RSU studenti izveido lietotni i-Days hakatonā, lai uzlabotu paliatīvo aprūpi

Aiša Rafīka (Aysha Rafeeque) no Indijas ir astotā semestra medicīnas studente Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Zāra Murčunta (Zahraa Merchant) ir septītā semestra medicīnas studente, arī viņa ir no Indijas, bet Parija Arabšurabi (Parija Arabshoorabi) ir astotā semestra medicīnas studente no Zviedrijas. Viņas trijatā izveidoja komandu Health Connect, lai piedalītos Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta veselības kopienas (EIT Health) rīkotajās i-Days jeb veselības inovāciju dienās Latvijas universitāšu studentiem šā gada oktobrī. Komanda ieguva RSU biznesa inkubatora B-Space speciālbalvu – 15 mentoringa stundas. 

Studenti, kas piedalījās hakatonā, varēja izvēlēties risināt vienu no pieciem izaicinājumiem: komunikācijas uzlabošana par precīzijas medicīnu, rīks personalizētas aprūpes nodrošināšanai, risinājums efektīvai bērnu paliatīvās aprūpes nodrošināšanai un digitālo laboratorijas datu nozīme labāku veselības rezultātu sasniegšanā. Savukārt Ekonomikas ministrijas uzdevums bija integrēt digitālās veselības tehnoloģijas un mākslīgo intelektu veselības sistēmās.

Par kurām medicīnas jomām jums katrai ir lielāka interese, un vai hakatons piedāvāja kaut ko, kas bija saistīts ar šīm interesēm?

Aiša: Ar paliatīvo aprūpi nodarbojos jau kādu laiku, to darīju, pirms vēl iestājos Medicīnas fakultātē. Indijā paliatīvajai aprūpei ir ļoti liela nozīme, jo īpaši pacientiem, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Es biju brīvprātīgā sabiedriskajās organizācijās, kas atbalsta paliatīvos pacientus, nodrošinot apmācību un resursus brīvprātīgajiem, kas nav mediķi. Tam ir bijusi liela nozīme, kāpēc es izvēlējos studēt medicīnu.

Kad mēs ieraudzījām hakatona problēmu formulējumus, es nosliecos uz paliatīvo aprūpi. Tas bija kaut kas tāds, kas mani aizrāva, un, par laimi, arī komanda pēc nelielām diskusijām piekrita.

Zāra: Par paliatīvo aprūpi iepriekš nebiju domājusi. Patiesībā man bija priekšstats, ka tā ir diezgan skumja un emocionāli smaga joma, jo īpaši tāpēc, ka konkrētajā gadījumā uzmanība bija pievērsta bērnu paliatīvajai aprūpei. Taču hakatona laikā mēs aprunājāmies ar šīs jomas ārstiem, un viņu atdeve un spēja reāli mainīt pacientu dzīvi mani patiešām iedvesmoja. Tieši tas mani pārliecināja kopā ar komandu iedziļināties šajā tēmā. 

Parija: Man nebija iepriekšējas pieredzes paliatīvajā aprūpē, taču esmu strādājusi nodaļās, kur pacienti saņem paliatīvo ārstēšanu aprūpes beigu posmā. Man vienmēr ir šķitis, ka tā bieži vien ir nepietiekami aplūkota medicīnas joma. Fokuss uz pediatriju man to padarīja vēl nozīmīgāku.

Tā ir joma, kurai būtu jāpievērš lielāka uzmanība un jāpiešķir vairāk resursu, tāpēc man hakatons šķita tik interesants.

Aiša, tu pieminēji brīvprātīgo darbu Indijā. Kā tur ir organizēta paliatīvā aprūpe, un kā tas ietekmēja tavu ideju?

Aiša: Indijā, kur iedzīvotāju skaits ir tik liels, paliatīvās aprūpes nepieciešamība ir attiecīgi daudz lielāka. Mums ir kopienas sistēmas, kurās brīvprātīgie, kas nav mediķi, tiek apmācīti, lai sniegtu atbalstu pacientiem. Ir specializēti paliatīvās aprūpes centri, kas izvietoti stratēģiski ērti pieejamās vietās. Pacienti tiek aprūpēti pēc prioritātes principa, pamatojoties uz viņu vajadzībām, un dati tiek regulāri atjaunināti, lai nodrošinātu savlaicīgu aprūpi. 

Kad uzzinājām, kā paliatīvā aprūpe tiek pārvaldīta Latvijā, sapratām, ka tā ir vāji organizēta – balstoties uz novecojušām metodēm, piemēram, Excel tabulām. Tā radās mūsu ideja.

Mēs gribējām izveidot vērtēšanas sistēmu lietotnes veidā, kas varētu racionalizēt procesu, līdzīgi tam, ko esmu redzējusi Indijā, bet pielāgotu Latvijas specifiskajām vajadzībām.  

Kā norisinājās hakatons? Vai jūs ieradāties ar pilnībā izstrādātu ideju, vai arī tā tika attīstīta tieši tajā dienā?

Zāra: Mums nebija konkrētas idejas. Patiesībā mēs reģistrējāmies diezgan vēlu un ieradāmies mazliet apmulsušas. Taču, kad sākām runāt ar mentoriem, tostarp ārstiem, biznesa ekspertiem un mārketinga speciālistiem, sapratām, ka galvenais, kas šajā jomā nav sakārtots, ir organizatoriskie jautājumi.

Ārsti uzsvēra, cik daudz laika tiek tērēts administratīvajam darbam, tāpēc mēs koncentrējāmies uz šī jautājuma risināšanu. Dienas gaitā mentori mums uzdeva jautājumus par ieviešanu, mārketingu un finansiālo dzīvotspēju. Viņu norādījumi palīdzēja mums soli pa solim veidot projektu.

Komanda "Health Connect" rāda prezentāciju hakatonā un stāsta par savu ideju. Foto no hakatona arhīva

Pastāstiet, lūdzu, par savu projektu nedaudz plašāk!

Aiša: Mūsu projekts būtībā ir uz lietotni balstīta paliatīvās aprūpes sistēma, kas aprūpē pacientus pēc prioritātes principa, pamatojoties uz viņu vajadzībām. Tā ir divvirziena platforma, kurā var reģistrēties gan pacienti, gan veselības aprūpes nodrošinātāji. 

Zāra: Ārstiem tas ietver pacientu sarakstu, saliekot tos prioritārā secībā, kas tiek automātiski atjaunināts, pamatojoties uz simptomu smaguma pakāpi, aprūpētāja slodzi un citiem faktoriem. Pacientiem tā piedāvā tādas funkcijas kā neatliekamās palīdzības kontakti, piekļuve medicīniskajam aprīkojumam, sociālā un psiholoģiskā atbalsta pieteikšana un pat video instrukcijas tādiem uzdevumiem kā urīna katetra maiņa.

Aiša: Esam integrējušas arī “zilā koda” pogu ārkārtas situācijām, kas pacientus novirza uz tuvāko slimnīcu. Šī lietotne ir balstīta uz Latvijas specifiskajām vajadzībām, bet tajā ir arī ņemtas vērā Eiropas paliatīvās aprūpes vadlīnijas un mana pieredze Indijā.

Kāda bija iegūtā balva, un ko tas nozīmē jūsu projektam nākotnē? 

Aiša: Mēs saņēmām 15 mentoringa stundas, lai palīdzētu attīstīt mūsu ideju tālāk. Pagaidām mums tas jāatliek eksāmenu dēļ, bet pēc dažām nedēļām plānojam to atkal atsākt.

Mums tika piešķirta īpašā atzinība, jo mentori pamanīja mūsu idejas būtiskos uzlabojumus no projekta sākuma līdz beigām hakatona laikā.

Vai šī pieredze ir mainījusi jūsu pieeju studijām vai nākotnes karjeras plānus?

Zāra: Noteikti! Tā man sniedza ieskatu, cik daudz administratīvā darba ir saistīts ar veselības aprūpi. Pirms tam rotācijas laikā slimnīcās es redzēju tikai to pusi, kas ir vērsta uz pacientu. Tagad es saprotu, cik svarīgas ir sistēmas, kas atbalsta ārstu darbā, ko pacienti neredz. Tas noteikti ietekmēs, kā es nākotnē izvēlēšos savu specialitāti.

Ko jūs teiktu saviem kursabiedriem vai citiem, kuri līdz šim nav piedalījušies līdzīgā pasākumā?

Aiša: Es to noteikti ieteikšu. Tā ir unikāla iespēja strādāt ar reālām problēmām un apgūt prasmes, kas sniedzas tālāk par auditoriju.  

Parija: Tas ir arī lielisks veids, kā satikt cilvēkus no dažādām jomām un gūt jaunu skatījumu uz veselības aprūpes problēmām. 

Zāra: Tā ir iespēja iziet no savas komforta zonas un reāli kaut ko mainīt. Es teiktu, uz priekšu – jūs to nenožēlosiet!