Atraisīt mācīšanās potenciālu. Barbara Ouklija par informācijas atgūšanas spēku

Barbara Ouklija (Barbara Oakley) ir atzīta Oklendas Universitātes pētniece un profesore, kuras garā un savdabīgā karjera ir stāsta cienīga. Sākotnēji viņa bija iecerējusi kļūt par valodnieci, iestājās ASV armijā un sāka apgūt krievu valodu. Pēc dienesta sakaru virsnieces amatā un kapteines dienesta pakāpes iegūšanas viņa sāka studēt inženierzinātnes. Ouklija ieguvusi bakalaura grādu slāvu valodās un literatūrā Vašingtonas Universitātē un vēlāk bakalaura grādu elektrotehnikā. Papildus studijām viņa ir strādājusi arī par krievu valodas tulku uz padomju traleriem un par radio operatori Dienvidpola stacijā, kur iepazinās ar savu dzīvesbiedru Filipu Oukliju (Philip Oakley). Viņai var lepoties ar iespaidīgu akadēmisko izglītību, tostarp maģistra grādu elektrotehnikā un datortehnikā un doktora grādu sistēmu inženierijā. Turklāt Ouklija ir publicējusi revolucionārus pētījumus tādos cienījamos izdevumos kā Proceedings of the National Academy of Sciences, The Wall Street Journal un The New York Times. Viņa ir arī sniegusi nozīmīgu ieguldījumu neirozinātnes un sociālās uzvedības jomā, un pagājušajā mēnesī viesojās RSU, kur vadīja semināru Neirozinātne – instruments, lai izprastu un motivētu studentus un mūs pašus.

Jūsu biogrāfija ir gluži kā romāns! Kā jūs varētu skaidrot savu izvēlēto ceļu un virzītājspēku?

Teikšu tā: esmu pieradusi pie neērtām situācijām un apstākļiem.

Kad paveras jaunas iespējas, pat ja tās ir pilnīgi citā jomā, pat ja es jūtos ļoti neērti un uztraukusies, es esmu gatava tās izmēģināt. Es bieži attopos, darot iepriekš neizmēģinātas lietas, un esmu pārbijusies. Bet tajā pašā laikā es vienkārši turpinu iesākto.

Vai, ceļojot un lasot lekcijas, pamanāt kādas reģionālas atšķirības jautājumos, kādus jums uzdod docētāji, vai cilvēku atbildēs, kādas saņemat?

’Jā, noteikti. Piemēram, Āzijā zināšanu izgūšanas treniņi (Retrieval Practice) [Mācīšanās paņēmiens, kur studējošais atsauc atmiņā iepriekš apgūto. – red.] tiek uzskatīta par labu pieeju. Savukārt, Zviedrijā un Somijā tā ne vienmēr tiek atzīta par labu.

Kādas ir padomju mācību stila un Rietumu mācību metožu atšķirības? Vai padomju mantojums ir kaut kas slikts, kas mums būtu jāizskauž no izglītības sistēmas?

Padomju mācīšanas stils lika skolēniem pierādīt savas zināšanas. Uzdodot skolēniem klasē jautājumu, no viņiem tika sagaidīta un pieprasīta atbilde, savukārt Rietumvalstīs valda uzskats, ka tas skolēniem rada stresu. Patiesībā izrādās, ka skolēni mācās daudz labāk, ja stundās viņi tiek negaidīti izsaukti. To pierāda pētījumu rezultāti.

Reiz Nepālā sastapu skolotāju, kas bija uzaugusi Krievijā un nesaprata, kāpēc saņem sliktus vērtējumus savam darbam. Vēroju, kā viņa māca, un viņa bija laba skolotāja, taču viņa mācīja padomju stilā. Viņa bija ļoti stingra un nerunāja aizrautīgi un brīvi. Skolotāja īsti neapzinājās, ka, lai gan tiešām labi mācīja, viņa komunicēja ar ļoti stingru un nepiedodošu sejas izteiksmi. Tas radīja iespaidu, ka viņai labāk netuvoties. Patiesībā skolotāja bija visnotaļ draudzīga, taču viņas pieeju bija veidojušas Krievijā izmantotās mācīšanas metodes.

Tāpēc jāsaka, ka padomju mantojumam ir gan labās, gan sliktās puses, un to nevajadzētu akli izskaust. Nebaidieties radīt nelielu stresu skolēniem un izsaukt viņus stundas laikā, taču arī priecīgāka sejas izteiksme nenāks par ļaunu.

Kāda bija jūsu pieredze Rīgas Stradiņa universitātē?

Uz mani labu iespaidu atstāj cilvēki, kuri izrāda patiesu interesi par faktiem, nevis cenšas gūt apstiprinājumu vai likt citiem justies labi. Piemēram, ja man nepieciešama ārsta uzstādīta diagnoze, es dodu priekšroku zinošam speciālistam, kurš spēj analizēt faktus, lai nonāktu pie secinājumiem. Cilvēki, kurus satiku šeit, izrādīja patiesu interesi par faktiem. Viņu jautājumos izpaudās vērīgums, un dzirdētie komentāri atspoguļoja patiesu mēģinājumu izprast sarežģītus jēdzienus un atklāt patiesību. Viņu klātbūtne šodien bija ārkārtīgi vērtīga, jo es sajutu mūsos kopīgu aizraušanos ar atklājumiem. Viņi bija gatavi uzdot jautājumus neatkarīgi no tā, vai es zinu atbildes uz tiem. Reiz vadīju mācību stundu ceturtās klases skolēniem, un viņu nezināšana par to, ko viņi var vai nevar jautāt, padarīja šo nodarbību par lielāko izaicinājumu manā docētājas darbā. Citā reizē es uzstājos Santafē institūtā, kur lielākā daļa lekcijas apmeklētāju bija fiziķi, un mans draugs bija brīdinājis mani, ka ar viņiem būs grūti strādāt, tomēr viņi izrādījās ļoti pretimnākoši un uzdeva salīdzinoši vieglus jautājumus.

Tā bija no aizspriedumiem brīva atmosfēra vislabākajā iespējamajā nozīmē, kur cilvēkiem bija neierobežota spēja uzdot jautājumus bez priekšstatiem, kas balstās uz aizspriedumiem. Tā bija neticami spirdzinoša pieredze, kuru ļoti izbaudīju.

Ar kādiem maldīgiem priekšstatiem par jūsu pārstāvēto jomu mēdzat saskarties?

Maldīgi priekšstati par manu darbības jomu bieži vien ir saistīti ar nepareizu izpratni par atkārtotas mācīšanās un iegaumēšanas vērtību. Dažās Rietumu pasaules daļās ir tendence mazināt atkārtošanas un prakses nozīmi, uzskatot to par neefektīvu vai pat nevēlamu. Tomēr vispusīga prakse var palīdzēt apgūt spēju veikt uzdevumus bez piepūles un bez apzinātiem centieniem. Ir ļoti svarīgi neignorēt iegaumēšanas nozīmi, jo ar izpratni vien nepietiek, ja cilvēks nespēj atcerēties, ko viņš ir iemācījies. Mēs tik ļoti pārspīlējam to, ka vienīgais svarīgais aspekts mācību procesā ir izpratne, ka aizmirstam: ja tu nespēj atcerēties apgūto, tu joprojām to īsti nesaproti.

Vēl viens maldīgs priekšstats ir saistīts ar pārliecību, ka aktīvā mācīšanās ir vienīgais efektīvas mācīšanās aspekts. Lai gan studenti paši veido savas zināšanas, docētājiem ir būtiska loma, – viņi sniedz niansētas norādes un veicina mācīšanos, apvienojot tiešas norādes (piemēram, lekcijas un skaidrojumus) un aktīvu mācīšanos.

Vai atbalstīt jaunu mācību metožu ieviešanu ir universitāšu un augstākās izglītības iestāžu pienākums, vai tas galvenokārt ir indivīda uzdevums?

Lielākoties tas ir atkarīgs no indivīdiem. Tomēr uz mācīšanos orientētu iniciatīvu integrēšana izglītības iestādēs var būt lietderīga. Piemēram, ļoti efektīvs varētu būt ievadkurss, kurā tiek uzsvērtas efektīvas mācīšanās stratēģijas studentiem. Arī pamudinājums docētājiem apgūt specializētus kursus par efektīvām mācīšanas metodēm un studentiem izmantot bezmaksas mācību resursus, piemēram, Learning How to Learn (Mācies mācīties) platformā Coursera, ir solis tuvāk šim mērķim. Vai spējat iedomāties to, ka mēs 12–16 gadu garumā pārbāžam studentu galvas ar informāciju, nepiedāvājot viņiem kursu par to, kā mācīties?!

Kā jūs vērtējat esošo un nākotnē iespējamo mākslīgā intelekta ietekmi uz mācīšanu un mācīšanos?

Džins ir ārā no lampas.

Būtiskākais ir nekādā gadījumā neaizmirst, ka mācīties nozīmē veikt izmaiņas savās smadzenēs.

Mums nevajadzētu domāt, ka tāpēc, ka ChatGPT spēj rakstīt esejas, mums kaut kādā veidā ir jāuzdod jautājumi vēl augstākā līmenī.
 
Cilvēkiem ir jāiemācās rakstīt. Aplami iedomāties, ka varam likt skolēniem rakstīt augstākajā līmenī, neapgūstot rakstīšanas pamatprasmes. Mēs pieļāvām šo kļūdu, domādami, ka, mācoties matemātiku, var vienkārši izmantot kalkulatoru, un nav jēgas mācīties reizrēķinu. Tā rezultātā skolēni neapguva skaitļu likumsakarības. Valstīs, kurās reizrēķina iegaumēšana ir ļoti svarīga, bērniem matemātikā veicas daudz labāk.

Manuprāt, ChatGPT un mākslīgais intelekts ir patiešām aizraujošas lietas. Tās mums nesīs daudz jaunumu. Mēs vienkārši nedrīkstam aizmirst, ka pamati vienmēr būs svarīgi.

Izklausās, ka esat drīzāk entuziastiski noskaņota, nevis nobijusies.

Varbūt esmu tik vieglprātīga, ka nezinu pietiekami daudz, lai būtu nobijusies, bet es redzu daudz aizraujošu un foršu lietu, kas izriet no šīm tehnoloģijām. Nākamajos desmit gados, kad tās attīstīsies, pasaule kļūs ļoti interesanta. Vajadzētu paturēt prātā, ka līdzīga diskusija par tehnoloģiju radītajiem draudiem un iespējām norisinājās arī pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad sāka parādīties klēpjdatori un datori.

Ja jūs varētu izskaust kādu nevēlamu praksi savā darbības jomā, kura tā būtu?

Es izskaustu ideju, ka cilvēkam nekas nav jāiegaumē, jo nepieciešamo informāciju vienmēr var sameklēt. Kompetence daļēji veidojas, pamatojoties uz to, kas ir cilvēka atmiņā. Es taču nevarētu runāt latviski, izmantojot tikai Google Translate, vai ne?

Kādu galveno vēstījumu vēlaties nodot savā seminārā?

Informācijas atsaukšanas prakse ir ļoti vērtīga, jo tā veicina padziļinātu domāšanas procesu un uzlabo izpratni. Aktīvi atsaucot atmiņā informāciju, cilvēks strādā ar idejām, nostiprina prātā esošās saiknes un gūst jaunas atskārsmes, kā pievērsties sarežģītiem jēdzieniem.