Vide, kur attīstīt domāšanu. RSU absolvents, radio cilvēks Viktors Pupiks

Sarunā jūtu, ka augsti profesionāli standarti ir viņa pieeja darbam, un tie jaunie radio žurnālisti, kurus viņš apmāca, noteikti būs lieli ieguvēji. Pats viņš izglītību guvis Rīgas Stradiņa universitātē, kur absolvējis gan bakalaura programmu Žurnālistika, gan pēcāk maģistra līmeņa programmu Komunikācija un mediju studijas, kas, kā viņš pats uzsver, palīdzēja attīstīt dziļāku domāšanu.

90. gadu sākumā, barikāžu laikā, atceros, mūsu mājās nepārtraukti bija ieslēgts radio. Tam bija svarīga loma tajā brīdī un tam ir svarīga loma arī šā kara kontekstā. Kāds pašlaik noskaņojums ir radio mājā?

Radio noskaņojumu pašlaik ir ļoti grūti apjaust, joprojām ir arī Covid-19 laiks – daudzi strādā no mājām. Mūsu korespondenti, tā saucamās ātrās kājas, ir gados ļoti jauni cilvēki, kas nesaprot, kā tas ir, kad sākas karš. Viņi ir bijuši ļoti tālu no pēdējā – 2. Pasaules kara, nav pieredzējuši padomju laikus vai par tiem atceras ļoti maz. Tagad viena kolēģe ir uz Polijas un Ukrainas, otra uz Ukrainas un Ungārijas robežas, vēl trešā pašlaik dodas uz Ukrainas un Moldovas robežu. Es jūtu, cik grūti šiem jaunajiem cilvēkiem ir tikt galā ar emocijām, cik grūti runāt ar bēgļiem. Pieredzējušākie dažādi mēģina viņus atbalstīt, mierināt, iedrošināt, piemēram, jaunā kolēģe pārdzīvo, ka bija problēmas sazvanīt ēteru – saku, uztver to kā efektu, nevis defektu, jo tu pašlaik strādā ļoti smagos apstākļos ārpus Latvijas. Radio ir algots psihologs, jo šobrīd arī žurnālistiem nepieciešama palīdzība.

Tie, kuri ir piedzīvojuši barikādes, gan velk paralēles. Nesen kolēģe atzina, ka ir tas kādreizējais cīņas gars un sajūta, ka mēs, žurnālisti, esam svarīgi, jo vēstām par to, kas notiek Ukrainā.

Tomēr nevaru apgalvot, ka tā jūtas viss kolektīvs, jo šeit ir cilvēki, kas deviņdesmitajos tikai piedzima – katrs šos notikumus uztver ar savu pieredzi.

Pieņemu, ka tev arī nav bijusi pieredze, strādājot šādas kara žurnālistikas apstākļos.

Nē, nav, bet es piedzīvoju tieši to pirmo iebrukuma nakti. Pamodos agrāk nekā ierasts, pulksten piecos. Ieeju feisbukā, kur kā pirmā izlec Latvijas Radio lapa. Lasu un domāju, ka pārskatījos. Bija skaidrs, ka jāceļas. Lēni izdarīju visus savus rīta rituālus un galvā sāku plānot, uz kurieni kuru sūtīšu, jo viss jāpārplāno. Bet manī bija arī liels miers, jo likās, ka tā ir vispareizāk. Zinu, ka pieļāvu kļūdu, kad nākamajā dienā ieslēdzu televīziju. Man bija jāstrādā vēl brīvdienās un tas radīja emociju haosu, jo tajā brīdī televīzija parādīja kadrus ar tikko dzimušajiem bērniem, kas visi viens pie otra kā lellītes guļ bumbu patvertnē, kādam vēl vajadzīga mākslīgā elpināšana, kas jāveic ar roku, jo nav citu mehānismu. Tas bija moments, kas mani izsita no sliedēm. Tagad televīziju izvairos skatīties, jo man ir nepieciešams saglabāt vēsu prātu.

Vai tev kā žurnālistam ir kaut kas jauns un pārsteidzošs, ko esi pamanījis šajā informācijas karā?

Mani nekas nepārsteidz, pilnīgi nemaz, jo Krievijas puse visu laiku mēģināja ietekmēt savus medijus. Vai man jābūt pārsteigtam, ka tagad viņi likvidēja vēl tos atlikušos, kas centās vēstīt objektīvi? Vai mani izbrīna, ka Ukrainas puse vēsta tikai viena veida saturu? Arī ne. Man ir ļoti tuvi cilvēki Ukrainā, kuriem sekoju līdzi un kuri man regulāri Whatsapp atsūta ziņas. Ar mediju starpniecību tur pašlaik tiek uzturēts patoss, bet droši vien tam tā ir jābūt. Tajā pašā laikā ir jomas, kurās viņi zaudē, un mēs to zinām, tāpēc mums kā trešajai pusei ir svarīgi vēstīt par notikumiem plaši un no abām pusēm.

Man ir radi ne tikai Ukrainā, bet arī Krievijā, un no sarunām ar viņiem redzu, ka pat Latvijā veidojas nedaudz greizs spogulis par situāciju tur: tūdaļ tā sabruks, notiek plaši protesti, viņiem nav ko ēst, tūlīt sāksies pilsoņu karš. Tās ir muļķības.

Viss notiek pakāpeniski, ir cilvēki, līdz kuriem šīs lietas nav aizgājušas, un daļa sabiedrības nemaz nesaprot, kas notiek Ukrainā. Tāpēc es izmantoju ne tikai mūsu medijus, bet sekoju daudziem YouTube kanāliem, lai saprastu, kādas ir sajūtas Krievijā, ko tā sagaida vai nē.

Kā tev šķiet, vai kara apstākļos šāda žurnālistika ir attaisnojama?

Es laikam tā neteiktu un gribētu paslavēt savus ārzemju redaktorus, kas ziņo gan no Ukrainas, gan Krievijas puses un mēģina neizraut tikai to, kas nāk par labu vieniem. Esmu pateicīgs kolēģiem, kuri cenšas iedot kopējo ainu. Man pašam pietrūkst Krievijas politiķu citātu, pārāk maz tos dzirdu. Tajā pašā laikā ļoti daudz dzirdu Zelenski, citus Ukrainas cilvēkus, bet maz dzirdu Krievijā dzīvojošos. Mulsinoši.

Vai tu žurnālistikā strādā jau kopš studiju laikiem?

Ne gluži. Sākumā nebija īpaši spēcīgi izteikta sajūta, ka šī ir mana profesija, drīzāk tā bija vāja apjausma. Katrs jauns pasniedzējs, kas ienāca studiju procesā, vaicāja: "Vai jūs saskatāt sevi žurnālistikā?" Ik reizi mūsu grupā roku cēla pilnīgi citi cilvēki, jo, acīmredzot, nepastāvīgas sajūtas bija visiem. Bet es arī negāju žurnālistikā tāpēc, ka man horoskopā tā būtu rakstīts, kā viena meitene no mana kursa, – viņa vienkārši nezināja, ko studēt tālāk.

Vidusskolā mums ekonomiku mācīja uzņēmēja, kurai piederēja savs bizness. Tas bija šā gadsimta sākums. Viņa zināja, ko nozīmē VID, kas ir bilance, kā rakstīt biznesa plānu. Viņa stāstīja, ka arvien pieaugs tā saucamo komunikācijas cilvēku loma un ka arvien vairāk uzņēmumu tādus algos – ja ne štatā, tad uz kādām kampaņām. Viņa runāja par sabiedriskajām attiecībām. Kad pienāca 12. klase, populāri bija braukt uz Rīgu uz sagatavošanas kursiem. Es nolēmu braukt uz RSU, katru sestdienu vairāku nedēļu garumā. Vasarā speciāli strādāju būvlaukumā par celtnieku, lai nopelnītu naudu. Šajos kursos ārkārtīgi interesanti stāstīja ne tikai par PR, bet arī par žurnālistiku. Iestājeksāmenos pieteicos uz abām programmām. Uz Sabiedriskajām attiecībām netiku, bet mani uzņēma žurnālistos.

Man šī vide bija pilnīgi sveša, nevienu žurnālistu Rīgā nepazinu, bet trešajā kursā satiku Aidi Tomsonu. Kļuvu viņam par tādu kā palīgu. Nāca iespēja apmācīties radio valodā, jo Latvijas Radio izvirza augstus valodas standartus. Jāatzīst, ka pašlaik darbinieku trūkuma dēļ pieņem arī cilvēkus ar defektu vai valodas kļūdām. Kad sāku strādāt, mana problēma bija mans dialekts, jo runāju augšzemnieku izloksnē, tā kā nāku no Sēlijas. Bija jālabo intonācijas, platais un šaurais e un ē.

Vai ar šīm runas korekcijām tu nejūties upurējis kādu daļu sevis?

Nē, drīzāk esmu ieguvis, jo zinu un saprotu atšķirības, par ko runā valodnieki. Skolā tādas lietas nemāca un tās nav arī vajadzīgas. Kad dzīve pieprasa kaut ko mainīt, tad, protams, ir dilemma un saruna ar sevi, vai esmu gatavs to darīt. Tā bija mana izvēle, lai gan sākumā šķita, ka netikšu galā. Izloksne nav zudusi, bet pašlaik vairāk runāju literārajā latviešu valodā. Mana pasniedzēja Aina Matīsa ieteica pēc iespējas retāk brauk uz Sēliju, jo “tiklīdz kā tu paviesojies tur, tā atkal salasi visu neiespējamo”.

Tu esi RSU absolvents, turklāt absolvējis arī maģistra studiju programmu.

Turpināt studēt likās ļoti jēgpilni. Bakalaurs dod pamatus, bet uz tevi vēl skatās kā uz ļoti negatavu produktu.

Maģistrantūrā ir tāda vide, kur var attīstīt daudz dziļāku domāšanu un tevi jau sāk uzskatīt par kolēģi vai vismaz līdzvērtīgu personu studijās. Man radās tāda sajūta.

Turklāt mana darba vieta deva mājienus, ka maģistra grāds būtu īpaši vēlams.

Vai radio ir tava vienīgā darba vieta un vai vari teikt, ka esi īsts radio patriots?

Radio ir mana pamata darba vieta kopš 2007. gada. Septiņus gadus strādāju pētnieciskajā žurnālistikā, bet tad sekoja lielas pārmaiņas un pārgāju uz ziņu dienesta producenta amatu. Tomēr es neteiktu, ka esmu radio patriots, katrā ziņā nekad neesmu skatījies uz savu darba vietu un profesiju šādās kategorijās. Svarīgākais – vai tas, ko daru, man patīk vai nepatīk un vai tas der man pēc būtības. Radio var strādāt tas, kurš spēj vizualizēt to, ko citi cilvēki neredz, jo kurš katrs to izdarīt nevar. Ja, piemēram, televīzijā neviens papildus nepaskaidros, ka aizgāja vīrietis sarkanā jakā un košā cepurē, tad radio tas ir jāpastāsta. Visas mazās nianses rada ainu, ko uzbur klausītāja iztēle.

Izcils radio produkts ir tāds, kuram katra skaņa ir savā vietā un katrai skaņai ir savs pamatojums, bet beigās ir tāda mazuma piegarša, – gribētos klausīties vēl.

Šo var arī iemācīties, bet praksē redzu, ka ir jābūt arī kādām iekšējām kvalitātēm, vizuālai un audiālai pasaules uztverei, kas cilvēkam vai nu ir vai nav dota, attiecīgi, vai nu viņam sanāks izcila reportāža vai nē. Tāpēc, piemēram, cilvēkiem, kuri atnāk no rakstošās žurnālistikas, radio ir grūti. Svarīgi arī spēt atzīt, ka kaut ko nezini, es arī visu nezinu un turpinu mācīties. 2008. gadā, kad jau strādāju Krustpunktā, iestājās lielā ekonomiskā krīze. Steidzami tiek sasaukta sanāksme un visi spriež, ka vajadzētu uzaicinātu fuktuku. Johaidī, domāju, strādāju jau otro gadu un nezinu, kas tas par speciālistu ekonomikas jautājumos. Izrādījās, tā ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija, žurnālistu valodā saukta par fuktuku.

Šķiet, ka radio jāliek lietā gandrīz vai muguras smadzenes, lai sajustu materiālu un pēcāk spētu to pilnasinīgi nodot klausītājam. Vai tu piekristu apgalvojumam, ka radio žurnālistika ir ļoti prasīga?

Jau pieredzējušie žurnālisti man mācīja, ka radio svarīgi ir mācēt neaizvainot cilvēku ar savu balsi. Ir svarīgi palikt pašam un lasīt tekstus bez kādām savdabīgām intonācijām. Ar to žurnālists var parādīt savu attieksmi, bet viņa balsī tā nedrīkstētu parādīties.

Ja tu tā saki, tad man drīzāk jāpiekrīt, ka radio dzirdamās balsis man neko neuzspiež, bet atļauj pašai izlemt, ko es par tikko dzirdēto domāšu. Radio jau gadiem ir viens no augstākajiem sabiedrības uzticēšanās rādītājiem, iespējams, tāpēc, ka cilvēki šo godīgumu nolasa.

Protams, es varu manipulēt ar to, ko pasaku vai ko noklusēju, bet, ja cilvēks nebūs patiess, klausītājs to noteikti jutīs. Katram ir sava balss un katram ir sava attieksme, ko var just gan balss skaļumā un intonācijā, gan vārdu izvēlē.

Noslēgumā – ko tu ieteiktu klausīties tiem, kas grib studēt žurnālistiku vai grib iegūt plašāku informāciju par notiekošo, un ko tu pats klausies?

• Žurnāliste Katerina Gardejeva šobrīd intervē Krievijas inteliģenci un žurnālistus (YouTube kanāls), kas zaudējuši darbu pēc mediju likvidēšanas. Viņa ir mans favorīts, jo līdzīgi kā es kādreiz arī viņas otrs profils ir dokumentālā žurnālistika.
• Meduza – ziņu raidieraksta kanāls par to, kā dzīvo un dzīvos Krievijas sabiedrība.
• Kanāls Redakcija un žurnālists Aleksejs Pivovarovs, kurš savulaik strādāja kanālā NTV pirms to pārņēma Kremlis. Šis medijs kādreiz bija pirmais, kas nopietni vēstīja par karu Čečenijā.
• Jurijam Dudjam nupat bija laba intervija par karu ar publicistu Borisu Akuņinu.