Vai vientuļie tēvi ir tikai brīvdienu izklaidētāji?

Lai gan kopš 2016. gada ir vērojams divu procentpunktu pieaugums, pētnieks uzskata, ka tas ir pārāk neliels, un ar bērniem kopā nedzīvojošie jeb nerezidējošie tēvi sabiedrības ieskatā joprojām ir brīvdienu izklaidētāji.

RSU pētnieks ir izanalizējis iepriekšējo trīs gadu Latvijas tiesu praksi un noskaidrojis, cik dienu un stundu tiesa piešķir šķirtajiem tēviem, lai tiktos ar saviem bērniem. Uzreiz jānorāda, ka tie ir tēvi, kuri nav spējuši panākt vienošanos bez tiesas palīdzības, tādēļ šis secinājums ir attiecināms uz gadījumiem, kad attiecības starp šķirtajiem vecākiem ir visai sakāpinātas. Gadījumos, kad bijušie laulātie vai partneri nav spējuši vienoties par attiecību laikā dzimušo bērnu saskarsmes tiesībām, vecāku strīdu izšķir tiesa. Likumdevējs šos strīdus ir atstājis tiesu varas pārziņā, katru lēmumu pieņemot individuāli un kā prioritāras vērtējot bērna intereses.

"Mērķis bija aiz kokiem ieraudzīt mežu, tātad skatīties nevis uz to, kas ir lemts katrā individuālajā lietā, bet kādas ir vispārējās tendences, raugoties uz spriedumiem kopumā," saka A. Saulītis.

Kādēļ tieši tēvi? Kā stāsta A. Saulītis, idejas pirmsākumi meklējami pirms vairākiem gadiem, kad viņu kopīgi ar RSU docentu Klāvu Sedlenieku un pētnieci Kristīni Rolli uzrunāja biedrība Tēvi, aicinot izpētīt vientuļo tēvu stāvokli sabiedrībā. Atsaucoties uz aicinājumu, pētnieku grupa analizēja tiesas spriedumus no 2012. līdz 2016. gadam. Tātad jau bija izveidota informatīvā bāze, un projekts RELATE.LV, kurā vērtēti pēdējie gadi, deva iespēju to salīdzināt.

Tiesas nav pilnībā brīvas savos spriedumos, jo, pieņemot lēmumu, balstās gan uz sabiedrības uzskatiem par tēvu saskarsmes laiku, gan pašu tēvu iesniegtajām prasībām lietas ierosināšanas pieteikumā. Piemēram, ja tēvs norāda, ka vēlas tikties ar bērnu katru otro nedēļas nogali, un māte tam piekrīt, tad tiesai ir mazas iespējas piešķirt citu, iespējams, ilgāku laiku.

"Pētījums ir ne tik daudz par tiesas lēmumiem, bet par to, ko sabiedrība uzskata par normālu un pieņemamu bērnu audzināšanā un šķirtā vecāka līdzdalībā," uzsver A. Saulītis.

Visbiežāk tiesa nolemj, ka tēvs ar bērnu var satikties katru otro nedēļas nogali. Pētnieks retoriski jautā, vai sabiedrība uzskatītu par normālu, ja māte dzīvotu atsevišķi un pēc šāda grafika tiktos ar savu bērnu. Pētījuma rezultāti norāda, ka sabiedrībā pastāv atšķirīgi uzskati, kā vientuļajām mātēm un vientuļajiem tēviem ir jāiesaistās bērna audzināšanā.

A. Saulītis atzīst, ka šķirtajiem vecākiem nav vienlīdzīga situācija bērna audzināšanā, jo vecāks, pie kura bērns dzīvo ikdienā, ir priviliģētākā stāvoklī. Viņam vai viņai ir daudz plašākas iespējas audzināt un rūpēties par bērnu.

Pētnieks raksturo bāriņtiesu ekspertu atzinumus, kurus tiesai jāņem vērā, spriežot par saskarsmes tiesībām. Gatavojot šo atzinumu, bāriņtiesas pārstāvis mēdz apmeklēt tēvu, kurš vēlas lielāku saskarsmi ar bērnu. Tā kā bieži vien vientuļie tēvi nav vienojušies ar māti, pie kuras dzīvo bērns, par iespēju bērnam palikt pa nakti pie tēva, tad dzīvesvieta uz to mirkli nav piemērota bērna dzīvošanai. Nav nedz gultas, nedz atsevišķi iekārtotas istabas bērnam. Bāriņtiesas atzinums šādos gadījumos, balstoties uz faktisko situāciju, ir skaudrs – bērns pie tēva pa nakti nevar palikt, un saskarsme iespējama tikai pa dienu. Būtu jāņem vērā, ka tiesas procesi mēdz būt vairāku mēnešu, pat gadu garumā. Īrēt lielāku dzīvokli ar atsevišķu istabu bērnam, iepirkt mēbeles, nezinot, kad un vai tiesa atļaus bērnam palikt pa nakti, varētu būt priekšlaicīgi. Turklāt ar lielu risku, jo pētījums liecina, ka tikai trešdaļa šķirto tēvu saskaņā ar tiesas spriedumu saņem tiesības izguldināt bērnu pie sevis pa nakti. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tie ir tikai 15 procenti no laika gadā, ko tēvi pavada kopā ar bērniem no izjukušajām attiecībām.

Tiesu spriedumi ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuros laiks sadalīts vienlīdzīgi starp abiem vecākiem, un ir tādi, kuros saskarsme liegta pilnībā. Ir tādi, kuros ļoti detalizēti uzskaitīts, cikos šķirtajam vecākam jāierodas pie nama durvīm, jāsūta īsziņa, jāpaņem bērns, kur un cikos jāatdod. Ir arī tādi, kuros tiesa uzticējusies vecākiem, ka tie cienīs viens otra laiku un respektēs bērna intereses.

Tiesas arvien biežāk aicina abas puses izmantot mediatorus un atgriezties tiesā ar izlīgumu.

Pēdējo trīs gadu laikā gandrīz pusē gadījumu lietas iznākums ir izlīgums, bet agrāk tiesas lielākoties tikai daļēji apmierināja prasību.

A. Saulītis stāsta, ka mediācijas procesa plašāka izmantošana gan nav būtiski risinājusi dzimumu līdzsvara problēmas ne vien saskarsmes lietās, bet tiesu sistēmā kopumā. Gan tiesnešu vidū, kuri izskata šīs lietas, gan bāriņtiesas ekspertu un mediatoru vidū vairākums ir sievietes. No tā gan nebūtu jāizdara kādi nepamatoti secinājumi, jo statistiski gadījumos, kuros tiesnesis ir vīrietis, spriedumi ir tēviem nelabvēlīgāki un ar mazāku stundu skaitu nekā gadījumos, kad lietu iztiesājusi sieviete. Kā vienu iemeslu A. Saulītis nosauc sieviešu un vīriešu atšķirīgo izpratni par tēvu lomu šķirtajās ģimenēs. Proti, iespējams, ka tiesnešu vidū vīrieši šajā ziņā ir pat konservatīvāki nekā sievietes. Kaut gan tiesneses kopumā piešķir vairāk saskarsmes stundu, pētnieks uzsver, ka sieviešu lielais īpatsvars, kas iesaistīts saskarsmes tiesību strīdu izšķiršanā, var kavēt tēvus meklēt taisnību tiesā, šauboties, vai tiks spriesta taisnīga tiesa. To intervijās arī apliecinājuši vientuļie tēvi.

Lielāks ir piešķirto saskarsmes stundu skaits tēviem Rīgā salīdzinājumā ar situāciju citviet Latvijā, kam A. Saulītis saskata divus izskaidrojumus. No vienas puses, iespējams, ārpus galvaspilsētas vecāki bieži nedzīvo viens otra tuvumā, tādēļ saskarsme objektīvu apstākļu dēļ var būt mazāka nekā gadījumos, kad abi bērna vecāki dzīvo Rīgā. No otras puses, tas var liecināt, ka ir atšķirīga izpratne par tēva lomu šķirtajās ģimenēs galvaspilsētā un reģionos.

Kas būtu jāmaina?

"Vispirms sabiedrībā ir jāmainās izpratnei par to, cik daudz katram no šķirtajiem vecākiem ir jāpiedalās bērnu audzināšanā," uzskata pētnieks.

Joprojām pastāv uzskats, ka tēvs, kurš dzīvo atsevišķi no mātes un bērniem, pamatā ar bērnu pavada brīvo laiku, nevis iesaistās ikdienas rūpēs, piemēram, palīdzot sagatavoties skolai. Tāpat pētnieks aicina izvairīties tēvus, kuri nedzīvo kopā ar partneri un bērniem, saukt par šķirtajiem tēviem. Tie ir vientuļie tēvi, uzsver pētnieks, jo viņi pēc attiecību iziršanas lielāko daļu ikdienas vairs neredz savus bērnus. Patlaban sabiedrībā pieņemts par vientuļiem apzīmēt tādus vecākus, pie kuriem bērni dzīvo pēc šķiršanās, kas A. Saulīša skatījumā ir maldinoši. Vēl pētnieks iesaka veicināt mediatoru izpratni par vienlīdzīgām saskarsmes tiesībām. Ir jāapzinās, cik dažāda ir bērnu ikdiena, kas prasa atšķirīgu saskarsmes režīmu gan brīvlaikos, gan svētku dienās. Šajā daudzveidīgajā ikdienas dzīvē ir nepieciešams iesaistīt abus vecākus, piemēram, garantējot tiesības satikt bērnu dzimšanas dienā un citās svētku reizēs.

Šķirtajiem vecākiem jābūt pacietīgiem un savaldīgiem, lai spētu izvairīties no konfliktiem un vienoties par saskarsmi, respektējot galvenokārt bērna intereses.

Latvijā šķiras aptuveni puse laulāto, un šajā ziņā mūsu valsts ir līderu vidū Eiropas Savienībā. Turklāt kopš 2011. gada, kad laulību kļuva iespējams šķirt arī pie notāra, ir palielinājies šķirto laulību skaits. Īpaši sāpīgi to pārdzīvo nepilngadīgie bērni, jo sevišķi, ja vecāki nespēj bez liekām emocijām un konfliktiem vienoties par atvases nākotni. Pie kā bērns dzīvos, kādi būs otra vecāka pienākumi un tikšanās iespējas? Tomēr šo vienošanos nedrīkst atstāt tikai vecāku ziņā. Gan valstij, gan sabiedrībai ir jāmaina uzskati par šķirto vecāku pienākumiem un atbildību pēc attiecību izjukšanas.