Viens no celmlaužiem virusoloģijā: Bupeša Prusti ieguldījums RSU

Autore: Jūle Rozīte, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa

Bupešs K. Prusti (Bhupesh K. Prusty) ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) tenūrprofesors (attēlā). Viņa pētnieciskais darbs galvenokārt ir saistīts ar saimniekšūnas un vīrusa mijiedarbību herpesvīrusa un latentās infekcijas laikā. Profesora pētījumu mērķis ir atklāt mehānismus, ar kuriem herpesvīrusi no nekaitīgiem kļūst kaitīgi, veicinot tādu slimību rašanos kā hroniskā noguruma sindroms, ilgstošs Covid un multiplā skleroze.

Pēcdoktorantūras studiju laikā viņš stažējās Nobela prēmijas laureāta profesora Haralda cur Hauzena (Harald zur Hausen) laboratorijā Vācijas Vēža pētījumu centrā (Deutsches Krebsforschungszentrum). Prof. B. Prusti sāka patstāvīgu pētnieka karjeru Vircburgas Jūlija Maksimiliāna universitātē Vācijā. Viņš saņēmis vairākus starptautiskus apbalvojumus un finansējumu no prestižām organizācijām par darbu HHV-6 patofizioloģijas jomā.

Nesen profesors B. Prusti RSU ir izveidojis jaunu laboratoriju, kas pēta vīrusu infekciju nozīmi hronisku slimību un autoimūno slimību attīstībā. Tā ir nozīmīga pētniecības joma ar būtisku ietekmi uz sabiedrības veselību.

 

Kā jūs nonācāt RSU un kļuvāt par RSU tenūrprofesoru?

Ar RSU esmu saistīts jau ļoti ilgu laiku, sadarbojoties ar vadošajām pētniecēm Modru Murovsku un Zaigu Noru-Krūkli. Pirmo reizi RSU ierados 2016. gadā un ieviesu pāris metožu, kas tika izstrādātas manā laboratorijā. Pa šo laiku ik pa laikam viesojos RSU. Kad tika izsludināta tenūrprofesora vakance, man šī iespēja šķita ļoti interesanta, tāpēc pieteicos.

Pastāstiet, lūdzu, plašāk par savu pētniecisko darbu!

Pēc izglītības esmu virusologs, bet man ir arī pietiekami liela pieredze mikrobioloģijā un darbā ar baktēriju sugām. Manās laboratorijās pamatā koncentrējamies uz cilvēka organisma un vīrusa mijiedarbību un cenšamies izprast mijiedarbību starp saimniekšūnu un patogēnu. Kā piemēru varu minēt dažus no pētītajiem jautājumiem: kādi faktori ir būtiski patogēniem, lai tie izdzīvotu; kādi faktori ir būtiski samniekšūnām, lai tās spētu radīt aizsardzības mehānismus pret patogēno infekciju; kas notiek, ja kāds no aizsargmehānismiem pieviļ, proti, kā patogēni var pārņemt visas šūnas. Mēs galvenokārt pievēršamies hronisku vīrusu slimību, piemēram, hroniska noguruma sindroma, izpētei, taču pēdējā laikā ir kļuvis svarīgi izprast arī ilgstošo Covid. Cenšamies izprast, kāpēc cilvēks, kurš ir sveiks un vesels, pēkšņi saslimst ar vīrusu infekciju, pret kuru lielākā daļa no mums spēj aizsargāties. Daži cilvēki vienkārši to nespēj, tāpēc gadiem ilgi slimo.

Kas jūs piesaistīja šai jomai, un kas ikdienā notur jūsu interesi?

Esmu molekulārais biologs, un mani vienmēr ir fascinējis šūnu darbības process. Teorētiski vīrusi ir nedzīvas būtnes, tie ir dzīvi tikai mūsu organismā.

Ir ārkārtīgi aizraujoši novērot, ka vīrusi ir iemācījušies ar mums lieliski manipulēt.

Daudzi apgalvo, ka šūna ir aizraujošākā lieta, kas jebkad radīta, bet es uzskatu, ka vīrusi ir vēl fascinējošāki. Es izvēlējos strādāt tieši ar vienu vīrusu, kas būtībā dzīvo mūsu organismā mūžīgi – cilvēka herpesvīruss. Tos iespējams arī ģenētiski pārmantot. Aptuveni 1 – 2 % cilvēku saņem vienu vīrusa kopiju no saviem vecākiem, bet pārējie inficējas noteiktā dzīves posmā. Tie mīt organismā līdz pat mūža galam. Tie paliek šūnās un parasti neko nedara. Tomēr dažkārt kaut kas noiet greizi, kad tie iznāk no šūnas. Tad var sākt attīstīties sarežģītas slimības, kas ietekmē mūsu autoimunitāti. Kā tas iespējams, ka viss ir kārtībā līdz noteiktam brīdim, bet tad pēkšņi viss mainās? Kas nosaka, vai attiecības starp cilvēku un patogēnu būs labas vai sliktas? Tieši šie jautājumi man šķiet aizraujoši.

Ar šiem jautājumiem strādāju laboratorijā. Man ir paveicies sadarboties ar ārkārtīgi viedām personībām. Mans pirmais darba vadītājs profesors Haralds cur Hauzens 2008. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijas (medicīnas) jomā.

Cik liela ir jūsu laboratorija RSU?

Manā RSU laboratorijā strādā trīs cilvēki, bet mēs meklējam vēl darbiniekus. Divi studenti strādā Vācijā, kur man agrāk bija laboratorija. 

Vai tās darbojas koordinēti, vai arī katra laboratorija strādā pie atsevišķiem projektiem?  

Visi projekti pārklājas. Dažus no tiem nevaru īstenot Rīgā, jo tos finansē Vācijas valdība vai finansēšanas aģentūras. Mēs uzsākam jaunus projektus, un visi līdzekļi tiek pārvirzīti uz šejieni, kur tas ir iespējams. Lielākā daļa mūsu darba pārklājas.

Kuri ir jūsu starptautiskās sadarbības partneri medicīnas jomā?

Mūsu darbs laboratorijā saistīts ar visām iespējamām medicīnas nozarēm. Strādājam kopā ar pediatriem, mums ir aktīva sadarbība ar Teksasas Medicīnas centru, tāpat sadarbojamies ar dermatologiem. Turklāt mums izveidojusies sadarbība ar Parīzes Universitātes slimnīcu (Bichat-Claude Bernard Hospital), sadarbojamies ar kardioķirurgiem, infekciju biologiem, autoimūno slimību speciālistiem utt. Vienmēr ir iespēja izstrādāt sadarbības projektus jebkurā medicīnas nozarē, kurā nepieciešams fundamentālo zinātņu ieguldījums.

Gribu uzsvērt, ka esam īpaši atvērti sadarbībai zobārstniecības jomā. Priecāsimies par sadarbības piedāvājumiem un iespēju apspriest pētniecības idejas.

Esam izstrādājuši medikamentu, kuru jau esam patentējuši. To ir apstiprinājusi ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA), un esam ieinteresēti šī medikamenta dažādu aspektu ieviešanā Latvijā.

Pastāstiet par pagājušajā nedēļā notikušo diskusiju RSU. Ko gribējāt pavēstīt klausītājiem? 

Diskusijas laikā iepazīstināju ar savu darbu. Viens no mūsu laboratorijas svarīgākajiem mērķiem ir piesaistīt jaunos pētniekus. Ja man izdodas ieinteresēt kaut vienu jauno censoni par mūsu darbu pētniecības jomā un viņš izprot mūsu darbu laboratorijā, tad tas ir daudz lielāks sasniegums nekā publikācijas.

Gribu, lai studenti saprastu, ka Rīgā ir iespēja nodarboties ar progresīvu bioloģisko zinātni. Vēlos iedrošināt medicīnas un citu nozaru studentus izstrādāt savus pētniecības projektus vai disertācijas laboratorijā.

No kreisās: Mikus Melderis (pētnieks), Bupešs K. Prusti, Zaiga-Nora-Krūkle (vadošā pētniece un institūta direktore), Lība Sokolovska (pētniece), Trushnal Shrikant Waghmare (pētniece)

Vēl viens mūsu mērķis ir panākt, lai mūsu paveiktais laboratorijā uzreiz nonāktu klīnikās. Lai tam nebūtu jāvelta 10 – 20 gadu. Tomēr tas ir iespējams tikai tad, ja klīnicisti ir cieši iesaistīti katrā mūsu projektā. Es ļoti gribu šeit tikties ar klīnicistiem, parādīt, ko mēs darām un pie kādiem projektiem strādājam. Mums jau pašlaik ir pieejams ievērojams finansējums, un esam uzsākuši projektus, tāpēc mūsu darbam ir stabils finansiālais pamats. Vēlamies likt lietā šo finansējumu, lai palīdzētu medicīnas studentiem atbalstīt viņu projektus. Kā zināms, zinātnei un pētniecībai vienmēr ir nepieciešams ievērojams finansējums un dažkārt tieši finansējuma trūkuma dēļ nav iespējams īstenot veiksmīgus projektus.

Lasīju, ka dodat priekšroku darbam starpdisciplinārā jomā. Ko jūs teiktu studentam, kurš nespecializējas virusoloģijā un domā, ka jūsu piedāvājums neatbilst viņa interesēm?

Atskatoties uz mūsu darbu pēdējo 20 gadu laikā, gandrīz katru gadu esam publicējuši pāris klīnisko pētījumu. Mēs izstrādājam progresīvas metodes, kuras iespējams ieviest klīnikās. Studentiem jāsaprot, vai mūsu metodes ir izmantojamas viņu darbā. Aicinām viņus nākt klajā ar idejām, kuru īstenošanā lieti noderētu mūsu zināšanas klīnikā un pašu studentu prasmes darbā ar pacientiem un bioloģiskiem materiāliem. Tādējādi tiktu attīstīts projekts, kura rezultātus būtu iespējams ieviest klīnikās.  

Aicinām medicīnas studentus vērsties pie mums ar savām idejām un noskaidrot, kā mūsu zināšanas viņiem var noderēt projekta īstenošanā neatkarīgi no tā, vai tā ir disertācija, īstermiņa vai ilgtermiņa projekts.

Mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai nodrošinātu viņiem uzraudzību un padomu, un pat finansējumu projekta īstenošanai laboratorijā.

Kā jums izdodas apvienot laboratorijas vadīšanu ar praktisko darbu laboratorijā?

Joprojām strādāju četras līdz sešas stundas laboratorijā, es atrodu tam laiku.

Pētniekam lielākā laime ir iespēja pašam veikt eksperimentus.

Protams, ir situācijas, varbūt pāris mēneši gadā, kad tas ir ārkārtīgi grūti, jo esmu pārslogots saistībā ar projektu iesniegšanas termiņiem, grantu pieteikumiem u. c., bet parasti man izdodas izbrīvēt laiku darbam laboratorijā. Vienmēr ir labi, ja laboratorijā darbojas motivēti studenti, kuri izprot manus mērķus un redz, kā šos sapņus piepildīt. Es negribu vadīt laboratoriju, kurā es ierastos uz vienu stundu nedēļā, lai pārrunātu aktualitātes ar studentiem. Es daudz labprātāk gribētu strādāt kopā ar viņiem. Man nepatīk priekšnieka un studenta attiecības, es drīzāk uzskatu mūs kā draugus vai kolēģus.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni darbam RSU?

Darbam RSU mani motivēja divas lietas. Pirmkārt, tādās tehniski attīstītās valstīs kā Vācija jūtams ārkārtīgs pārsātinājums. Lai gan virspusēji var šķist, ka viss ir pieejams, tomēr rodas sastrēgums, jo pārāk daudz cilvēku cīnās par vienu un to pašu finansējuma avotu.

Tā kā RSU un Rīgā pētniecības infrastruktūra joprojām attīstās, paveras ārkārtīgi daudz sadarbības iespēju.

Otrkārt, mēs uz Rīgu atvedam dažas no modernākajām metodēm. Tās esam izstrādājuši Vācijā un tagad veidojam tās šeit, lai arvien vairāk cilvēku varētu iegūt iespēju izmantot mūsu metodes. Mērķis ir spēt integrēt mūsu darbā daudzas laboratorijas vai daudzus klīnicistus no RSU vai citām augstskolām Rīgā un sniegt viņiem atbalstu aktuālu pētījumu veikšanai. 
Otrkārt, es šeit visur redzu modernizācijas pazīmes, lai gan visas iespējas netiek pilnībā izmantotas. Ir pieejams finansējums, bet trūkst atbalsta zināšanu vai metožu ziņā. Gribam aizpildīt šo plaisu un tuvāko pāris gadu laikā palīdzēt šeit attīstīt mūsdienīgākus pētījumus dabaszinātņu un biozinātņu jomā.

Vai vides maiņa ir palīdzējusi jums domāt citādi?

Jā, tā palīdz man saglabāt izgudrotāja degsmi. Esmu sapratis, ka jābūt elastīgam lēmumu pieņemšanā. Nav iespējams pieņemt lēmumu par savu darbu vienu vai divus gadus uz priekšu. Te arī sastopos ar unikālām grūtībām, kas neļauj veikt ātrus uzlabojumus plānoto eksperimentu ietvaros. Mēs vienmēr mācāmies no saviem neveiksmīgajiem eksperimentiem. Tomēr mums jāspēj ātri reaģēt uz šīm neveiksmēm un veikt nepieciešamās izmaiņas, lai sasniegtu labus rezultātus. Es mācos pielāgoties šeit pastāvošajiem apstākļiem. 

Kā liecina konkrēti piemēri, vairākums lielo zinātnisko atklājumu tika paveikti kļūdas dēļ, nevis rūpīgas iepriekšējās plānošanas rezultātā.