Liene Bērze: Latvija – tā nav tikai Rīga

Pie sapņa par medicīnu jaunā ārste Liene Bērze turējusies kopš bērnības, kad katrai lellei un lācim bijusi izsniegta ambulatorā kartīte. Tagad Liene ārsta misijai pievienojusi reģionālo dimensiju, uzsverot, ka cilvēki slimo ne tikai Rīgā un iespējām tikt ārstētam ir jābūt jebkur valstī. Jau ceturto gadu viņa sevi profesionāli sasaistījusi ar Daugavpils psihoneiroloģisko slimnīcu (DPNS), kur kopā ar kolēģi ir pirmie rezidenti slimnīcas vēsturē.

Kurā brīdī studiju laikā pieņēmāt lēmumu par labu rezidentūrai reģionā un kā nonācāt tieši līdz Daugavpils psihoneiroloģiskajai slimnīcai?

Medicīnas studiju laikā vadīju RSU psihiatrijas zinātnisko pulciņu – tas bija sestais kurss, kad DPNS valdes priekšsēdētāja, uzzinājusi par mani, uzaicināja kopā ar pulciņu aizbraukt ciemos. Toreiz aizbraucām kādi 27 studenti un tā bija pilnas dienas ekskursija. No Rīgas izbraucām ap pieciem no rīta, un, iebraucot Daugavpilī, mūs sagaidīja ar slimnīcā ceptām biezpienmaizītēm un karstu kafiju. Tieši cilvēcīgā attieksme un siltums uzrunāja visvairāk. Apskatījām slimnīcu, runājām ar personālu, klausījāmies prezentācijas par slimnīcas mērķiem un izdarīto, beigās, kad bija jāieraksta lapā to studentu vārdi, kuri  vēlētos, lai viņiem piezvana, es pierakstījos. Bija pāris telefona sarunas, trīs reizes vēl aizbraucu ciemos, un nedēļu pēc ārsta grāda iegūšanas, sāku strādāt DPNS par ārstu stažieri psihiatrijā, jo gribēju izmēģināt vidi, pirms parakstu līgumu.

Faktori, kas palīdzēja pieņemt lēmumu, noteikti bija skaidrs vadības redzējums, jo pēc sešu gadu studijām, Rīgas slimnīcas nevarēja konkrēti pateikt, vai būs darbs, kurā nodaļā, kā apmaksāts, savukārt DPNS uzreiz piedāvāja slēgt līgumu, teorētiski solot pielāgoties ārsta prioritātēm un interesēm. Pabeidzot medicīnas studijas, ārstam ir jau 25 gadi – tas ir vecums, kad tomēr gribas kādu skaidrību un noteiktību dzīvē, es vienmēr esmu zinājusi, ka vēlos palikt strādāt Latvijā. Otrs faktors bija pašvaldības stipendija – toreiz, kad pabeidzu studijas un iestājos rezidentūrā, bet rezidenta alga Rīgā bija krietni zem vidējās algas valstī kopumā. Kā jau minēju, 25 gadu vecumā cilvēks gluži pašsaprotami domā, kā sevi uzturēt, tādēļ Rīgā rezidenti strādāja divos, trīs darbos, lai  nopelnītu kādu vērā ņemamu algu. Daugavpilī pašvaldības stipendija un lielāka alga ļāva atteikties no otra darba, jo es uzskatu, ka rezidentūra ir laiks, kad aktīvi ir jāizglītojas, jālasa, vēl ir jāveic pētnieciskais darbs un tam visam ir vajadzīgs laiks un enerģija. Trešais faktors, kas tomēr bija arī izšķirošais – personāla attieksme. Lai arī pilsētā biju ienācēja, personāla uzņemšana un koleģialitāte lika justies gaidītai un cienītai.

Sapratu, kāpēc gan nepamēģināt kādu savas dzīves posmu pieņemt izaicinājumu nepastrādāt Daugavpilī – kā nekā manī vienmēr ir bijusi pārliecība, ka Latvija – tā nav tikai Rīga, un nu varēju savus vārdus pierādīt darbos. Cilvēki slimo visur un visur mūsu valstī jābūt vienādām iespējam tikt ārstētiem. Arī personības izaugsmei pamainīt vidi uz kādu laiku – manā gadījumā tie ir deviņi gadi, kopā ar rezidentūru – nāk tikai par labu, jo tas paplašina redzesloku un ļauj iepazīt vispusīgāk cilvēkus.

Kādi ir plusi reģioniem, ja salīdzina ar rezidentūru galvaspilsētā?

Pēc trim nostrādātiem mēnešiem – jūlijs, augusts, septembris – sapratu, ka ar personāla un kolēģu palīdzību varu iejusties un uzsākt dzīvi Daugavpilī. Pacienti ir tādi paši, kā galvaspilsētā (un, skrienot pa priekšu notikumiem, tā kā esmu bijusi klīniskajā praksē gan Vācijā, gan Islandē, varu pačukstēt, ka psihiskās slimības tiešām izpaužas vienādi, atšķiras dažādu slimību prevalence un arī pieejamā ārstēšana), tāpēc apstiprināju vadībai, ka būšu rezidents Daugavpilī – jau septembra beigās bija zināms, ka ar ļoti labiem panākumiem rezidentūras konkursu esmu izturejusi. Arī mans dzīves draugs šo lēmumu atbalstīja – brauca līdzi uz reģionu un pārliecinājās, ka esmu iejutusies jaunajā dzīvē labi un esmu novērtēta DPNS. Un dzīvot divās pilsētas nav tik sarežģīti, kā sākumā liekas. Runājot par plusiem, noteikti liels pluss ir lielā prakstiskā pieredze, kas paātrina profesionālo izaugsmi – katram pašam aktīvi un intensīvi ir jāapgūst daudz iemaņu, jāmācās, jo uzticēto pacientu skaits ir ļoti liels. Kā arī uzticēšanās no kolēģiem uzliek lielāku atbildību, līdz ar to ir motivācija padziļinātai teorētiskai izglītībai, kongresu apmeklēšanai un papildus izlītībai, jo zini, ka kolēģi uzklausa, rēķinās ar tavu viedokli un tas ir jāmāk argumentēt.

Kāda līdz šim ir bijusi sadarbība ar slimnīcu?

Kopā ar mana gada rezidentu, kolēģi Konstantīnu Pavlovu bijām pirmie rezidenti slimnīcas vēsturē,  un, ņemot vērā gan paaudžu un izglītības atsķirības, no sākuma sastapāmies ar izbrīnu par mūsu idejām, darbošanos, aktivitāti, kā arī zināšanām. Bet visu cieņu – kolēģi psihiatri tiešām centās pieņemt mūsu pieeju ārstēšanai. Kolēģi ir tie, kas patiesībā mūs, lielākoties, izaudzinājuši tieši klīniskajā darbā ar pacientiem. Sadarbība, manuprāt, ir ļoti veiksmīga – paaudzes viena otru papildina un mācās viena no otras. Jāatceras, ka katrai iestādes vadībai ir savi uzdevumi un mērķi, kas brīžiem varētu neapmierināt kādu darbinieku, bet noteikti ieguvums ir tas, ka jebkuru situāciju var izrunāt un valdes priekšsēdētāja pat vēlas pati aktīvi iesaistīties sarežģītu jautājumu risināšanā. Ar attaisnotu prombūtnes pieeju tiek atbalstītas mūsu akadēmiskās aktivitātes, dodamies uz dažādiem kongresiem, uzstājamies ar prezentācijām. Pagājušā gada oktobrī es uzsāku studijas RSU doktorantūrā – DPNS vadība deva atļauju pētījumu veikt slimnīcā un lepojas, ka slimnīcā ir doktorants.

Kā kopumā nonācāt līdz medicīnai? Kurā dzīves brīdī un kam pateicoties pieņēmāt šo lēmumu?

Tam atbilde droši vien meklējama bērnībā. Mana vecmamma strādāja poliklīnikā, un es savu bērnību pavadīju dažādos poliklīnikas kabinetos. Aptuveni no  trīs, četru gadu vecuma skatījos, kā tiek aparatūrā taisītas analīzes, mazgātas laboratorijā mēģenes, attīstīti rentgena uzņēmumi. Tā arī izaugu ar domu, ka būšu ārsts – atceros, ka mājās vannas istabā no veciem rentgena  attēlu atgriezumiem biju ierīkojusi savu laboratoriju un, karot uz koka knaģiem rentgena bildes, tie pēc tam izmazgāto veļu sakrāsoja ar melniem plankumiem, par ko mamma īsti priecīga nebija. Protams, mājās visām lellēm un mīkstajām mantiņām bija savas ambulatorās kartes.

Skolas laikā tā arī savas domas nemainīju un mērķtiecīgi gāju uz medicīnas pusi, bet man arī viegli padevās eksaktie priekšmeti un es piedalījos olimpiādēs, konkursos un sacensībās, kas bija saistītas ar matemātikas, fizikas un medicīnas tēmu.

Kādas ir labam mediķim nepieciešamas rakstura īpašības?

Noteikti ir jābūt cilvēkmīlim, neskatoties ne uz kādām subjektīvām simpātijām vai saviem uzskatiem “kā būtu jādzīvo”, ir jābūt iekšējai vēlmei palīdzēt, bez nosodījuma. Jābūt sava darba entuziastam, jo brīžiem liekas, ka šis nav darbs, kur var novilkt līniju – viss, es par to brīvdienās nedomāšu, vai arī es nedomāšu par to pēc pulksten 15.00!

Ārstam nemitīgi ir jāatrod laiks, lai kaut ko paskatītos, pameklētu, ģenerētu jaunas idejas. Lai arī piekrītu visiem,  kas saka, ka ārstēšana ir māksla, radoša nozare, tomēr uzskatu, ka tā ir arī precīza zinātne. It sevišķi, kad mēs dzīvojam uz pierādījumiem balstītas medicīnas laikā. Ir jāievēro likumsakarības, jāpārbauda klīniska aina, jāpierāda sava diagnoze un jāargumentē ārstēšana – strukturēti un pat mazliet pedantiski.

Vai ceļā uz ārsta profesiju jums bijusi nepieciešama arī veiksme?

Mazākas un lielākas uzvaras manā dzīvē ir nākušas ar  smagu, neatlaidīgu un pašaizliedzīgu darbu, un tomēr es vienmēr būšu pateicīga par vislielāko veiksmi savā dzīvē – īstajiem cilvēkiem sev līdzās. Pirmkārt, protams, ģimene, kas atbalsta, ir saprotoši un arī interesējas par to, ko es daru, kas notiek patiesībā, jo jāatzīst, ka Latvijā mediji ir nežēlīgi pret ārstniecības nozari un ārstiem, bieži vien uzklausot tikai vienas puses viedokli. Ļoti svarīgi, lai dzīves draugs saprotoši uztver manu prombūtni, it sevišķi karjeras sākumā – mājas nav tā vieta, kur sanāk uzturēties visbiežāk.

Liela veiksme ir atbalstoši kolēģi un mentori, un man ir ļoti veicies sastapt progresīvus un potenciālu atraisošus mentorus – gan RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītāju, gan Lavijas Psihiatru asociācijas vadītāju. Veiksme noteikti ir arī mani skolotāji klīniskās psihiatrijas praksē – brīžiem tiešām esmu laimīga, ka ir iespēja strādāt kopā un mācīties no tik pieredzes bagātiem klīniskajiem ārstiem. Tāpat mana veiksme ir mani kolēģi-vienaudži psihiatrijā, ar kuriem dalu vienas vērtības, intereses un vēlmi darboties, iedvesmot  un atbalstīt citam citu. Mana veiksme vienmēr ir bijusi cilvēki, man līdzās, tādēļ cilvēku arī uzskatu par vislielāko dzīves vērtību. Draugs, kolēģis vai pacients – katrs cilvēks man ir lielākā vērtība.

Liene Bērze,
ceturtā studiju gada rezidente Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā

Specialitāte – psihiatrs
Dzimtā puse – Jelgava