Psihiatre un RSU emer. prof. Biruta Kupča: "Par savu psihisko veselību ir jārūpējas tāpat kā par fizisko"

Asoc. profesore un psihiatre Biruta Kupča, kura Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) strādā gandrīz 50 gadu, pagājušā gada nogalē kļuva par RSU emeritēto profesori. Tas bija lielisks iemesls, lai aicinātu profesori uz sarunu par viņas studiju laiku, psihiatriju un psihisko veselību.

2019. gada 18. decembrī RSU emeritētā profesore Biruta Kupča tika sveikta nozīmīgā dzīves jubilejā. No kreisās: rektors prof. Aigars Pētersons, emerit. prof. Biruta Kupča, administrācijas un attīstības prorektors Toms Baumanis un veselības studiju prorektors prof. Guntis Bahs

Mūsdienās arvien vairāk tiek runāts par to, ka ir svarīgi rūpēties ne tikai par fizisko, bet arī psihisko veselību.

Lai saglabātu psihisko veselību, "ļoti būtiski ir izvairīties no visiem tiem faktoriem, kas var veicināt psihisko saslimšanu attīstību, piemēram, alkohola, smēķēšanas un narkotikām. Un ir pareizi jādzīvo! Tas nozīmē, ka jābūt gan psihiskai, gan fiziskai slodzei un ģimenei, draugiem vai paziņām, kas tevi saprot un ar ko tu vari dalīties savās sajūtās," atzīst psihiatre Biruta Kupča.

Kādi mīti un aizspriedumi valda mūsdienu sabiedrībā par psihiskajām saslimšanām un psihiatriju?

Daudz mītu un aizspriedumu, domāju, ir tāpēc, ka agrāk psihiskās saslimšanas ārstēt bija gandrīz neiespējami. Taču mūsdienās farmakoloģija turpina attīstīties, un medikamentu klāsts, kas paredzēts psihisko slimību ārstēšanai, paplašinās. Līdz ar to pieaug iespēja palīdzēt šiem pacientiem. Pašlaik ļoti daudz un plaši tiek pētīta cilvēka smadzeņu darbība, līdz ar to tiek atklātas un sintezētas arvien jaunas vielas, kas var ārstēt un palīdzēt pacientiem. Palīdz arī modernās tehnoloģijas, kādas agrāk nebija mūsu rīcībā. Tās ļauj iedziļināties procesos, precīzi izmeklēt pacientus utt.

Vēl viena problēma psihiatrijā ir tā, ka nereti pacienti ar psihiskiem traucējumiem bieži vien neapjauš, ka viņiem ir psihiski traucējumi, līdz ar to kritizē un pārmet ārstiem, apgalvojot, ka viņi ir veseli, bet ārsti nez kāpēc viņus ārstē.

Aizspriedumi ir arī tāpēc, ka nereti psihisko slimību pacientu uzvedība, reakcija uz apkārtējām norisēm ļoti atšķiras no vairuma citu cilvēku. Viņu domas un uzvedība šķiet jocīga un neadekvāta pierastajam. Ar pārliecināšanu un sabiedrības izglītošanu nevar krasi mainīt apkārtējo attieksmi pret šiem cilvēkiem un viņu savdabību, līdz ar to veidojas dažādi sabiedrības aizspriedumi. Lēnām aizspriedumi tomēr mazinās.

Daudzi uzskata, ka arī terapija pie psihoterapeita ir nevajadzīga, uzskatot, ka pašam jātiek galā ar problēmām…

Jā, tas ir vēl viens no mūsu sabiedrības aizspriedumiem. Terapija vai konsultācija pie psihoterapeita ir saruna ar profesionāli, jo viņš ļoti labi pārzina psihiskos procesus un līdz ar to var daudz ko paskaidrot. Saruna ar psihoterapeitu ikvienam palīdz saprast sevi. Tas noteikti ir palīdzošs solis psihiskajai veselībai.

Vai jūs sevi esat sapratusi?

(Smejas.) Reizēm es sevi saprotu, bet reizēm ne. Viens ir teorija, ko es ļoti labi zinu, bet otrs ir tas, kas notiek dzīvē, un tad es pati brīnos, kāpēc es šoreiz rīkojos vai vērtēju tieši šādi…

Kādi ir jaunākie atklājumi psihiatrijā, ko esat ieviesusi savā darbā?

Psihiatra praksē galvenais ir medikamenti, un katru gadu nāk klāt jaunas zāles. Piemēram, agrāk depresijas ārstēšana bija diezgan ierobežota, bet tagad antidepresantu ir tik daudz, ka katram pacientam var piemeklēt atbilstošāko un efektīvāko. Arī pret psihozēm ir liels antipsihotisko medikamentu klāsts, kas arvien paplašinās.

Turklāt zāles tiek veidotas tā, lai būtu pēc iespējas mazāk blakusefektu, lai neradītu negatīvas sekas pacienta veselībai. Tam pašlaik farmakologi pievērš ļoti lielu uzmanību, sintezējot jaunus medikamentus.

Ir tāds teiciens, ka no ģēnija līdz vājprātīgajam ir viens solis…

Domāju, ka tā gluži nevar teikt. Protams, psihiskā saslimšana cilvēka domāšanu un pasaules vērtējumu novirza nedaudz no ikdienišķā, taču tas bieži vien palīdz radīt ko īpašu. Daudzi gleznotāji, dzejnieki un citi mākslinieki, pateicoties savdabīgajam skatījumam, rada interesantus darbus, kas citiem ir saistoši tieši tāpēc, ka atšķiras no ierastā. Taču ne jau visi ģēniji ir ar psihiskām kaitēm.

Kas joprojām nav izpētīts un saprotams par cilvēka psihi?

Smadzeņu uzbūve un darbība ir tik smalka, ka katru gadu ir kāds jauns atklājums, un tas palīdz ārstēt pacientus.

Uz kuru jautājumu par psihiskajām saslimšanām jūs pati neesat atradusi atbildi?

Domāju, ka ne tikai es, bet visi psihiatri prāto par to, kāpēc vienam pacientam medikamenti palīdz, viņš izveseļojas vai viņam kļūst labāk, bet citam – nepalīdz… Tātad ir vēl tādas smadzeņu struktūras īpatnības, kas joprojām nav līdz galam izpētītas un izprastas, tāpēc nav izveidoti tādi medikamenti, kas tēmētu uz šīm struktūrām un ļautu pacientam izveseļoties.

Kāpēc savulaik izvēlējāties studēt medicīnu un specializēties psihiatrijā?

Manā jaunībā medicīna bija ļoti populāra. Studēt medicīnu skaitījās izcili, un strādāt par ārstu – tas bija gods. Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU) iestājos 1958. gadā.

1960. gada 18. janvāra laikraksta "Padomju Mediķis” foto "Sesija sākusies". No kreisās: Rīgas Medicīnas institūta studentes Biruta Dupate (vēlāk – Kupča) un Ilze Cīrule pēc eksāmena. No RSU muzeja arhīva

Psihiatrija man bija zināma jau iepriekš, jo gadu pēc vidusskolas nostrādāju psihiatriskajā slimnīcā par darba terapijas instruktori, kas mūsdienās skaitās ergoterapeits. Arī studiju laikā brīvajā laikā strādāju psihiatriskajā slimnīcā. Kad lieta ir zināma, tā šķiet interesanta. Turklāt slimnīcas kolēģi centās mani pierunāt, lai kļūstu par psihiatri, nevis ķirurģi, kā prātoju, jo tas esot grūts un sievietei nepiemērots darbs.

Kādas ir spilgtākās atmiņas par studiju laiku Rīgas Medicīnas institūtā?

Pirmās pozitīvās atmiņas man ir par Rīgas Medicīnas institūta dramatisko kolektīvu, kurā es iesaistījos. Tā režisore bija Elza Baltaisvilks. Atceros, ka mēs ar Alekseja Arbuzova lugu Klejojumu gadi uzstājāmies tagadējā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra telpās. Ļoti interesants bija dramatiskā kolektīva sastāvs – inteliģenti kolēģi, no kuriem daudzi pēc tam kļuva par slaveniem ārstiem. Arī institūta pasniedzēji darbojās šajā kolektīvā un piedalījās izrādēs, piemēram, ķirurgs un anatoms Haralds Voskis.

Rīgas Medicīnas institūta studentu dramatiskā kolektīva dalībnieki pēc Alekseja Arbuzova lugas "Klejojumu gadi" izrādes. 1. rindā 2. no labās Biruta Kupča (tolaik – Dupate) izrādē atveidoja Gaļinu. Režisore Elza Baltaisvilka –1. rindā 3. no kreisās. Ap 1960. gadu. Foto no RSU muzeja arhīva

Kādu laiku studiju laikā aizrāvos ar ķirurģiju. Es biju ķirurģijas pulciņa priekšsēdētāja.

Kad stājos institūtā, uz vienu studiju vietu bija ļoti liels konkurss. Bija jāraksta sacerējums un jākārto fizikas un ķīmijas eksāmens.

Kas, savulaik studējot medicīnu, bija grūtākais?

Man nepatika tie priekšmeti, kas bija jāiekaļ no galvas. Tāda, piemēram, bija anatomija, kas bija jāiezubrī. Tas nebija interesanti! Pēc tam nāca arvien jauni priekšmeti, kur varēja pārsvarā visu loģiski izdomāt un saprast, kad nebija gluži no galvas viss jāiekaļ.

Rīgas Medicīnas institūta izlaiduma balle 1964. gadā. Pāris labajā pusē – absolventi Biruta Dupate (vēlāk – Kupča) un Jānis Kupčs. Foto no RSU muzeja arhīva

Kurus docētājus vai kolēģus jūs uzskatāt par saviem skolotājiem psihiatrijā?

Pirmkārt, tos ārstus, ar kuriem uzreiz pēc vidusskolas strādāju kopā psihiatriskajā slimnīcā. Tādas bija dakteres Zenta Graudiņa un Mirdza Upeniece, kuras bija labas speciālistes un paraugi man praktiskajā psihiatrijā. Pēc augstskolas sāku strādāt Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur ārsts Pēteris Grave mani mudināja iesaistīties zinātnē. Pēc tam nonācu Rīgas Medicīnas institūta Psihiatrijas katedrā (tagad – Psihiatrijas un narkoloģijas katedra), kuru vadīja profesors Mintauts Caune, kurš bija mans lielākais bīdītājs un padomdevējs.

Kam pašlaik veltīts jūsu zinātniski pētnieciskais darbs?

Pēdējā laikā esmu bijusi iesaistīta depresijas ārstēšanas pētījumos, taču pašlaik zinātnē darbojos mazāk. Jaunākais mans pētījums 2019. gadā bija par Latvijas psihiatru darbu ar 1905. gada revolucionāriem, jo daudzi pēc 1905. gada notikumiem nonāca Aleksandra Augstumu slimnīcā (tagad – Rīgas Psihoneiroloģiskā slimnīca). Šo tēmu mani pamudināja pētīt vēsturnieki.

Priekšplānā asoc. prof. Biruta Kupča un Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs prof. Elmārs Rancāns 2012. gada RSU zinātniskajā konferencē

Šis ir RSU 70 gadu jubilejas gads. Ko jūs novēlat savai universitātei?

Es novēlu, lai pasniedzējiem izdotos tā izglītot studentus, lai viņiem nebūtu vēlmes atstāt Latviju un meklēt kaut kādas laimes zemes. Jādara viss, lai jaunie speciālisti paliktu pie mums!

Vēl daži fakti par Birutu Kupču

• Medicīnas fakultātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras emerit. prof.
• RSU strādā kopš 1973.
• 1964. absolvējusi Rīgas Medicīnas institūtu (tagad – RSU).
• 1978. gadā Birutas Kupčas aizstāvētās disertācijas tēma bija par cirkulāro šizofrēniju.
• Pētniecības darbs veltīts afektīvo traucējumu klīnikai un ārstēšanai.
• Kopš 2005. Latvijas Psihiatru asociācijas viceprezidente.
• Kopš 1998. Latvijas Psihiatru asociācijas sertifikācijas komisijas locekle.
• Apbalvojumi: Atzinības krusts (2010.), Latvijas Ārstu biedrības Goda zīme Tempus Hominis (2010.) u. c.
• 14 grāmatu un brošūru līdzautore.
• Vadījusi 22 studentu zinātniski pētnieciskos darbus.