku sarunu ar kolēģiem. Bija patiešām interesanti sastapt tik daudz cilvēku, kuru lauka darba vietas mainās līdzīgi manējām.

Šķiet, ka pasaulē notiek dažas lietas, kuras ir izpētes vērtas. Piemēram, masveida spekulācijas ar būvniecību no valdības puses, saikne ar mafiju un tamlīdzīgas lietas, kas ir patiešām interesantas un biedējošas.

Nobeigumā profesore norādīja, ka viņa jūtas iedrošināta, redzot konferencē tik daudz doktorantūras studentu, kuri uzstājas un saņem atgriezenisko saiti. Tomēr visspilgtāk viņai atmiņā palicis tas, ka konferencē sastapa daudzus līdzīgi domājošus kolēģus. "Es saņēmu dažus ļoti labus un noderīgus komentārus, kas man lika padomāt par to, kā es gribu turpināt šo pētījumu," secināja profesore.