Prof. Maija Dambrova: Šaubām par vakcīnas pret Covid-19 efektivitāti un drošību nav vietas

Vakcīna pret Covid-19 ir droša un iegūta tik ātri, tāpēc ka bezprecedenta situācijā tās izveidei bija pieejami vēl nebijuši resursi, radio NABA raidījumam Zinātnes vārdā skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Farmācijas fakultātes profesore, viena no Baltijas izcilākajām zinātniecēm, Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja Maija Dambrova.

"Viņa ikdienā strādā pie jaunu zāļu atklāšanas sadarbībā ar akadēmiskās zinātnes kolēģiem un farmācijas industriju. Viņas sniegums zinātnē novērtēts ar D. H. Grindeļa medaļu, S. Hillera medaļu, Valtera Capa balvu, apbalvojumu Laiks Ziedonim zinātnes nominācijā Taureņu uzbrukums, L’Oreal Latvija stipendiju Sievietēm zinātnē, Zelta pūci un citiem. Brīvajā laikā profesore klausās operu, vāc ārstniecības augus, un reiz viņa gribētu uzkāpt kādā kārtīgā kalnā.

Kādēļ izvēlējies studēt tieši ķīmiju?

Medicīna man morāli šķita par sarežģītu. Man ļoti patika matemātika un fizika, bet ķīmija bija kaut kur uz robežas. Turpat blakus ir arī farmācija, un, kā tālāk rādīja mans dzīves ceļš, pa drusciņai no visām šīm jomām atspoguļojas manā CV. Ar ķīmijas palīdzību vēlējos saprast dabas procesus no molekulārās puses.

Mana mamma strādāja aptiekā, un manas vasaras pagāja, vācot ļoti daudz ārstniecības augu, un ar "ļoti daudz" es domāju desmitiem kilogramu žāvētas zālītes. Dažas no tām šajās pļavās aug joprojām. Es zinu, kur ir vīgrieze, kur – pareizā asinszāle, kā arī to, kam tās visas izmanto.

Šis šķietamais hobijs ir pārvērties pētniecības projektā, kurā, sadarbojoties ar RSU doktoranti Ingu Sīli, analizējām latviešu tautas ticējumos minētos ārstniecības augus. Mūsu pētījums ir publicēts, un izrādās, ka pat Bangladešā par to ir bijusi interese, jo tur esam citētas.

Kādēļ izvēlējies doktora grādu iegūt Zviedrijā?

Tā bija mazliet nejaušība. Tobrīd Upsalas Universitātē bija mana darba vadītāja no Latvijas, tagad profesore un akadēmiķe Ruta Muceniece. Sākotnēji, pateicoties Zviedrijas stipendijai, tur pavadīju dažus mēnešus, bet tad Upsalas profesors aicināja turpināt darbu un izstrādāt disertāciju.

Disertācijas aizstāvēšanā tur par doktoranta darbu runā nevis pats doktorants, bet gan stāsta oponents. Pēc tam doktorants atbild uz jautājumiem. Mana darba oponents vairākas reizes lietoja angļu valodas vārdu, kura nozīmi tajā brīdī nesapratu, – serendipity. Šī vārda nozīme ietver ideju par nejaušu atklājumu vai tādu kā drusciņ brīnumu, kaut ko tādu, kas, normāli domājot, nevarētu ienākt prātā. Tā ir it kā nejaušība, bet vienlaikus gatavība ieraudzīt procesus un parādības citā leņķī, paskatīties, saprast.

Es domāju, ka šī atvērtība ieraudzīt visas krāsas, kā arī pamainīt redzes leņķi, meklējot zināšanas dažādās zinātnes jomās, ir ļoti vērtīga, lai varētu pielāgoties situācijai, kura mūsdienās mainās pa mēnešiem un dienām, par gadiem nemaz nerunājot.

Kad atgriezos Latvijā, sākās darbs ar industriju, un, kļūstot par laboratorijas vadītāju, vajadzēja iemācīties skaitīt naudu, tāpēc nolēmu mācīties arī ekonomiku un iegūt biznesa administrācijas grādu.

Cik daudzpusīgam ir jābūt zinātniekam?

Jo daudzpusīgāks, jo labāk, taču daudzpusība nedrīkst pārvērsties par virspusību. Svarīgi atrast līdzsvaru, kuru, runājot abstrakti, varbūt ir grūti pamanīt.

Mūsu laboratorijas gadījumā tā ir farmakoloģija, farmācija, ķīmija, kurai līdzās ir toksikoloģija, vides efekti, un izrādās, ka tās pašas metodes, kuras izmantotas vienā virzienā, diezgan revolucionārā veidā var sākt lietot kādā citā vietā un jautājumu risināšanā.

Tu tici stapdisciplinaritātei?

Pilnīgi noteikti – domāju, mūsdienās tai ir būtiska nozīme. Mūsu laboratorijā tiek veidota biomateriālu jeb bioloģisko audu aizvietošanai izmantojamu materiālu izpētes komanda lielam starpinstitūciju biomateriālu projektam, un viens no kolēģiem – Antons Sizovs – , ir atgriezies no Amerikas. Viņš Latvijā ir pamācījies ķīmiju, iegūstot bakalaura grādu, bet gadu studējis farmāciju. Vienu brīdi Amerikā viņš bijis polimēru ķīmiķis, tad farmakologs, un tagad viņš atgriezies Latvijā kā biomateriālu izpētes grupas vadītājs. Mūsu laboratorijā ir daži mediķi, biologi, kā arī es un Antons – divi ķīmiķi, farmaceiti, un tas ļauj veidot grupu, kur katram ir drusciņ cita izglītība un citādāks skats uz lietām. No otras puses, multidisciplinārā komandā ir svarīgi arī cilvēki, kas pamatīgi pārzina kādu vienu konkrētu virzienu.

Kā laboratorijā iespējams pielāgoties tam, ka zinātnei ir tik mainīgi pieejams finansējums – tad ir, tad nav?

Jāsēž uz vairākiem krēsliem vienlaicīgi – citu variantu nav. Un atkal ir jāskatās ar plašu skatu, piemēram, jaunajā Eiropas finansējuma programmā Apvārsnis Eiropa ir citi uzsvari un rezultatīvie rādītāji, par kādiem mēs līdz šim neesam domājuši. Ir ļoti interesanti iedziļināties šajos dokumentos un skatīties, kā tas no teorētiskām idejām izvērtīsies tālāk. Tur ir savs azarts cīnīties.

Pagājušā gada aktuālākais temats bija Covid-19, un arī šogad ar šo vīrusu būs jārēķinās. Par Covid-19 viedoklis ir, šķiet, katram. Kura eksperta viedoklī tu ieklausies?

Viedoklis ir arī man, taču es esmu eksperimentālās zinātnes pārstāve. Ikdienā es nestrādāju ar pacientiem, man nav jāizdara ar šo jomu saistīti lēmumi un nav jārīkojas situācijās, kādās šobrīd jārīkojas mūsu mediķiem, tāpēc nekādā gadījumā negribētu, lai to, ko es saku, kāds, jo īpaši mediķi, uztvertu kā pamācību, kā pareizi dzīvot.

Es skaidri zinu to, ka vakcīna ir ceļš tālāk, es skaidri zinu to, ka šaubas par vakcīnas efektivitāti vai drošību, kas saistītas ar tās ļoti ātro izstrādes procesu, nav vietā, jo drošība netika kompromitēta.

Šī bija ļoti īpaša situācija, tāpēc vakcīnas izstrādātājiem bija pieejami tādi naudas līdzekļi, kādi, iespējams, nevienas citas vakcīnas gadījumā nekad nav bijuši piešķirti, un tās izstrādes gaitā vairāki procesi varēja norisināties vienlaikus. Arī tie, kas reģistrē šo vakcīnu, lai tā varētu nokļūt pie cilvēkiem, visus dokumentus nesāka izskatīt brīdī, kad visi lielie eksperimenti bija pabeigti un savākts milzīgs datu kopums. Tas viss norisinājās paralēli, jo ir jāpārbauda katrs skaitlis. Es kā eksperte esmu strādājusi ar kosmētikas drošības pārbaudēm un testiem un esmu bijusi viens no cilvēkiem, kas pārbaudīja katru skaitli, tāpēc zinu, cik daudz laika šādas pārbaudes aizņem.

Taču, ja katru skaitli, kas rodas kaut kādā laika intervālā, sāk paralēli pārbaudīt, tad, pabeidzot datu kopu, viss ir laikus izskatīts, un lēmumu iespējams pieņemt ātrāk.

Apjomīgais finansējums ļāva gan šos eksperimentus veikt, gan pārbaudīt iegūtos datus tādā veidā, lai šī vakcīna ātrāk nonāktu pie cilvēkiem. Veids, kā tas notika, ir 2020. gada brīnums.

Runājot par blakusparādībām, tāpat kā citās lietās, arī šeit jāņem vērā risku izvērtējums – kāds ir ieguvums un kāds ir risks. Tie, kuri vakcinējas, riskē ar blakusparādībām.

Jebkuras vakcīnas gadījumā pastāv dažādas blakusparādības. Bet, ja pēc vakcīnas uz ādas ir lielāks apsārtums, es parasti priecājos, jo tad skaidri zinu, ka mans organisms izstrādā antivielas. Savukārt, ja šādas reakcijas nav, tad ir jautājums, cik antivielu ķermenī saražosies.

Vakcinējoties mēs aizsargājam cilvēkus sev apkārt, kuriem mēs, visticamāk, šo vīrusu nenodosim. Taču tie, kuri nevakcinējas, riskē ar problēmām, kas rodas saslimšanas gadījumā, kā arī apdraud citus. Jā, tā ir individuāla izvēle, un mana ir par labu vakcīnai.

Ko tu ieteiktu vienkāršam cilvēkam, kurš nav saistīts ar zinātni? Kā orientēties informācijā par pandēmiju – ko lasīt, kā saprast, kuras ir patiesas ziņas un kuras ne?

Grūti. Ir arī tā, ka cilvēks var sarunāt pilnīgas muļķības, bet vēlāk pateikt kaut ko nozīmīgu un vērtīgu. Latvijā zinātne ar tai raksturīgo terminoloģiju eksistē vairāk paralēli mediju dzīvei un stāstiem, ko mēs dzirdam radio vai kaut kur lasām.

Varu salīdzināt ar to, kā tas bija un joprojām ir Zviedrijā. Tur zinātnes stāsti ziņu apritē ir daudz biežāk, līdz ar to pašreizējā situācijā tur nav tik lielas Covid histērijas, jo cilvēki zina, kas ir vīruss, ka tā nav baktērija, zina, kas ir RNS jeb ribonukleīnskābe – molekula, kas veic svarīgu funkciju, ļaujot pārnest ģenētisko informāciju uz šūnu struktūrām. Tās ir lietas, kuras daļai Latvijas cilvēku, apgūstot bioloģiju skolā, tolaik vispār nebija mācību grāmatā.

Trūkst šādas informācijas vienkārša pārstāsta tiem, kuri nevar vai nevēlas lasīt zinātnisko žurnālu rakstus. Es reizēm domāju, ka tad, kad man nevajadzēs rakstīt nebeidzamās projektu atskaites un es būšu pensijā, tad rakstīšu foršus populārzinātniskus rakstus vai tvītus – tādus, kuriem es pati ticētu.

Tevis vadītā laboratorija ir devusi vislielāko ieguldījumu pasaulē zināmā meldonija, plašāk pazīstama kā Grindeks ražotā medikamenta Mildronāta darbības mehānisma izpētē. Kā šī zāļu viela mums var palīdzēt šobrīd?

Pie šī jautājuma mēs kopā ar kolēģiem Edgaru Liepiņu, Reini Vilšķērstu un Marinu Makrecku-Kūku nonācām pagājušajā gadā līdz ar Covid ierobežojumu sākšanos Latvijā. Zinājām, ka meldonijs, piemēram, stiprina asinsvadu sieniņu šūnu funkcionalitāti.

Vēlējāmies noskaidrot, vai to, ņemot vēru mūsu iespējas, varētu papētīt preklīniskajos pētījumos jeb pirms cilvēka pētījumu modeļos. Mēs izraisījām plaušu bojājumu (mums nav atļaujas strādāt ar vīrusiem, tādēļ plaušu bojājums tika izraisīts ar ķīmisku vielu) un redzējām, ka kontroles grupai pamazām sabojājās arī sirdsdarbība. Lietojot meldoniju, sirdsdarbība bija vai nu normālā līmenī, vai arī ievērojami labāka un statistiski ticama.

Šis bija viens no Valsts pētījumu programmas pētījumiem par pārprofilētām zālēm, un mēs gadu noslēdzām ar ļoti skaistiem rezultātiem, kuri tika apkopoti publikācijā. Faktiski, ja ir aizdomas par kardiovaskulārajām komplikācijām sabojātu plaušu gadījumā, meldonijs varētu būt izvēles viela. Turklāt tas klīniski jau tiek lietots, tādēļ nav jātaisa milzīgi pētījumi, lai pārbaudītu tā drošību. Es ceru, ka šie rezultāti būs interesanti gan Latvijas ražotājiem, gan tiem mediķiem ārzemēs, kuri par šo tēmu interesējas.

Pie kādām zāļu vielām tu vēl strādā laboratorijā?

Mēs strādājam pie tām zāļu vielām, ko sintezē ķīmiķi, ar kuriem sadarbojamies. Mūsu laboratorijā ir ļoti dažādi projekti. Pētām antibiotikas – jaunu vielu cilvēku ārstēšanai –, kurai visa farmakokinētika (medikamenta darbības cilvēka organismā izpēte) un preklīniskā drošība ir noteikta mūsu laboratorijā, un mūsu laboratorijas cilvēki būs šīs publikācijas līdzautori. Mums ir projekts par nervu sistēmai un epilepsijas ārstēšanai izmantojamu vielu, kurai mēs mēģinām atrast ceļus komercializācijai. Tad ir ārstniecības augu ekstrakti, kas arī ir ārkārtīgi interesanti, un paralēli tam ir toksikoloģija – kopā ar daudziem Eiropas zinātniekiem esam iesnieguši ar vidi un ūdens tīrību saistīta pētniecības projekta pieteikumu. Un vēl arī, protams, strādājam pie biomateriālu pētniecības.

Kas tev pašai visvairāk patīk?

Man patīk process kā tāds un brīdis, kad tiek iegūti jauni rezultāti, kad rodas jauni jautājumi un jaunas atbildes.

Tad, kad redzi, ka cilvēkiem spīd acis. Zinu, ka farmakoloģijā acis var padarīt spīdīgas arī ar dažiem farmakoloģiskiem aģentiem, bet šoreiz domāju to brīdi, kad acis spīd no patīkama atklāšanas prieka. Tas ir tas, kas savā ziņā mūs dzen uz priekšu.

Kāds ikdienā izskatās tavs darbs?

Dators un sarunas ar cilvēkiem. Brīdī, kad kāds students atnāk ar eksperimenta rezultātiem, kuri nav tādi, kādus biju iedomājusies, pirmā doma ir, ka cilvēks ir kļūdījies, taču bieži vien tā nav. Īstenībā tādēļ jau mēs taisām eksperimentus, jo, ja visu varētu sarēķināt datorā, tad taču tie nebūtu vajadzīgi.

Stradiņa kungs reiz teicis, ka medicīna ir māksla, un tā ir arī šajās ar medicīnu saistītajās zinātnēs: divi plus divi ne vienmēr ir četri – ir reizes, kad trīs, un reizes, kad pieci. Par eksperimentiem un rezultātiem runājot, jāsaprot, vai eksperimenta veikšanai izmantota pareizā metode, vai tas ir kāds īpašs gadījums, kāpēc rezultāti atšķiras no gaidītā. Un tad, kad saproti iemeslu, piedzīvo atklājuma brīdi. Reizēm tas prasa ļoti ilgu laiku. Nav tā, ka atklājumi ir katru dienu, bet, kad līdz tādam izdodas nonākt, ir iegūtas jaunas zināšanas.

Tātad nav gluži kā filmās rāda – ķīmiķis, blakus balta pelīte, iešpricē, un viss notiek.

Nē. Pirms pelītes, pēc sastāvdaļu sintēzes ir jāveic ļoti daudz eksperimentu uz šūnām. Pelīte zinātnes un nākotnes medicīnas vārdā atdod savu dzīvību, tāpēc pie šīs pelītes jānonāk jau ar diezgan plašu informācijas kopumu, lai saprastu, ko tieši darīt.

Man ētikas jautājumi ir sarkanā līnija. Esmu gatava cīnīties par katras žurkas dzīvību un labklājību, un ir ļoti daudz lietu, ko var noskaidrot ar molekulārās bioloģijas, šūnu eksperimentu palīdzību, kā arī ar eksperimentiem, kur šī pelīte faktiski aizmieg narkozē, bet mēs iegūstam informāciju, vairs neliekot viņai ciest sāpes. Kopā ar datorizāciju vai mākslīgo intelektu šis ir mūsdienu zinātnes vienīgais ceļš uz priekšu. Vēl redzēsim, kā tas viss attīstīsies.

Es katrā ziņā gribu turpināt izglītoties, sekot līdzi jaunās informācijas plūsmai, lai saprastu, kas ir šīs jaunās metodes, kas varētu būt interesantas tieši mūsu darbam.

Kādas zāļu vielas mēs varētu sagaidīt nākotnē?

Ar interesi gaidu, kas notiks ar zālēm pret Covid-19, vai tās būs. Daudzas grupas jau kaut ko mēģina sintezēt, tostarp mūsu ķīmiķi. Ir taču antivirālie (pretvīrusu) preparāti, tad kāpēc lai nebūtu pret Covid. Jautājums ir, kas būs ar Covid mutācijām vēl pēc gada.

Kas tavā zinātniskajā karjerā ir bijis pats lielākais pārsteigums?

Pats lielākais pārsteigums laikam esmu bijusi es pati. Skolā biju teicamniece, vienmēr esmu bijusi čakla un paklausīga, bet man šķiet, ka zinātne ir novedusi pie tā, ka esmu kļuvusi mazāk paklausīga, saprotot, ka, darot lietas citādi, īstenībā iegūstu vairāk, nekā klausot visiem. Ir jāuzdod jautājumi, jābūt pieklājīgam, bet jābūt savām ambīcijām. Tā kalna virsotne kaut kur ir jāredz – vismaz tālumā."

Pirmavots: LSM.lv

Raksta autores:
Ieva Siliņa (Radio Naba raidījuma Zinātnes vārdā vadītāja) un Gundega Preiss (Radio Naba)