RSU sociālantropologi piedalās etnogrāfiskā ekspedīcijā Jūrmalciemā

Augusta vidū Dienvidkurzemes Jūrmalciemā notika etnogrāfiska ekspedīcija vides antropoloģes, Centrāleiropas Universitātes asociētās profesores Guntras Aistaras vadībā, kurā tika vākti materiāli par piekrastes zvejnieku kultūrvēsturisko un kulināro mantojumu ekoloģisko pārmaiņu laikā projekta “Dzīve pie jūras” simtgades griezumā ietvaros.

Četras dienas, no 17. līdz 20. augustam, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) maģistra studiju programmas Sociālā antropoloģija studenti un mācībspēki kopā ar Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas Dzīvesstāsts koordinatori Gintu Elksni intervēja piekrastes zvejniekus un viņu ģimenes locekļus, zivsaimniecības ekspertus un vietējā tūrisma speciālistus. Tika veikti arī līdzdalīgie novērojumi, piedaloties gan piekrastes zivju monitoringā, gan zivju zupas vārīšanā un bušu kūpināšanā kopā ar zvejniekiem un viņu ģimenēm.

Projekta ideja radās, iepazīstoties ar 1938. gadā izdoto Viļa Veldres (pseidonīms) grāmatu Dzīve pie jūras (atkārtoti izdota 1991. gadā), kurā viņš apraksta piekrastes zvejnieku dzīves ritumu un prakses, ar velosipēdu apbraukājot toreizējos Latvijas piekrastes zvejnieku ciematus 500 km garā posmā. Prof. G. Aistaras mērķis ir noskaidrot, kā zvejnieku dzīve ir mainījusies dažādu varu, zvejas sistēmu un klimata pārmaiņu ietekmē un kā varam iepazīt, saglabāt un nodot tālāk senču prakses, zināšanas un spēju sadzīvot ar daudzpusīgo jūru.

“Šeit, Dienvidkurzemē, atrodamas trīs stihijas – zeme, jūra, gaiss – kā robežvirsmas, kurās koncentrējas dzīvība un daudzveidība. Cilvēki raujas dzīvot pie jūras, te viss notiek,” ekspedīcijas dalībniekiem stāstīja Latvijas Zvejnieku federācijas valdes priekšsēdētājs un BIOR pētnieks Ēvalds Urtāns, kura vadībā tika veikts BIOR kontroltīklu monitorings – noķerto zivju izņemšana no tīkliem un apraksts speciālā žurnālā.

“Šī ekspedīcija bija lielisks piedzīvojums. Īpaši interesanti bija strādāt kopā ar Guntru un izmantot praksē antropoloģijas studijās apgūtās pētījumu metodes.

Tas deva gan jaunas zināšanas un pieredzi, gan iedvesmu turpināt studijas. Noteikti iesaku studentiem piedalīties nākamajās etnogrāfiskajās ekspedīcijās,” stāsta RSU maģistra studiju programmas Sociālā antropoloģija studente Ilze Arkliņa.

Projekta ietvaros plānotas trīs etnogrāfiskās ekspedīcijas, kurās tiks vākti piekrastes zvejnieku dzīves stāsti, atmiņas un zināšanas par zvejniecības vēsturi un praksēm, sociālekoloģiskām attiecībām starp cilvēkiem, zemi un jūru, klimata pārmaiņu novērojumiem un zivju ēdienu kulināro mantojumu, kā arī individuāli pētījumi.

“Piekrastes zvejniecībai ir dziļa kultūrvēsturiska nozīme, taču zvejnieku zināšanas un vietējās prakses ir apdraudējuši padomju zvejnieku kolhozi un piesārņojums, industriālā pārzveja, Eiropas zvejas liegumi, jaunas invazīvās sugas un klimata pārmaiņas. Vecāki zvejnieki var pastāstīt par tēvu un vectēvu praksi Latvijas laikā, savu pieredzi zvejnieku kolhozos un neatkarības gadu zvejniecības atdzimšanu. Viņi ir paaudžu paaudzēs dziļi saauguši ar jūru, pārzina gan tās mainīgo ekoloģisko stāvokli, gan to, kā izdzīvot politisko pārmaiņu laikos. Savukārt piekrastes saimnieces māk pagatavot plašu zivju ēdienu klāstu, kas maz pieejams citās Latvijas daļās,” stāsta G. Aistara. Jauniešu un sabiedrības iesaiste šo dzīvesziņu vākšanā ieinteresēs tos izmēģināt šīs prakses un turpmāk iesaistīties jūras saudzēšanā un piekrastes ciemu atdzīvināšanā.

Katrā ekspedīcijā plānotas vietējās kultūras, ekoloģijas, un metodoloģiskās ievadlekcijas, iedzīvotāju intervēšana un piekrastes nodarbju līdzdalīga novērošana. Rezultāti tiks apkopoti V. Veldres grāmatas Dzīve pie jūras turpinājumā gan latviešu, gan angļu valodā, kā arī akadēmiskajās publikācijās angļu valodā, SERDEs tradīciju burtnīcā par piekrastes zveju praksēm un Dzīvesstāsta mājaslapā. Projekta noslēgumā plānots Jūras zinību festivāls ar meistarklasēm (tīklu likšanu jūrā, zivju apstrādi, kūpināšanu, gatavošanu) piekrastes zvejnieku zināšanu nodošanai tālāk.