Zinātne pasaules līmenī. Tenūrprofesors Miķelis Grīviņš par iecerēm RSU zinātniskās ekosistēmas attīstībā

No aprīļa Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) kolēģu rindas ir papildinājuši trīs tenūrprofesori jeb zinātnes profesori.

“Tenūras sistēma, kas pašlaik tiek ieviesta Latvijā un jau darbojas citās valstīs, paredz to, ka akadēmiskajam personālam, iegūstot vēlētu amatu, piemēram, asociētā profesora vai profesora amatu, un sasniedzot konkrētus, definētus mērķus, ir iespējams nodrošināt stabilu nodarbinātību. Šī sistēma dod mums iespēju piesaistīt jaunus spēkus tieši pētniecībā. Esam starptautiskā konkursā piesaistījuši izcilus zinātniekus, kuri veiks augsta līmeņa pētījumus katrā no trim RSU stratēģiskās specializācijas jomām – medicīnā un veselības zinātnēs, sociālajās zinātnēs un dabaszinātnēs,” skaidro RSU Zinātnes departamenta direktore Liene Ņikitina-Zaķe.

Viens no RSU tenūrprofesoriem ir sociologs Miķelis Grīviņš (attēlā) – konsultējošais eksperts Latvijā un citur Eiropā par pārtikas iniciatīvām, sagādes ķēdēm, savvaļas produktiem, lauksaimniecības finansējumu un Austrumeiropas pārtikas sagādes prakšu specifiku. Par Miķeļa Grīviņa iecerēm RSU zinātniskās ekosistēmas attīstībā un pētnieku darba grupas veidošanā aicinājām viņu uz interviju.

Kas ir svarīgākais, ko jūs gribētu pastāstīt par sevi?

Esmu sociologs līdz kaulam, un man vienmēr patikusi zinātne. Doktora grādu ieguvu 2012. gadā un uzreiz sāku strādāt Baltic Studies Centre (BSC) – privātā bezpeļņas pētījumu institūtā, kas strādā galvenokārt ar ES programmu Apvārsnis un pirms tam – ar ietvaroprogrammu projektiem.

Mana karjera kopumā nav tipiska un vairāk līdzinās humanitāro, nevis sociālo zinātņu pētnieka karjerai – esmu strādājis ar mārketinga pētījumiem, kā arī reklāmas jomā.

Domāju, ka tas man nācis par labu, jo ir palīdzējis nezaudēt interesi par to, kā zinātni padarīt izmantojamāku. Skatoties uz savu pieredzi, domāju, ka zinātniekiem pieredze ārpus zinātnes var būt noderīga.

Karjeras gaitā man ir uzkrājusies pieredze zinātnes administrēšanas lauciņā – kādu laiku biju Latvijas Sociologu asociācijas priekšsēdētājs un Latvijas Jauno zinātnieku asociācijas vadītājs. Tomēr šādas aktivitātes ir grūti savienot ar nopietnu pilna laika pētniecību, un es priecājos, ja administratīvos pienākumus veic kāds cits. Vienlaikus, lai gan zinātnes administrācija nav mana mīļākā nodarbošanās, man ir jāsaka, es ļoti novērtēju speciālistus, kuri iesaistās zinātnes administrēšanā. It sevišķi, ja šiem speciālistiem ir arī padziļinātas zināšanas par zinātnes jomu, kura tiek pārvaldīta. To uzreiz var just, ja zinātnes administratīvajā pusē iesaistītie cilvēki saprot zinātnisko pusi.

Līdzīgi ir ar zinātnes komunikāciju – ideāli, ja to uzņemas augsti izglītoti speciālisti, kas spēj interpretēt un saprot robežas secinājumiem, kuri izriet no pētījumiem, kā arī labi spēj nolasīt sabiedrības vajadzības un intereses.

Manuprāt, nodrošinot, ka šos pienākumus uzņemas zinātnē iesaistīti cilvēki, mēs varam uzlabot zinātnes finansējuma izlietojuma efektivitāti.

Kāpēc sākāt strādāt RSU?

RSU redzēju iespēju attīstībai un darbībai ilgtermiņā. Augstskola piedāvā brīnišķīgu transformāciju tam, ko es daru, ļauj attīstīties.

Nācu uz šejieni ne tikai ar redzējumu par savu individuālo izaugsmi, bet arī par RSU zinātnes kopīgo attīstību. RSU strādāju neilgu laiku, un esmu jau pamanījis vairākas lietas, kas man te patīk – sarunu plašums, kolēģu aktivitāte un aizrautība.

Gribēju strādāt lielākā institūcijā, lai būtu zinātniskā un administratīvā infrastruktūra, komunikācija un zinātniskas diskusijas, kas ļauj realizēt lielākus projektus. Vēlos palīdzēt Rīgai un Latvijai veidoties par akadēmisko diskusiju centru. Arī šo mērķi ir vieglāk sasniegt ar lielākas institūcijas atbalstu.

BSC strādājām ar lieliem projektiem, bet tādā nelielā privātā institūcijā pietrūka administratīvās kapacitātes, lai paši uzņemtos šādus projektus vadīt. RSU šāda kapacitāte ir. Vienlaikus BSC ir uzkrāta milzīga pieredze, kā piesaistīt finansējumu lieliem zinātniskiem projektiem. Ceru, ka mana pārnākšana uz RSU satuvinās šīs divas institūcijas, kas viena otrai ļaus izmantot savus resursus.

Zinātnē tīklošanās ir ļoti svarīga – jaunu saskares punktu radīšana palīdz ilgtermiņā risināt lietas labākā un efektīvākā veidā. Tāpat, ja gribam veikt izmaiņas zinātnē, nepieciešama saskare ar plašāku zinātnes ekosistēmu.

Paātrinājums, kas skar pasauli, skar arī zinātni, un par pārmaiņām ir jādiskutē, tas liek justies drošāk.

Kādas ieceres jums ir RSU zinātnes attīstībā?

Manā darba plānā ir četri galvenie punkti. Pirmkārt, attīstīt augsta līmeņa kvalitatīvu pētniecību. Mans plāns ir pēc sešiem gadiem RSU izveidot pētnieku grupu, kas būtu dinamiska interešu kopa, iekļaujot doktorantus un dažādu jomu pētniekus.

Mans mērķis nav uzbūvēt jaunu institūtu, bet gan apvienot kompetentus pētniekus, kas, saprotot cits citu, atrod veidus, kā runāt par konkrēto jautājumu pasaules līmenī.

Pētnieku grupas uzdevums būtu piesaistīt plaša apjoma starptautiskos projektus un pētīt pārtikas jautājumu no dažādiem aspektiem, piemēram, kā diētas un uztura paradumi mainās un ietekmē cilvēku, kā pārtikas sistēmu pārrāvumi ietekmē to, ko mēs ēdam. Šādiem pētījumiem ir pieprasījums veselības, lauksaimniecības, ekonomikas jomā. Pētījumu virziens var būt dažāds, viens ir top-down, kad no augšas tiek pateikts, ko pētīt. Praksē tas parasti ir valsts pasūtījuma vai ES finansēti pētījumi. Otrs virziens ir bottom-up, kad zinātnieki izvēlas sev interesējošu tēmu un piedāvā augstāk stāvošām institūcijām. Domāju, ir svarīgi meklēt iespējas abos virzienos – veicināt, lai mūsu pašu uzkrātā pieredze un intereses būtu noderīgas arī parasti daudz lielākajos top-down pētījumos.

Otrs mans darbības virziens RSU būtu iekšēji universitātē parādīt, kas mēs – pētnieku grupa – esam un ko plānojam. Tas nozīmē organizēt dažādas aktivitātes, kas ļautu ieinteresētiem pētniekiem atrast ceļu pie mums.

Trešais darbības virziens būtu komunicēt to pašu uz āru. Sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministriju un citām institūcijām, konferences, lai prezentētu pētnieku grupu, parādītu, ka esam interesanti un ar mums ir vērts sadarboties. Te var runāt arī par sava veida zinātnes lobiju, lai pārliecinātu lēmumu pieņēmējus finansēt pētījumus kādā konkrētā jautājumā. Vairākums cilvēku domā, ka zinātnieki nodarbojas tikai ar zinātni, bet jābūt balansam starp zinātni un komunikāciju, kā arī tīklošanos, jaunu kontaktu un iespēju meklēšanu.

Ceturtkārt, un šis varētu būt mans galvenais uzdevums, –

mums nepieciešams radīt jaunas zināšanas un kompetences. Tas nozīmē augt un attīstīties pašiem un palīdzēt to darīt citiem. Vienlaikus tas nozīmē veikt augstas kvalitātes pētījumus, kas palīdz labāk saprast un mijiedarboties ar kompleksiem sociāliem procesiem, ļaujot tos labāk pārvaldīt.

Ja mēs nevaram šādas zināšanas radīt, tad pārējiem darbības virzieniem, iespējams, nav jēgas.

Man šķiet nepareizi, ka zinātnes jomā Austrumeiropa tiek pasniegta kā mazāk vērtīga. Redzu, ka man apkārt ir brīnišķīgi un kompetenti zinātnieki un tā vietā, lai darītu savu darbu, viņi ir spiesti attaisnoties, kamēr Rietumu kolēģi tam var netērēt laiku. Tāpēc viens no maniem mērķiem šeit ir atvest ārzemju kolēģus un parādīt, ko mēs darām. Mana pēdējo 10 – 15 gadu pieredze rāda, ka kolēģiem no Rietumu un Dienvideiropas bieži vien nav ne jausmas par mūsu pētījumiem un mēs tiekam uzskatīti tikai par bijušo padomju valsti. Kaut gan pagājuši jau 30 gadi un mūsu jaunie zinātniekiem nav nekādu atmiņu vai pieredzes par padomju laiku. Daudzās jomās esam līdzvērtīgi vai pat pārāki par ārzemju kolēģiem un varam akadēmiskajā diskusijā ienest jaunu redzējumu.

Lai kļūtu vienlīdzīgi ar Rietumu kolēģiem, ir jāorganizē lieli pasākumi šeit, un tam ir vajadzīga kapacitāte. Es ceru, ka man izdosies atvest uz Rīgu pāris lielo manas jomas kongresu. Domāju, ka jāsāk ar ambicioziem plāniem – ja sāksim ar mazumiņu, tad tur arī paliksim.

Varu teikt, ka darba sākums RSU bijis ļoti intensīvs. Vairāk ir organizatorisku izaicinājumu, lai radītu priekšnoteikumus pētnieku darba grupas izveidošanai. Piemēram, gribētu noorganizēt regulāru semināru sēriju, kurā tiktos mūsu un starptautiskie eksperti un diskutētu par jaunākajiem pētījumiem pārtikas nozarē. Lai tas notiktu, jābūt arī ieinteresētiem klausītājiem. Domāju, ka šeit doktoranti ir laba auditorija, jo viņiem ir vairāk laika.

Plānoju organizēt arī semināru par projektu pieteikumu sagatavošanu. Zinātnē ideju konkurence ir ļoti liela, tāpēc ar idejām parasti neviens nedalās un, pat ja pētniekam ir skaidra vīzija, var pietrūkt praktiskās pieredzes, kā to visu salikt kopā.

Zinātniskās infrastruktūras ziņā man ir absolūti komplimenti RSU. Mani fascinēja tas, ka man atlika tikai uzrakstīt vienu e-pastu, lai tiktu atrisinātas visas organizatoriskās problēmas – vietas atrašana, dalībnieku uzaicināšana.

Saprotu, ka šeit visi ir ieinteresēti procesu ātrākā norisē, bet bieži vien pat ieinteresēti cilvēki ātri vien aizmirst kaut ko izdarīt, ja tas nav viņu tiešais darba pienākums. Mana pārliecība ir tāda, ka cilvēki grib darīt vairāk un labāk, un ir tikai jāatrod pareizais veids, kā to īstenot.

Kādus kolēģus gaidāt savā darba grupā?

Svarīgāka būtu nevis joma, ko viņi pārstāv, bet tas, ko viņi grib izdarīt, kāds ir domāšanas veids, jo saskarsmes punktus var atrast ir visur. Protams, ir dažas jomas, kas man ir interesantākas, piemēram, ilgtspēja, pārtika, lauku attīstība, diētas. Zinātnieki Latvijā bieži vien aptver plašu tēmu loku, un te var diskutēt par to, kur zinātnē rodas inovācijas – kādas tēmas kodolā vai dažādu jomu krustpunktos. No vienas puses, ir vērtīgi ieurbties vienā tēmā, bet no otras – ja tiek aptverti daudzi jautājumi, tad var redzēt pilnīgi citu perspektīvu.

Uztura speciālisti, politologi, uzņēmēji, komunikācijas speciālisti, juristi – šo jomu pētniekiem būtu plašs darba lauks manā darba grupā.

Ja risināsim pārtikas jautājumu ilgtspējas virzienā, tad politikas veidotāji ir ļoti nozīmīgi. Komunikācijai arī ir liela nozīme – tā var virzīt cilvēku uzmanību vajadzīgajā virzienā. Domāju, ka ilgtermiņā pētījumu virziens varētu fokusēties arī uz veselības jautājumiem.

Pastāstiet, lūdzu, par savu pētījumu tēmu!

Mana pētījumu tēma ir pārtika – esmu starp Eiropas redzamākajiem zinātniekiem šajā jomā. Pārtikas industrija tagad saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, un būtiskākais ir ilgtspējas jautājums sociālā, ekonomiskā un vides dimensijā. Lauku un pilsētu attiecības ir dramatiskas, un pārtikas ražošanā rodas jauni izaicinājumi. Lai sekmīgi tos risinātu, šajā vienādojumā vairāk jāiesaista patērētājs. Fokusā izvirzās jautājums, vai veselīga pārtika ir pieejama pietiekamā daudzumā. Karš Ukrainā arī ietekmējis šo jomu, rodas jautājums par drošu un pieejamu pārtiku. Šajā jautājumā RSU piedāvā veselības dimensiju, ko es ceru attīstīt, piemēram, kā ilgtspēju savienot kopā ar veselību.

Vai savu pētniecību fokusējat starpdisciplinārā virzienā?

Pasaulē pārtikas pētniecība pārsvarā ir ekonomikas un lauksaimniecības ekonomikas laiciņš, bet praksē šī tēma ir ļoti starpdisciplināra. Lai gan teicu, ka esmu caurcaurēm sociologs, tomēr šīs tēmas pētniecībā esmu diezgan tālu aizgājis no tradicionālās socioloģijas. Pašlaik diezgan labi pārvaldu un zinu dažādas ekonomikas teorijas, lauksaimnieciskās ražošanas principus, pārtikas un veselības aspektus, bet neesmu eksperts šajos jautājumos.

Manuprāt, visi jautājumi mūsdienās kļūst sistēmiski un ir jāskatās uz problēmu kontekstā. Sistēmiskā pieeja ir dimensija, kurā attīstīties zinātnei.

Tas nozīmē, ka jāņem vērā visas iesaistītās puses, dažādi aspekti un viedokļi, jāsaprot, kā viena darbība ietekmē nākamo. Katrā procesā piedalās vairāki spēlētāji un katram ir savs skats, viedoklis, ietekme, un visi mijiedarbojas.

Ja gribam kaut ko risināt, jāņem vērā šo dažādo aģentu vajadzības. Bieži vien izpratne par sistēmiskumu ļauj saprast, kāpēc lietas funkcionē vai nefunkcionē – ne tikai zinātnē, bet arī ikdienas dzīvē. Praksē bieži vien ir tā – jo komplicētāka sistēma, jo to vieglāk ir sagraut. Svarīgi ir saprast, kura ir vājā vieta sistēmā, pa kuru trāpot, sistēma sabrūk. Tā ir ļoti interesanta tēma, lasīšu lekcijas doktorantiem par to.

Tātad zinātne nebūs jūsu vienīgais darbs RSU – izglītosiet arī doktorantus.

Jā, es lasīšu lekcijas doktorantiem. Tenūrprofesoru priekšrocība ir iespēja lielāko daļu laika veltīt zinātnei, bet ļoti gaidu to mirkli, kad varēšu strādāt ar doktorantiem. Viņos ir liels pārmaiņu potenciāls, doktoranti zina, kāpēc te ir atnākuši, un ir gatavi strādāt ar aizrautību.