Sabiedrības veselība ir daļa no nacionālās drošības. SVI jubilejā intervija ar asoc. prof. Ķīvīti-Urtāni

Pētniecībai piesaistīti vairāk nekā četri miljoni eiro, 13 īstenoti un 13 procesā esoši projekti, 93 zinātniskās publikācijas, 165 tēzes un konferenču raksti – šī ir īsā sasniegumu versija Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības institūtam, kam 21. novembrī aprit vien pieci gadi.

Pieci gadi institūta attīstībā – tas ir daudz vai maz?

Uz seno, starptautiski zināmo zinātnisko institūtu fona pieci gadi ir ļoti maz, un, skatoties šajā kontekstā, mēs vēl esam ja nu ne gluži zīdaiņa, tad mazuļa vecumā. No otras puses, jau daudz paspēts izdarīt, kopš docentei Daigai Behmanei radās ideja par institūtu un kopš profesores Guntas Lazdānes vadībā tas sāka darbību. Kad es nonācu uz komandtiltiņa, šis kuģis jau ar stabili noteiktu kursu gāja starptautiskos ūdeņos, par ko jāpateicas gan profesorei Lazdānei un docentei Behmanei, gan visai institūta komandai, kas augusi un mainījusies šo gadu laikā.

Kāds institūtam ir bijis Covid-19 periods?

Covid-19 ir sabiedrības veselības traģēdija, kas Latvijā iezīmējās ar īpaši lielu mirstību, taču vienlaikus institūtam šis ir bijis straujas attīstības laiks. Sniedzām ekspertīzi kā valdībai un nozares institūcijām, tā medijiem, veicām pētījumus, tostarp valsts pētījumu programmā Covid-19 seku mazināšanai. Komandu manis vadītajā projektā Covid-19 epidēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselību Latvijā; veselības nozares gatavības nākotnes epidēmijām stiprināšana veidoja izcilākie prāti sabiedrības veselības nozarē Latvijā. Uzņēmos to vadīt, jo redzēju, kā komandai deg acis. Daudzkārt gan kolēģu acīs redzēju arī milzu pārgurumu, bet vienlaikus arī gandarījumu – viņi saprata, ka šī ir iespēja stāvēt pie šūpuļa jauniem atklājumiem un paradigmām, ko pētīs vēl gadu desmitiem pēc pandēmijas.

Institūta pētnieki darbojās arī profesora Ugas Dumpja vadītajā projektā Multidisciplināra pieeja Covid-19 un citu nākotnes epidēmiju monitorēšanai, kontrolei un ierobežošanai Latvijā. Vakcīnu Latvijā tobrīd vēl nebija, bet vienlaikus sabiedrībā cirkulēja viedoklis, ka liela daļa cilvēku ar Covid-19 ir jau izslimojuši, paši to nemanot un nezinot. Šajā vērienīgajā projektā sadarbojās Latvijas Universitāte, RSU, institūts BIOR un 125 Latvijas ģimenes ārstu prakses, secinot, ka SARS-CoV-2 antivielas tomēr nav konstatētas lielai Latvijas iedzīvotāju – pozitīvs antivielu izmeklējums izrādījās apmēram 12 % iedzīvotāju. Tas bija būtiski, lai kliedētu mītu, ka Covid-19 ir nieks, kura pārslimošanu cilvēki pat nepamana.

Neraugoties uz sabiedrības veselības speciālistu un epidemiologu skaidrojošo darbu, Latvija tomēr izcēlās gan ar vakcīnu pretiniekiem, gan jaunā vīrusa nopietnības noliedzējiem. Kāds ekspertiem bija šis periods? Pieļauju, ka negāciju netrūka.

Sabiedrības informēšana, sniedzot intervijas un konsultējot medijus, vienu brīdi bija kļuvusi par otru darbu. Domāju, ka to jebkurš pētnieks apstiprinās, ka darbā ar medijiem lielākais izaicinājums ir iepakot sakāmo pāris minūtēs. Jo sevišķi, ja runa ir par pusmiljonu vērtu projektu, kas aptver piecus apjomīgus apakšprojektus un nosedz tādas tēmas kā bērni un Covid-19, sabiedrības psihiskā veselība, seksuālā un reproduktīvā veselība, seniori, pandēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu. Šis posms deva varenu rūdījumu. Tomēr šim skaidrojošajam darbam ir arī blakne – milzu agresija, kas sasniedz dažādos veidos, sākot no ziņām sociālajos tīklos līdz draudiem e-pastā, zvaniem ar saulainiem novēlējumiem man un manai ģimenei. Covid-19 laikā sagaidīju savu trešo atvasi. Ar visu agresiju fonā tas nebija viegls periods.

Kā patlaban ir ar Covid-19? Pieļauju, ka tas vairs neaizņem institūta dienaskārtības lielāko daļu.

Pandēmijas beigas neviens vēl nav izsludinājis. Arī tagad būtu ko pētīt un vēstīt par Covid-19, taču sabiedrības dienaskārtībā to saprotamā kārtā aizstājis Krievijas karš Ukrainā. Profesors Ģirts Briģis teica vienā intervijā: “Karš un mēris iet roku rokā.” Šajā kontekstā no institūta puses mēs labprāt redzētu to, ka Latvijas nacionālās drošības dokumentos blakus militārajai drošībai parādās arī sabiedrības veselības jautājumi. Starptautiskie eksperti nacionālās drošības dokumentos iesaka iekļaut arī sabiedrības veselības un klimata jautājumus, bet Latvijas nacionālās drošības dokumentos ir pāris vietas, kur klimats pieminēts, bet sabiedrības veselība neparādās, lai gan visi taču pandēmijas pilnbriedā manījām, cik nozīmīgi ir šie jautājumi – vairākas reizes bija bail, ka tikai Saeimas logos nelido akmeņi. Ielobēt sabiedrības veselību nacionālās drošības dienaskārtībā ir ambiciozs, bet ļoti vajadzīgs uzdevums.

Kādi virzieni ir institūta dienaskārtībā patlaban?

Sabiedrības veselības lauks ir plašs, mēs nosedzam daudzas jomas. Mūsu galvenie pētniecības virzieni patlaban ir četri: 1) veselības aprūpes sistēmas pilnveide, tostarp pacientcentrēta aprūpe, uz vērtībām balstīta veselības aprūpes koncepcija, 2) veselīga novecošanās un labklājības politika, 3) seksuālā un reproduktīvā veselība, 4) veselību ietekmējošie paradumi.

Plānots, ka no nākamā gada institūts kļūs par Pasaules Veselības organizācijas (PVO) sadarbības centru. Tas būs viens no mūsu tuvākajiem jaunumiem, kas nozīmē, ka attīstīsimies kā reģionāls ekselences centrs. Ja kādai no PVO dalībvalstīm būs nepieciešams metodoloģisks vai saturisks atbalsts, mēs to sniegsim. Vienlaikus arī Latvijai tad būs tieša pieeja PVO resursiem. Tas nesīs izaugsmes iespējas arī mūsu pētniekiem, kas varēs doties kā konsultanti vai padomdevēji misijās uz PVO dalībvalstīm.

Runājot par tālāko attīstību, kā saredzat to, teiksim, nākamajos piecos gados?

Saturiski, domāju, ka izteikti strādāsim seksuālās un reproduktīvās veselības jomā. Ir iesākti lieli pētījumi, norit projekti, piemēram, manis un profesores Lazdānes vadītais nacionāla mēroga seksuālās un reproduktīvās veselības pētījums, vai mūsu starptautiskais pētījums par cilvēka papilomas vīrusu un dzemdes kakla vēža skrīninga stratēģijas maiņu. Šie temati Latvijā diemžēl joprojām ir gana stigmatizēti, tādēļ ir būtiski tās attīstīt. Par maz pievēršam uzmanību arī tādam jautājumam kā veselīga novecošanās. Mums ir viens no sliktākajiem veselīgi nodzīvoto gadu rādītājiem Eiropā, un uz Latvijas iedzīvotājiem attiecināms teiciens living too short and dying too long (dzīvojam pārāk īsu laiku, mirstam pārāk ilgi – red.), bet vajadzētu otrādi. Par veselīgas novecošanās pētījumu rūpi no šā gada tur docente Aija Bukova-Žideļūna. Mums ir arī lieliskas iestrādes pētījumos, kas norit docentes Behmanes vadībā – tie ir veltīti veselības sistēmu attīstībai, veselības ekonomikai, digitālajai veselības aprūpei, vai docentes Elitas Poplavskas pētniecība zāļu pieejamības jautājumos, asociētās profesores Lailas Meijas pētījumi uztura un pārtikas sistēmu ilgtspējas jomās, tāpat arī profesores Anitas Villerušas un asociētās profesores Ineses Gobiņas pētījums par skolēnu veselības paradumiem. Būtiski ir turpināt iesākto arī psihiskās veselības jomā, kur lieliski sadarbojas RSU psihiatri profesora Elmāra Rancāna un veselības psihologi profesores Kristīnes Mārtinsones vadībā. Kopumā turpināsim aptvert plašu lauku, sākot no grūtniecēm līdz jaundzimušajiem un pusaudžiem līdz pat senioriem.

Sabiedrības veselības institūta kolektīvs 2022. gada vasarā

Domāju, ka tuvākā nākotnē izdosies plašāk nostiprināt institūta starptautisko pazīstamību. Mūs patlaban pazīst nacionālā mērogā un saredz kā sadarbības partnerus gan valsts iestādes, gan privātās struktūras, piemēram, farmācijas kompānijas, taču mēs mērķtiecīgi raugāmies uz starptautisko attīstību, strādājam ar jauniem starptautiskiem projektu pieteikumiem, zinātniskajām publikācijām, rīkojam starptautiskas konferences. Tuvākais šāds pasākums būs 13.–14. decembrī, kad RSU noritēs EECA INTERACT 2022 konference Zinātne HIV, tuberkulozes un vīrusa hepatītu ierobežošanai Austrumeiropā un Centrālāzijā. Izteikti starptautiskā pētnieku kompānijā skatīsim HIV, vīrushepatīta B un C, tuberkulozes un nedaudz arī Covid-19 jautājumus.

Raugoties stratēģiski, manuprāt, būtiski nākotnē ir ne tikai reaģēt uz pieprasījumiem un iepirkumiem, bet pašiem veidot sabiedrības veselības aktualitāšu dienaskārtību nacionālā līmenī. Mana vīzija par institūta nākotni aptver nostabilizēšanos noteiktās apakšnozarēs, kur katrai institūta paspārnē ir savs vadītājs ar savu komandu; vispirms gan būtiski ir savest plašo institūta saimi kopā ne vien uz papīra, bet arī dzīvē. Mainīgās institūta mājvietas, pandēmija un tās atnestais attālinātais un pusattālinātais režīms padarīja savu – cilvēkiem nepieciešams sajust lielāku piederību institūtam un citu citam. Tas palīdzēs nākotnes sapņus ātrāk padarīt par realitāti.

RSU Sabiedrības veselības institūta kolēģu skatījums uz paveikto un novēlējumi nākotnei