Pateicoties studijām RSU, jūtos līdzvērtīga ar citu valstu ekspertiem

RSU doktorante Diāna Potjomkina

Doktora studiju programma: Politikas zinātne

Doktora darba nosaukums: Ārpolitiskās ekspertīzes daudzie avoti: Eiropas Savienības politika attiecībā uz Baltkrieviju (2004–2014)

Darba vadītāja: asoc. prof. Daina Bleiere

Sasniegumi doktorantūras laikā: iegūta prestižā Fulbraita stipendija, kas ļāva deviņus mēnešus nodoties pētniecībai Vašingtonā

​

KAS pēta?

"Mana mamma bija ģeogrāfijas skolotāja, un es visu bērnību pavadīju, pētīdama Kataru, Apvienotos Arābu Emirātus vai ASV viņas krāsainajās, skaistajās grāmatās. Tāpēc interese par starptautiskiem jautājumiem man gluži dabiski nāk no bērnības. Kopumā varu teikt, ka manas profesionālās un personīgās intereses sakrīt. Papildus trim manām darba valodām – latviešu, krievu un angļu – esmu apguvusi arī spāņu valodu, un mani ļoti saista ceļošana, kā arī pasaules literatūra. Ar lielu interesi lasīju Korānu, un viena no manām mīļākajām grāmatām ir nigēriešu autora Činua Ačebes The Education of a British-Protected Child. Literatūra man apliecina to, ka visi cilvēki dziļākajā būtībā ir ļoti līdzīgi un visiem rūp vienas un tās pašas lietas, vienalga, vai esi latvietis, nigērietis vai amerikānis."

KO pēta?

"Mana pētījuma tēma izrietēja no darba pieredzes – pirms sešiem gadiem sāku strādāt pilsoniskās sabiedrības organizācijā Eiropas kustība Latvijā, un pilsoniskā iesaiste lēmumpieņemšanā mani saistīja jau kopš šiem laikiem. Pētot ekspertīzes avotus ārpolitikā, es mēģinu noskaidrot, kādos ekspertos ieklausās ārpolitikas veidotāji lēmumpieņemšanas brīžos – iekšējos avotos ministrijā, vēstniecībās, domnīcās, nevalstiskajās organizācijās vai medijos. Kur ārpolitikas veidotāji ņem informāciju, kuros avotos ieklausās, ar ko konsultējas, kā konsultējas – pie kafijas vai pie apaļā galda – un cik bieži? Un otrādi – kā eksperti savas zināšanas var nodot ārpolitikas veidotājiem? Darba fokuss ir ES ārpolitika attiecībā uz Baltkrieviju, tomēr nenoliedzu, ka pēc deviņiem Vašingtonā pavadītajiem mēnešiem šī varētu izvērsties par salīdzinošo analīzi.”

"RSU man devusi nepieciešamo pamatu, lai ar citu valstu ekspertiem, kas studējuši elitārās augstskolās, justos kā līdzīgs ar līdzīgu," saka 2. kursa doktorante Diāna Potjomkina.

KĀPĒC pēta?

"Visaptverošu un dziļu pētījumu par ekspertīzes avotiem ārpolitikā ļoti trūkst. Papildus privātai interesei par šo tēmu mani motivē arī komentāri no ārvalstu ekspertiem gan Briselē, gan Vašingtonā, kas ir izteikuši interesi iepazīties ar šī darba secinājumiem, kuri, es ceru, būs gatavi tuvāko divu gadu laikā. Lai gan pamatā raugos uz Eiropas Savienības institūcijām, nacionālā dimensija ir neizbēgama, tāpēc arī Latvija būs viens no pētījuma objektiem un pētījuma rezultāti varētu būt saistoši vietējiem diplomātiem.

Man šī tēma ir tuva arī personiski, un tas ir būtiski, strādājot pie tik apjomīga darba kā disertācija. Tēmai jābūt tādai, lai pētnieks par to labprāt lasītu arī brīvdienās. Tiem, kuri darbojas starptautiskajās attiecībās, ir būtiska sajūta, ka maini pasauli, dari to labāku. Arī manam darbam varētu būt praktiskas sekas, kas varētu uzlabot ārpolitikas lēmumpieņemšanas procesus, vairāk iesaistot nevalstiskās organizācijas, pilsonisko sabiedrību."

KO secina?

"Pateicoties Fulbraita stipendijai, esmu pievarējusi doktora darba tumšāko posmu – uzrakstījusi teorētisko daļu. Vašingtonā man bija iespēja piekļūt resursiem un laiks, lai tos pētītu un analizētu, turklāt šajā laika posmā veicu apmēram divdesmit vērtīgas intervijas un devos uz divām starptautiskām konferencēm, kas mani ļoti motivēja un iedvesmoja turpmākajam.

Par secinājumiem gan pagaidām pāragri spriest. Varu komentēt tikai to, kas izriet no manas pieredzes. Pirmkārt, Eiropā atšķirībā no ASV, kur pastāv tā dēvētās rotējošās durvis starp diplomātiem un akadēmisko pasauli, nav pieņemts, ka diplomāts maina savu karjeru un pāriet uz kādu domnīcu vai otrādi. Otrkārt, ja Eiropas Savienības līmenī pastāv dialogs par attīstības sadarbību, izglītību, jauniešu vai sociālajiem jautājumiem, tad ārpolitika joprojām ir sensitīva joma, kur dominē nacionālās intereses un ir daudz slepenu aspektu. Tāpēc bieži dialoga starp ārpolitikas veidotājiem un ekspertiem īsti nav. Turklāt abās okeāna pusēs liela nozīme ir personīgajiem kontaktiem."