RSU "Gada doktorante" Zane Lucāne: "Tieši tāpēc es studēju doktorantūrā, lai apgūtu un izmēģinātu ko jaunu"

Autore: Keta Selecka, Sabiedrisko attiecību nodaļa

Paralēli studijām kopš šā gada sākuma viņa strādā savā ģimenes ārsta praksē Dienvidkurzemes novadā. Pirms tam uzreiz pēc ārsta diploma un ģimenes ārsta sertifikāta iegūšanas RSU Zane strādāja par ģimenes ārsti Nacionālajos bruņotajos spēkos un, atgriezusies no bērna kopšanas atvaļinājuma, paralēli arī RSU – pētniecības projektā un par stundu pasniedzēju klīniskajā imunoloģijā. 

Kāpēc savulaik izvēlējāties studēt medicīnu?

Skolas gados mani visvairāk interesēja bioloģija un ķīmija un šie mācību priekšmeti arī labi padevās. Tāpat zināju, ka gribu darīt darbu, kas ir jēgpilns un dod labumu sabiedrībai, taču sapņa par kādu konkrētu profesiju nebija.

Tā kā skolas laikā biju ieguvusi godalgotu vietu bioloģijas valsts olimpiādē, tas man nodrošināja valsts budžeta vietu LU Bioloģijas fakultātē, taču

es nolēmu sevi mazliet izaicināt, tāpēc iesniedzu dokumentus arī RSU Ārstniecības fakultātē. Konkursu izturēju un galu galā pieņēmu lēmumu pamēģināt medicīnas studijas – ar domu, ka zināšanas ārstniecībā dzīvē noderēs arī tad, ja vēlāk tomēr izlemšu mainīt studiju virzienu.

Mācību laikā sapratu, ka medicīnas studijas man der, un šo profesijas izvēli neesmu nožēlojusi. 

Kā tagad izdodas apvienot darbu ar studijām?

Lekciju un semināru doktorantūrā nav ļoti daudz, un tie tiek organizēti attālināti pēcpusdienās, tā ka apvienot ar darbu to nav sarežģīti. Visvairāk laika aizņem tieši zinātniski pētnieciskā darba veikšana,

tāpēc biju priecīga, kad man radās iespēja izmantot Eiropas struktūrfondu piedāvāto grantu un tiku pieņemta darbā RSU, jo tas ļāva nestrādāt pilnu slodzi citur un veltīt laiku sava pētnieciskā darba izstrādei. Pašlaik, kad strādāju vairāk par pilnu slodzi, darba stundas, protams, ievelkas arī vakaros un brīvdienās.

Vai ikviens, kurš ir ieinteresēts zinātnē un kuram patīk uzdot jautājumus, kas sākas ar "kāpēc", var kļūt par zinātnieku?

Interese par zinātni un pētāmo jautājumu noteikti ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, tāpat nozīmīga ir neatlaidība. Manuprāt, ikviens, kuram šīs īpašības piemīt un ir vēlme, var kļūt par zinātnieku. Un tad tikai atliek mācīties!

Zanei Lucānei (priekšplānā labajā pusē) RSU Gada balvu nominācijā Gada doktorants RSU Akadēmiskajā ballē, kas notika 2024. gada 7. septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā, pasniedza zinātnes prorektore Agrita Kiopa. Foto no RSU arhīva

Studēt doktorantūrā nozīmē padziļināti pievērsties pētniecībai, attīstot jaunas idejas, piedaloties konferencēs, rakstot zinātniskos darbus utt. Kāda bija jūsu motivācija studēt doktorantūrā?

Sākotnējā interese bija par imunoloģiju. Un šeit man jāsaka liels paldies manai doktora darba vadītājai prof. Nataļjai Kurjānei, kura uzaicināja piedalīties viņas vadītajā pētniecības projektā imunoloģijas jomā un pieteikties uz studiju vietu doktorantūrā. Jo

labs plānotā promocijas darba projekts ir svarīgs priekšnoteikums, lai stātos doktorantūrā. 

Kādi bijuši lielākie ieguvumi no studijām RSU doktorantūrā?

Lielākais ieguvums noteikti ir iespēja mācīties strādāt ar dažādām pētniecības metodēm, izmantojot augstskolas atbalstu un resursus šo metožu apguvē. Jo

ar pētniecību var nodarboties, arī nestudējot doktorantūrā, tomēr doktorantūra sniedz strukturētu informāciju par pētniecības procesu, un augstskola var piedāvāt gan tehnoloģijas, gan kvalificētus speciālistus, kuri var iemācīt, kā šīs tehnoloģijas lietot.

Tāpat ir iespēja pieteikties finansiālajam atbalstam – materiālu iegādei, konferenču apmeklējumiem un zinātnisko rakstu publicēšanai. Ieguvums ir arī promocijas darba tēmas ļoti padziļināta izpēte un prasme izvērtēt zinātnisko publikāciju kvalitāti, kas var noderēt ikdienas ārsta darbā.

Pats studiju process palīdz attīstīt pacietību un laika plānošanas prasmi, jo pie pašreizējā augstākās izglītības modeļa doktorantūras studijas pārsvarā tiek īstenotas paralēli pamatdarbam. Savukārt publikāciju gatavošana palīdz attīstīt spēju precīzi un skaidri formulēt domu, kas ir noderīga prasme jebkurā nozarē.

Kā redzams, doktorantūras studijām ir daudz ieguvumu. Turklāt

doktorantūra var būt kā lielisks pašizaugsmes veids arī tiem studentiem, kuri neplāno tālāko karjeru saistīt ar pētniecību vai kļūt par mācībspēku augstskolā. 

Jūs pašlaik strādājat pie sava promocijas darba SARS-CoV-2 vakcinācija iedzimto imunitātes traucējumu pacientiem Latvijā: imūnā atbilde un iemesli atteikumam no rekomendētas vakcinācijas. Izklausās sarežģīti…Lūdzu, pastāstiet, par ko ir šis pētījums un kāpēc izvēlējāties tieši šādu tēmu?

Tas ir pētījums imunoloģijā – tā ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar dažādu imūnsistēmas slimību, tai skaitā iedzimto imunitātes traucējumu, diagnostiku un ārstēšanu. Iedzimti imunitātes traucējumi ir reto slimību grupa, kas var izpausties gan kā imūndeficīts (samazināta imunitāte), gan kā imunitātes disregulācija – alerģiskas, autoimūnas, autoiekaisīgas slimības, kad imunitāte ir “pārāk aktīva” un “uzbrūk” nekaitīgām ārvides vielām vai paša organisma šūnām.

Iedzimto imunitātes traucējumu ir ļoti daudz un dažādi. Viens no šo traucējumu veidiem ir antivielu deficīts, kas pacientiem izpaužas atšķirīgi. Piemēram, viena no šīs slimības izpausmēm ir traucēta imunitātes veidošanās pēc vakcinācijas.

Sākotnēji bija plānots pētīt iemeslus, kas nosaka šo antivielu deficītu izpausmju dažādības iemeslus, taču Covid-19 pandēmija ieviesa savas korekcijas.

Sākoties pandēmijai, radās iespēja pētīt antivielu deficītu pacientu imunitāti pret Covid-19, salīdzinot ar veseliem pacientiem, kā arī to, vai imūnšūnu reakcija pret šo jauno vīrusa veidu var atklāt ko jaunu par antivielu deficītu slimības veidošanās mehānismiem.

Šo pētījuma daļu veicu laboratorijā, laboratorijas speciālistu uzraudzībā apstrādājot pacientu asins paraugus un veicot analīzes. Esmu ļoti pateicīga zinošajiem un pretimnākošajiem speciālistiem, kas piekrita man palīdzēt un iemācīt, kā visu pareizi darīt.

Pētījuma otrajā daļā gribēju noskaidrot, kādi ir iedzimto imunitātes traucējumu pacientu apsvērumi atteikties no Covid-19 vakcinācijas. Kaut gan imunitāte šo slimību pacientiem darbojas citādi nekā nosacīti veseliem cilvēkiem, iespējamie ieguvumi no vakcinācijas pārspēj riskus, un atbildīgās iestādes iedzimtu imunitātes traucējumu pacientiem rekomendē vakcināciju pret Covid-19.

Šajā pētījuma daļā man bija iespēja izmēģināt darbu kvalitatīvās pētniecības jomā, intervējot pacientus un veicot šo datu tematisko analīzi. Kvalitatīvā pētniecība man bija kas jauns, tomēr zināju, ka doktorantūras studiju posmā gribu gūt kaut nelielu pieredzi arī šajās metodēs. Tieši tāpēc es studēju doktorantūrā, lai apgūtu un izmēģinātu ko jaunu. RSU ir iespēja mācīties no fantastiskiem, zinošiem speciālistiem. 

Vai ir jau kāds disertācijas pētījuma secinājums, ko varat pieminēt?

Pacientiem ar parastu mainīgu imūndeficītu, kas ir viens no antivielu deficīta veidiem, ir samazināta antivielu ražošana pret Covid-19 vakcināciju salīdzinājumā ar veseliem indivīdiem un cilvēkiem ar vieglāku traucējumu pakāpi, savukārt specifisku imūnšūnu – T šūnu – atbilde antivielu deficītu pacientiem neatšķiras no cilvēkiem ar veselu imūnsistēmu. Līdz ar to arī tad, kad pacienta imūnsistēma nespēj ražot antivielas pret vīrusu, T šūnu atbilde nodrošina zināmu aizsardzību.

Lielākajai daļai pacientu, kuri nepiekrita vakcinēties, iemesli šādam lēmumam bija līdzīgi tiem, kas izplatīti sabiedrībā, piemēram, ticība mītiem par vakcināciju, neuzticība iestādēm, kuras īsteno vakcinācijas kampaņas (veselības politikas veidotāji un veselības aprūpes sniedzēji). Tomēr mēs identificējām arī citus iemeslus, kas šķiet unikāli tieši imūndeficīta pacientiem un ir saistīti ar konkrēto slimību vai tās ārstēšanu, piemēram, uzskats, ka vakcinācija nav nepieciešama, ja pacients saņem imūnglobulīnu aizstājterapiju. Šos iemeslus ir svarīgi izrunāt sarunā ar pacientu par vakcināciju. 

Zinātnieka izglītības un karjeras ceļš ir ilgs un prasa daudz resursu. Vai būt jaunajam zinātniekam Latvijā ir grūti?

Tā kā vēl esmu doktorante, neuzskatu sevi par jauno zinātnieci, taču esmu dzirdējusi, ka viens no izaicinājumiem jaunajiem zinātniekiem Latvijā ir nestabilitāte, kas saistīta ar īstermiņa projektu finansējumu.

Savas karjeras turpinājumu saskatāt Latvijā? Varbūt pēc doktorantūras plānojat kļūt par RSU mācībspēku? 

Par darba gaitu turpināšanu augstskolā vēl neesmu domājusi, bet par to, ka turpināšu strādāt Latvijā, vienmēr esmu bijusi pārliecināta.