Laima Jansone: medicīna ir prasīga – jāmācās nemitīgi

Savulaik ļāvusies labi finansētās farmācijas industrijas vilinājumam, bet ekonomiskās krīzes pilnbriedā uzņēmusies Kuldīgas slimnīcas valdes priekšsēdētājas amatu, pediatre Laima Jansone pērn sagādājusi sev jaunu izaicinājumu. Ar nožēlu skatoties, kā kopš pirmajām dienām lolotie pacienti 18 gadu vecumā pazūd no viņas redzesloka, daktere Jansone nu studē RSU rezidentūrā, lai iegūtu ģimenes ārsta kvalifikāciju. Viņas bāzes vieta – Kuldīgas slimnīca.

Lai arī tiekamies Rīgā, jūsu ikdiena paiet Kuldīgā, kur darbojaties gan kā pediatre, gan patlaban kā RSU rezidente ģimenes ārsta specialitātē Kuldīgas slimnīcā.

​​ Jā, Rīgā šodien esmu saistībā ar RSU rīkotajiem kursiem par galvassāpēm, bet mana ikdiena – tā paiet Kuldīgā, kur turpinu strādāt savā pediatra praksē, vienlaikus to savienojot ar studijām RSU rezidentūrā.

Reizēm smejos, ka esmu ģimenes ārsts, bet tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam. Man ir pediatra sertifikāts, bet ir tik žēl noskatīties, kā manus pacientus, kam esmu sekojusi līdzi kopš dzimšanas, 18 gadu vecumā vienkārši noreģistrē nost. Ārstam arī ir vērtīgi pārzināt kontekstu – iepazīt visu ģimeni, redzēt pilnu ainu, tāpēc arī izlēmu par labu ģimenes ārsta specialitātei.  Taču, lai strādātu par ģimenes ārstu, man nepieciešams sertifikāts, ko iegūšu, pabeidzot trīs gadus ilgo rezidentūras programmu.

Medicīna ir ļoti prasīga, jāmācās ir nemitīgi, bet man, jāatzīst, mācīties gluži vienkārši ļoti patīk. Kā četru bērnu mamma gan novērtēju to, ka man ir iespēja mācīties tuvu mājām.

Kāda izskatās jūsu ikdiena, mēģinot savienot ārsta praksi ar studijām?

Lai gan mana prakse nav liela – vien 500 bērnu – tagad, gripas laikā, telefons dūc visu laiku. Mana diena sākas agri, un tās gaitā ir jāiespēj daudz, tāpēc arī novērtēju mazpilsētas priekšrocības. Ceļš līdz darbam prasa vien 10 minūtes, un līdzīgs laiks paiet, lai no manas prakses nokļūtu Kuldīgas slimnīcā, kur veicu savus rezidenta pienākumus. Man ļoti patīk, ka viss ir tik kompakti, varu apdarīt darbus nodaļā, tad doties turpat uz ambulatoro pieņemšanu, kas man kā topošajam ģimenes ārstam ir ļoti būtiski – redzēt ne vien sekas, bet arī to, kas, piemēram, ir pirms insulta. Pluss reģionos ir arī tas, ka mediķi ir daudz pretimnākošāki, jo rezidenti viņiem nav apnikuši. [Smejas.]

Kādas vēl ir priekšrocības rezidentūrai reģionā?

Tīri tehniski slimnīcas reģionos ir lieliski aprīkotas. Kuldīgas slimnīca ir viena no retajām jaunuzceltajām slimnīcām Latvijā un mūsu Bērnu nodaļa, piemēram, pateicoties tās vadītājai, ir fantastiskā līmenī. Esošais kolektīvs ir profesionāls un saliedēts, mediķi ir atvērti un rezidentiem ļauj daudz iesaistīties – laiž jaunos pie darīšanas. Tajā pat laikā rezidentam jābūt arī ļoti erudītiem, jāspēj saredzēt un izvērtēt kopainu, jo, atšķirībā no galvaspilsētas, pa rokai nav daudzo speciālistu.

Speciālistu trūkums ir viens no reģionu mīnusiem – mums, piemēram, trūkst doplerogrāfijas lietpratēju. Ja būs zinoši speciālisti, tad Kuldīgas slimnīcas nākotne ir spoža, jo apstākļi ir ļoti piemēroti.

Arī kopumā, no dzīves kvalitātes skatoties, rezidents varētu novērtēt, ka mazpilsētā ir mazāk stresa ikdienā, nav sastrēgumu, ir daudz zaļāks, dzīve ir drošāka un mierīgāka. Laukos pret ārstu ir liela cieņa, ko ikdienā var just sīkumos un niansēs. Reiz, piemēram, vīram, kurš arī ir mediķis, nakts vidū uz ielas pienāca klāt divi kungi un vaicāja pēc cigaretes. Redzot, ka tas ir slimnīcas traumatologs, ar vārdiem “Piedodiet, dakter!” atvainojās un pieklājīgi atvadījās. Smejos, ka arī automašīnas Kuldīgā dakteri var neslēgt ciet.

Vienlaikus gan jāsaka, ka laukos redzamāki ir kā tava darba labie, tā ne tik labie augļi. Ja gadījies kāds smagāks gadījums – mazpilsētā tas viss ir acu priekšā.

Laima Jansone,
kopš 2017. gada studē RSU programmā Rezidentūra medicīnā ar studiju bāzes vietu Kuldīgas slimnīcā

Specialitāte – ģimenes ārsts
Dzimtā puse – Jūrmala